Ko no garīgā viedokļa nozīmē Alcheimera slimība? – pirmais turpinājums 20.09.2017
Ko no garīgā viedokļa nozīmē Alcheimera slimība? – raksta sākums
Tātad, ja pareizi sapratu, slimības cēloņus veido divas komponentes – prāts un vēlēšanās saņemt. Ja saprotu pareizi, caur vēlēšanos saņemt ir jāiemācās pretēja darbība un jāapgūst nesavtīgas došanas mācība, kur katram tā būs savādāka – mīlestība, zināšanas, materiālie labumi utt. Otru komponenti – prāts – tā īsti neizprotu. Vai tas ir tā, ka cilvēks izvirza sev pārmērīgas prasības un pēc tam skumst, ka nevar izdomāt pareizo veidu šo prasību īstenošanai? Bet mazināt savas prasības, un līdz ar to arī vēlmes, atsakās? Vai nav tā, ka, izvirzot pārmērīgas prasības, cilvēks patiesībā nepieņem sevi tādu, kāds viņš ir? Vai arī tas ir absolūti racionāls cilvēks, kurš kaut ko dara tikai tad, ja darbībai ir kāds praktisks (taustāms) rezultāts un kas savus lēmumus un rīcības motīvus balsta tikai un vienīgi uz loģiku, ignorējot savu sirdsapziņu? Lūdzu izskaidrojiet. Varbūt Jūs varētu minēt kādu praktisku piemēru no ikdienas dzīves, lai varētu šo lietu vieglāk izprast.
Elvita Rudzāte atbild: Cilvēki, kas ir ļoti lepojušies ar savām prāta spējām (intelektuāli labi attīstīti) un šo spēju radītiem sasniegumiem, brīdī, kad sastopas ar dzīves situācijām, ka kāds cits ir par viņu gudrāks vai kāds cits noniecina viņa gudrību, to ļoti pārdzīvo. Viņi saprot, ka tas ir normāli, ka jaunā paaudze ir gudrāka par iepriekšējo paaudzi, bet viņos ir skumjas par to, ka viņi vairs nespēj sacensties ar savām zināšanām vai viņu zināšanas netiek ņemtas vērā. Piemēram, ja māte savam bērnam, vēlot tikai labu, izsaka kādu labu padomu, lai palīdzētu bērnam, bet bērns šo padomu ignorē, tad mātei var rasties skumjas, ka bērns nenovērtē mātes doto labo padomu, jo vēlas, lai bērns to ne tikai novērtētu, bet arī izpildītu. Šajā piemērā arī parādās Dievišķais došanas-ņemšanas likums, ka māte nav pratusi bērnam dot savu padomu nesavtīgi, ka viņa gaida labu rezultātu, bet to nesaņemot, viņu pārņem skumjas. Kad skumjas pāriet pāri kritiskajai robežai, jo dzīves situācijas ir ļoti daudz, tad sāk attīstīties slimība.
Man ir zināms kāds gadījums, kur kāda zinātniece saslima ar Alcheimera slimību laikā, kad viņa dusmojās uz kolēģiem, kas viņas uzskatus par pētāmo jautājumu uzskatīja par nepareiziem un tos noraidīja. Ja cilvēks izprot dzīvi jeb citiem vārdiem sakot – paralēli intelektuālai attīstībai ir attīstījis arī garīgumu, tad viņš situācijas, kad kāds noniecina viņa gudrību, pieņems ar izpratni un tas neradīs viņā dusmas. Sabiedrības problēma ir tā, ka tā pamatā koncentrējas tikai uz intelekta attīstību, garīguma attīstību atstājot novārtā, un šī kļūda rada iemeslus dažādu demences saslimšanas veidu attīstībai, kad cilvēkam pilnībā tiek atņemtas prāta spējas. Diemžēl mūsu izglītības sistēma to vēl nav sapratusi, tāpēc potenciāli garīgi slimu cilvēku nākotnē būs arvien vairāk.
Pārmēra prasības pret citiem un īpaši pret sevi izvirza intelektuāli ļoti labi attīstīti cilvēki, kuri neizprot, ka pārmēru prasīgums ir negatīva īpašība, jo viņa prāts saka, ka tā taču ir pareizi. Te arī ir nesaprašanās prātam un sirdij. Sirds mīl bez nosacījumiem, bet prāts tikai tad, ja tiek izpildīti nosacījumi. Pārmēru prasīgums pieprasa izpildīt noteiktos nosacījumus par katru cenu. Sirds gudrība panāk rezultātu ar mīlestību. Panākt rezultātu ar mīlestību ir ļoti grūti, tāpēc nepieciešams ir attīstīt garīgumu tādā līmenī, lai to spētu izdarīt. Piemēram, daži pedagogi nesaprot kā var panākt, lai bērns mācās, to nepiespiežot. Tanī pašā laikā gudri pedagogi saprot, ka bērns labprāt apgūst priekšmetu, ja pedagogs ir radījis par to interesi, bet interesi var radīt tikai ar mīlestību pret priekšmetu.
Kad es mācījos mūzikas skolā, man mūzikas literatūru pasniedza skolotāja, kura ļoti mīlēja klasisko mūziku. Mums lika nodarbības laikā klausīties fragmentus no Čaikovska operas “Jevgēņijs Oņegins”. Mani kaut kā operas mūzika neuzrunāja, bet mani sajūsmināja skolotājas mīlestība pret to – cik izjusti viņa mums skaidroja dialogus un lika ieklausīties mūzikā. Es patiešām centos sadzirdēt mūzikā to, ko skolotāja stāstīja un pieaugot aizgāju noklausīties šo operu, atceroties par skolotājas sajūsmu. Skolotāja nespieda mums mīlēt mūziku, viņa parādīja mums, cik ļoti viņa mīl mūziku, un tas mūs bērnus ļoti sajūsmināja.
Inesei ir taisnība, lai mazinātu prasīgumu, ir jāminimizē savas vēlmes. Ne velti visi Lielie Skolotāji māca, ka mūsu lielākais dzīves ienaidnieks ir mūsu vēlmes. Tiklīdz mēs nepiepildām kādu vēlmi, tā esam neapmierināti, kas negatīvi ietekmē mūsu psihi. Racionāla domāšana bez dzīves gudrības nav nekā vērta. Bet dzīves gudrība bez racionālas domāšanas arī nav nekā vērta. Tāpēc intelektam un garīgumam ir jābūt attīstītam līdzsvarā. Jo ātrāk sabiedrība to sapratīs, jo labāk.