Ko mēs paši varētu darīt, lai mazinātu vardarbību sabiedrībā? 05.07.2018

Justīne jautā: Pēdējā laikā sanācis sastapties ar cilvēkiem, kuri ir cietuši no seksuālās vardarbības bērnībā. Šos stāstus klausoties, piedāvāju lasīt Lūli Vīlmu. Izstāstīju arī par karmas likumu, piedošanu. Ko mēs paši varētu darīt, lai mazinātu vardarbību sabiedrībā? Kā palīdzēt tiem, kuri no tās cieš?

Elvita Rudzāte atbild: Seksuāla vardarbība savā būtībā ir savu seksuālo vēlmju apmierināšana jeb tiekšanās pēc baudām. Ja mēs skatāmies plašāk, tad šā brīža sabiedrības modelis ir baudu apmierināšana. Baudas tiek piedāvātas ļoti dažādas. sākot no iepirkšanās lielveikalos līdz pat erotiskām masāžām.

Kamēr sabiedrība uzskatīs par galveno dzīves vērtību baudas, tikmēr nekas nemainīsies attiecībā uz dažādām seksuālām izvirtībām. Lai notiktu pārmaiņas sabiedrības domāšanā, nepieciešams paplašināt sabiedrības apziņas līmeni un tas ir jādara, sākot ar bērniem. Tieši tāpēc tika dibināta Sirdsapziņas skola, lai audzinātu jauno paaudzi par Krietniem Cilvēkiem un attīstītu izšķirtspēju – kas ir laicīgs un pārejošs no mūžīgā un paliekošā.

Lai palīdzētu tiem, kas ir cietuši vai cieš no vardarbības, viņiem ir jāpalīdz izprast dzīve – cēloņu un seku sakarības un vispārcilvēcisko vērtību savstarpēja saistība un ietekme uz dzīvi. Jo labāk viņi izpratīs dzīvi – kas, kāpēc notika tieši tā kā notika, jo ātrāk viņi atvērsies piedošanai un mīlestībai.

Lai arī mūsdienu zinātnes sasniegumi ir patiešām ievērojami, tomēr ļoti daudzi cilvēki vēl joprojām ir emocionāli nelīdzsvaroti un dzīvo, svārstoties starp bēdām un prieku. Mums dzīvē jāsaprot un jāizjūt zinātnes un garīgo vērtību apvienojums un jāparāda pienācīga cieņa cilvēciskajām vērtībām. Tādējādi paaugstināsies mūsu apziņas līmenis, un mēs kļūsim labāki, mēs radīsim harmonijas, miera un mīlestības pilnu gaisotni ap sevi.

Diemžēl lielākā sabiedrības daļa neizprot cilvēciskās vērtības, jo tās nekur nav oficiāli definētas, un zināšanas par tām netiek pasniegtas nevienā mācību iestādē. Cilvēciskās vērtības nav gluži tas pats, kas pozitīvas cilvēkiem piemītošas īpašības. Cilvēciskās vērtības ir plašāks jēdziens nekā cilvēciskās īpašības. Lai apgūtu pilnu cilvēcisko vērtību spektru, cilvēkam ir pamazām jāapgūst katra no tām, jo cilvēciskās vērtības cilvēkā attīstās un pāriet cita citā līdzīgi tam, kā mēs mācāmies skolā – mūs pārceļ nākamajā, augstākajā klasē tikai tad, kad esam apguvuši iepriekšējai, zemākai klasei paredzēto mācību vielu.

Pozitīvās cilvēciskās īpašības ir cilvēcisko vērtību izpausme, bet negatīvās cilvēciskās īpašības traucē apgūt cilvēciskās vērtības.

Daudzi viedi cilvēki ir atšķirīgi aprakstījuši cilvēciskās vērtības, tāpēc vienotu klasifikāciju nebūs iespējams atrast, tomēr pamatdoma par cilvēciskajām vērtībām visiem viedajiem cilvēkiem ir vienota. Par pamatu sabiedrībā tiek pieņemtas piecas vispārcilvēciskās vērtības – Patiesība, Tikumība, Miers, Mīlestība, Nevardarbība jeb atteikšanās no vardarbības.

Patiesība visos ir viena vienīga – tā ir Dievs! Tomēr, ņemot vērā, ka liela daļa sabiedrības netic Dievam, viņiem šāds skaidrojums nebūs saprotams. Cilvēkā Patiesība sevi atklāj kā Sirdsapziņa. Arī neticīgi cilvēki jūt savu Sirdsapziņu. Ja cilvēka rīcība ir pretrunā ar Sirdsapziņu, cilvēks jūtas slikti – vienalga, vai viņš ir ticīgs vai neticīgs. Kad vārdi ir saskaņā ar Sirdsapziņu, tie ir patiesi, tie pārvēršas par Patiesību. Patiesība laicīgajā, materiālajā izpratnē nozīmē domu un faktu patiesu atspoguļošanu jeb, citiem vārdiem sakot: ko cilvēks domā, to viņš arī runā.

