Ko man jāmācās no piedzīvotā un kas jādara, lai meitiņa attīstītos normāli? 25.04.2017
Ieva jautā: Meitiņa piedzima 39.grūtniecības nedēļā. Dzemdības bija smagas, tika saspiesta galviņa un kādu brīdi viņa neelpoja (apnojas epizode). Vecmāte teica, ka bija īsa nabassaite, placenta par mazu. Pārgriežot nabassaiti, neļaujot tai izpulsēt, meitiņu uzreiz aizveda prom, neuzlika man virsū. Jutos šokēta, it kā tajā mirklī pārgrieza vai izjauca mūsu dabisko saikni. Dažas stundas pēc dzemdībām viņai sākās dzelte un atklāja infekciju. To laiku kaut kā pārdzīvojām. Tagad, kad meitiņai 3,5 mēneši, neirologs atklāja pazeminātu tonusu plecu daļai un rociņām, savukārt kājām- paaugstinātu. Kā arī bieži vien ir aizlikts deguntiņš un iesnas. Visu laiku kopš dzemdībām uztraucos un pārdzīvoju, vai meitiņa aug un attīstās normāli. Vai viņas veselības problēmas varētu būt saistītas ar to, ka neesam reğistrējuši savas attiecības ar viņas tēvu? Nedzīvojam kopā un, diemžēl, bieži vien slikti saprotamies. Ko man jāmācās no piedzīvotā un kas jādara, lai meitiņa attīstītos normāli?
Elvita Rudzāte atbild: Ja nabas saite ir īsa, tas nozīmē, ka māte uzskata savu bērnu par savu īpašumu.
Pārāk maza placenta norāda, ka bērns grūtniecības laikā nav varējis pietiekami smelties spēkus no savas mātes, jo māte ir jutusies bezspēcīga. Iespējams tas bija saistīts ar mātes un bērna tēva nesakārtotām attiecībām.
Infekcijas uzņemšana liecina, ka māte ir bijusi ļoti nomākta. Iespējams tas arī bija saistīts ar attiecībām ar bērna tēvu.
Muskuļi atspoguļo spēku ar kādu tiek realizētas vēlmes, t.i., gribasspēku. Pazemināts tonuss bērnam nozīmē, ka bērna māte vai tēvs cenšas īstenot savas vēlmes, bet saprot, ka viss ir bezjēdzīgi, jo vēlmes ir bez robežām – neizpildāmas. Tad, kad vecāks to saprot, viņš zaudē cerību. Bezcerība ir stress, kurš izsauc muskuļu pazemināto tonusu.
Paaugstināts tonuss zīdainim rodas no vecāku gaidām attiecībā pret bērnu, viņa attīstību, spējām, talantiem u.tml. Tā ir neprasme bērnu mīlēt tādu kāds viņš ir. Vecākiem ir vēlme sagaidīt no bērna kaut ko īpašu. Tā ir vēlme salīdzināt savu bērnu ar citiem bērniem, vēloties lepoties ar savu bērnu. Bērns jūt vecāku vēlmi lepoties ar viņu un cenšas attaisnot vecāku cerības, sasprindzinot savus muskuļus, jo tikai pateicoties muskuļu darbībai mēs pārvietojamies jeb simboliski virzāmies dzīvē uz priekšu. Šis process nav dabisks, bet ir pārspīlēts, tāpēc bērnam rodas paaugstināts muskuļu tonuss.
Bērnam aizlikts deguntiņš un iesnas liecina par to, ka māmiņa ļoti bieži par kaut ko ir apvainojusies. Viņai šķiet, ka citi pret viņu izturas netaisnīgi.
Lai palīdzētu bērnam uzlabot veselību, Ievai ir jāatgriežas ticībā pie Dieva un jāapgūst Augstāko Spēku dotā Mācība. Tad viņā nebūs bezcerības izjūta un neapmierinātība ar dzīvi. Viņa zinās, ka pat teorētiski nekad nevar palikt viena, ka vienmēr par viņu parūpēsies Dievs, ja tikai viņa Tam uzticēsies un uz To paļausies.
Ievai ir ļoti jāstrādā ar sevi, jāatbrīvo savi stresi un negatīvās īpašības, ikdienā jāveic garīgā prakse un jāizdara pareizas izvēles. Liels darbs jāiegulda piedošanā, piedodot saviem vecākiem to prasīgumu pret viņu un citas raizes, kas saistītas ar ģimeni, un jāpiedod bērna tēvam, ka tas neuzņēmās atbildību par viņu un bērnu. Lai kas ir bijis pagātnē, ar patiesu nožēlu, piedošanu, lūgšanām un pareizām izvēlēm tagadnē var mainīt visu uz labu.
Bērns ir laimīgs un vesels tad, ja redz, ka vecāki ir laimīgi. Tāpēc būtiski ir sakārtot attiecības ar bērna tēvu un izveidot laimīgu ģimeni. Ja nav iespējams izveidot ģimeni, tad vismaz darīt visu, lai bērns justu tēva klātbūtni un mīlestību pēc iespējas vairāk. Ievai ir jāsaprot, ka bērns viņai nepieder, ka tas pieder tikai Dievam. Pašlaik Dievs viņai ir uzticējis rūpēties par bērnu, un tas viņai ir jāizdara tik labi cik viņa to spēj.
Ieva raksta: “…Visu laiku kopš dzemdībām uztraucos un pārdzīvoju, vai meitiņa aug un attīstās normāli….” Ievai ir jāpārstāj gaidīt no sava bērna panākumi jeb izvirzīt prasības bērna attīstībai, jo to visu nosaka Dievs. Īpaši jāpievērš uzmanība vai viņa to nesalīdzina ar citiem bērniem, piemēram, vai nesalīdzina kā attīstās viņas bērns, skatoties uz līdzīga vecuma citiem bērniem. Viņai ir jāiemācās mīlēt tas tāds kādu to Dievs ir radījis. Atcerēsimies, ka bērns ir Dieva dāvana. Kā var izvirzīt kaut vismazākās prasībās Dieva dāvanai? Tikai tad, kad vecāki saprot, cik vērtīgu dāvanu Dievs viņiem ir uzdāvinājis, tikai tad viņi sāk apgūt ļoti svarīgu mācību – prasmi mīlēt bez nosacījumiem.