Lai cilvēks būtu saskaņā ar cilvēcisko vērtību Patiesība, viņam ir jāpiemīt šādām pozitīvajām cilvēciskajām īpašībām: godīgumam, taisnīgumam, patiesumam; un viņam ir jāatbrīvojas no šādām negatīvajām cilvēciskajām īpašībām: melīguma, lišķības, liekulības un viltības.

Tikumība balstās Patiesībā. Bez Patiesības nav Tikumības. Patiesa Tikumība ir Patiesība darbībā jeb pareiza rīcība. Citiem vārdiem sakot, to, ko cilvēks domā, to viņš arī runā un rīkojas saskaņā ar saviem vārdiem. Ja cilvēks nav patiess, tad viņa rīcība nevar būt tikumīga. Salīdzinot cilvēka dzīvi ar mājas celtniecību, patiesība tiek uzskatīta par mājas pamatiem, bez kuriem nav iespējams uzbūvēt kvalitatīvu māju, kas ir mūsu dzīve. Savukārt tikumība izpaužas ikdienas situācijās: kā mēs ievērojam vispārpieņemtos tikumības principus savās izvēlēs. Nepietiek ar to, ka cilvēks pats sevi pasludina par tikumīgu, ir svarīgi, lai to redzētu un atzītu arī citi. Mēs katrs esam pats sev cenzors, kas ikdienā pasaka, kas ir pareizi un kas – nepareizi. Tieši mūsu izpratne par to, kas ir pareizi vai nepareizi, nosaka mūsu rīcību. Jo cilvēka apziņas līmenis ir augstāks, jo mazāka ir iespējamība, ka viņš pieļaus kļūdas. Tāpēc ir tik svarīgi garīgi izglītot sabiedrību, lai celtu apziņas līmeni, lai visi cilvēki pieļautu mazāk kļūdu.

Piemēram, kad pusaudžiem tika uzdots jautājums, vai viņi būtu gatavi sasniegt savus mērķus ar melu palīdzību, tad vairums pusaudžu atbildēja apstiprinoši, jo neapzinājās melošanas kaitīgumu un ietekmi uz viņu dzīvi. Tas nozīmē, ka pusaudži pieļautu kļūdu, neapzinoties, ka tā ir bijusi kļūda, bet kļūda rastos tikai tāpēc, ka viņi nezināja par cilvēciskajām vērtībām – Patiesību un Tikumību.

Vai skolēni ticēs skolotājam, kas mācīs viņiem godīgumu, bet pats nepārtraukti stāstīs puspatiesības un izturēsies liekulīgi pret citiem kolēģiem? Protams, ka ne. Skolēns šādam skolotājam neuzticēsies, bet izdarīs secinājumus, ka pieaugušajiem ir jāmelo, lai sasniegtu savus mērķus. Tā pieaugušie ar savu netikumīgo paraugu māca bērniem un jauniešiem kļūt netikumīgiem. Tas nozīmē, ka mēs visi esam atbildīgi par radušos situāciju, kad sabiedrība vairs nekontrolē savu rīcību, dzīvo netikumīgu dzīvi, ko neuzskata par netikumīgu. Piemēram, mūsdienās neviens neuzskata dzīvi par netikumīgu, ja partneri dzīvo kopā nereģistrētās attiecībās. Jaunieši uzsāk intīmās attiecības ļoti agri, neapzinoties atbildību, ko uzņemas intīmo attiecību laikā. Skolā viņiem māca, kā izvairīties no grūtniecības, bet vai skolā māca mīlēt un uzņemties atbildību par partneri? Tikai tad, kad vairākkārtīgi neizdodas izveidot attiecības, cilvēkiem sāk rasties jautājums, kāpēc man tā neveicas, kāpēc nespēju izveidot ģimeni? Atbilde ir pavisam vienkārša – kamēr nesāksi ikdienas situācijās dzīvot pareizi, ievērojot Dievišķos likumus, tikmēr vari necerēt, ka tava dzīve būs laimīga, bet ja cilvēks nav laimīgs, viņš nespēj izjust iekšēju mieru, pat praktizējot meditāciju vai citas garīgās prakses.

Cilvēcisko vērtību Miers ir iespējams sasniegt tikai tad, ja cilvēks ir patiess un izdara pareizas izvēles. Citiem vārdiem sakot, Miers ir Patiesības un Tikumības turpinājums jau augstākā pakāpē (skat. iepriekšminēto piemēru ar pāreju no zemākas klases uz augstāku klasi). Ja cilvēka rīcība ir pretrunā ar viņa Sirdsapziņu, tad viņš nevar naktī mierīgi gulēt un izjust iekšēju mieru situācijās, kad ārpasaulē ir nemierīgi. Cilvēks jūtas mierīgs tad, kad viņam ir tīra sirdsapziņa, kad viņš zina, ka nav pārkāpis cilvēciskās vērtības un tikumības principus pat tad, ja viņu kāds nepatiesi apvaino. Miers ir atkarīgs no cilvēka attieksmes pret Esamību jeb dzīves izpratnes. Galvenais iemesls, kāpēc cilvēki bieži zaudē Mieru, ir pieķeršanās lietām, kas sagādā apmierinājumu un baudu fiziskajā pasaulē un ķermeniskajās norisēs. Miesīgās vēlmes ir cilvēka lielākais ienaidnieks. Mums būs mierīgs prāts tikai tad, ja mēs samazināsim savas vēlmes, jo tieši tās visvairāk mudina mūs pieļaut dažādas kļūdas un rada dažādus stresus ikdienas situācijās.

Cilvēks, kas jūtas par kaut ko vainīgs, baidās un dusmojas, nevar izjust iekšēju mieru. Bet, lai to izjustu, ir ļoti cītīgi jāstrādā ar sevi, attīstot pozitīvās īpašības un atbrīvojoties no negatīvajām īpašībām. Visi stresi rodas tikai no nepareizas dzīves uztveres. Ja cilvēks izprastu, kāpēc kaut kas notiek tā un ne citādi, tad viņš nevainotu citus, bet strādātu pats ar sevi, attīstot sevī atbildības izjūtu par sevi, savu rīcību un tās sekām, un arī iekšēju mieru. Spēja saglabāt mieru jebkādā situācijā cilvēkam ļoti palīdz justies labi un būt apmierinātam arī tad, ja apkārtējā pasaulē ne viss ir tā, kā tam vajadzētu būt, vai arī citu cilvēku rīcība nav tā labākā.

Tikai tad, kad cilvēks ir sasniedzis iekšēja miera izjūtu, viņa ģimenē sakārtojas attiecības, un kolēģi darbā jūt viņa mierīgumu. Šis cilvēks izstaro ap sevi mieru, un sabiedrība ap viņu kļūst labāka. Jo vairāk valstī būs iedzīvotāju, kas izstaros iekšējo mieru, jo mazāka varbūtība, ka valsts cietīs no dažādām nelaimēm un citu valstu iebrukumiem. Valsts, kas izstaro ap sevi mieru, ietekmē pozitīvi arī savus kaimiņus. Jo vairāk valstis izstaros mieru, jo ātrāk pasaulē būs miers. Jo vairāk valstis bruņosies, jo mazāka varbūtība, ka bruņojums netiks izmantots dzīvē. Tātad miers sākas ar indivīdu, ar katru no mums, jo mēs katrs apkārtējā pasaulē izstarojam to, kas dominē mūsos pašos, tādējādi ietekmēdami apkārtējos cilvēkus. Katrs mēs kā indivīds esam atbildīgi, vai pasaulē valda miers. Arī agresīva kaimiņa kareivīgie nodomi atsitīsies pret miermīlīgas valsts iedzīvotāju miera apziņu un miera starojumu. Tas, protams, nenozīmē, ka nav jāveic viss nepieciešamais valsts aizsardzībai – miers sākas ar miermīlīgu domāšanu un tiek nostiprināts miermīlīgā aizsardzībā.

Mīlestība ir Patiesības un Tikumības izpausme. Patiesības un Tikumības pirmdzimtais ir Miers, otrais bērns ir Mīlestība. Bet augstāk par Mīlestību nav nekā. Tā ir mūsu sākotnējā daba un visas dzīvības spēks. Kad jums parādīsies Mīlestības spēks, jūs iegūsiet visus spēkus! Kad jums ir Mīlestība – viss pārējais nokārtosies.

Citiem vārdiem runājot, cilvēks ir spējīgs izjust īstu Mīlestību, ja viņš ir patiess un dzīvo tikumīgu dzīvi, kas viņā rada iekšēju mieru. Tikai iekšēji mierīgs cilvēks spēj izjust īstu Mīlestību jeb ir apguvis cilvēcisko vērtību Mīlestību.

Izveidot labas attiecības cilvēkiem ļoti bieži traucē pieķeršanās, ko daudzi uzskata par Mīlestību. Pieķeršanās nozīmē tikai to, ka cilvēks nevis patiesi mīl otru cilvēku, bet drīzāk gan uzskata viņu par savu īpašumu, taču patiesa mīlestība ir brīvība – nevienam nav pret otru nekādu īpašuma tiesību, taču abi ir laimīgi, mīlēdami viens otru bez jebkādiem nosacījumiem. Sasniegt cilvēcisko vērtību Mīlestību visvairāk traucē negatīvās cilvēciskās īpašības – egoisms, skaudība, greizsirdība, pieķeršanās un neprasme mīlēt bez nosacījumiem. Tomēr vissvarīgākais ir iekšējais miers, jo cilvēks nespēj izjust Dievišķo Mīlestību, ja viņā ir nemiers. Tāpēc, lai sasniegtu cilvēciskās vērtības Mīlestības līmeni, vispirms sevī jāattīsta patiesums, tikumība un iekšējs miers.

Nevardarbīgums jeb atteikšanās no vardarbības nozīmē, ka cilvēks nenodara pāri nevienai dzīvai būtnei, neizmantojot nevienu no pieciem sajūtu ceļiem, tas nozīmē – neskatīties uz slikto, nedzirdēt sliktus vārdus, nedomāt sliktas domas, neveikt sliktas darbības, palīdzēt vienmēr un nekaitēt nekad. Tas, kas sevī ir apzinājies Patiesību un īsteno Tikumību, nonāk Mierā un Mīlestībā, nekad nevienam nenodara pāri, tādam cilvēkam ne emocionāla, ne fiziska vardarbība nav ne iedomājama, ne iespējama. Citiem vārdiem sakot, cilvēks, kas patiesi mīl, pat neiedomājas par vardarbību. Vienīgais, ko viņš dod pasaulei, ir mīlestība. Tur, kur ir mīlestība, nav vardarbības. Tur, kur ir vardarbība, tur trūkst mīlestības.

Šajā pasaulē katram indivīdam un katrai lietai ir sava vērtība un sava īpaša nozīme. Kopumā pasaulē nav nekā, kam nebūtu savas vērtības. Vienīgais, kas ir pazaudējis savu patieso vērtību, ir cilvēks. Ļoti bieži viņš pavada savu dzīvi bez jebkāda labuma sev un citiem. Mums ir jāpiepilda mūsu dzīve ar vērtībām. Mūsu dzīvei ir jāpiemīt īpašai vērtībai. Nepietiks, ja mēs būsim kā papagaiļi, kas skaļi atkārto cilvēcisko vērtību nosaukumus. Nepietiks, ja mēs par cilvēciskajām vērtībām tikai daudz runāsim. Pilnīgi bezjēdzīgi ir tikai lasīt grāmatas par cilvēciskajām vērtībām. Zināšanas par cilvēciskajām vērtībām ir jāiedzīvina un jāievēro praktiskajā ikdienas dzīvē.

Patiesība, Tikumība, Miers, Mīlestība, Nevardarbīgums slēptā veidā ir katrā cilvēkā. Tos nevar iegūt, paņemt no ārienes. Tos var iegūt tikai sevī, savā sirdī. Tāds ir audzināšanas mērķis.  Zināšanas par cilvēciskajām vērtībām jāsniedz bērniem no pirmsskolas vecuma, jo viņi ir nākamie sabiedrības, tautas, valsts vadītāji. Cilvēciskās vērtības ir apgūstamas no labām sirdīm. Draudzēsimies ar labiem cilvēkiem. Darīsim labus darbus no rīta līdz vakaram. Pat sliktais pārveidosies, redzot mūsu labo uzvedību. Tikai tad mēs iepazīsim mieru, un mūsu sirdis kļūs tīras.

Cilvēks, kam ir zudušas cilvēciskās vērtības, tikai ārēji līdzinās cilvēkam, savā būtībā viņš nemaz vairs nav cilvēks tajā nozīmē, kādu cilvēku ir radījis Dievs un kādam cilvēkam vajadzētu izaugt un attīstīties. Cilvēks piedzimst ar noteiktu mērķi: attīstīt cilvēcību un pacelties līdz Dievišķumam. Ja jūs Patiesību ņemsiet par pamatu un ievērosiet Tikumības principus, no jums izstaros Miers un Mīlestība.

Mums jāaizmirst par palīdzību, ko esam snieguši citiem un par pārestību, ko mums nodarījuši citi. Atcerēsimies par palīdzību, ko esam saņēmuši no citiem un par pārestību, ko esam nodarījuši citiem. Tad mēs atbrīvosimies no egoisma, lepnības, skaudības, greizsirdības, naida un citām negatīvajām īpašībām. Tad no mums izstaros miers un mīlestība, priecējot citus cilvēkus un visu apkārtni.