Ko simbolizē slimības? 02.01.2018

Jānis jautā: 1.Ko varētu simbolizēt nedaudz palielināts vairogdziedzeris? Kādreiz man tāda vispār nebija. Cik es saprotu, tas saistīts ar runāšanu. Neesmu runātājs, neprotu skaisti savu domu izteikt, noformulēt, neesmu orators. Ir daudz ko teikt citiem, bet kad saku tad vārdi sapinas. Palielināts vairogdziedzeris man parādījās pirms pāris mēnešiem, lai gan savu domu izteikšanas vārdos man ir apgrūtināta jau ilgi, padsmit gadu noteikti. Man ir 31 gads.

2. ir problēma [sāpes] labās kājas apakšstilbā, staigājot jūtu asas sāpes, dzīvē līdz šim tā nav bijis. Ir bijuši sasitumi, savainojumi, bet tie ar laiku pāriet. Traumas, nobrāzumi cik izprotu, simbolizē piepešas dusmas. Ik pa laikam dzīve situsi pa kājām caur nobrāzumiem un sasitumiem, bet te vienā dienā iesāpējās mugura krustos un
sāpes pārgāja uz labās kājas apakšstilbu, precīzāk aiz kaula, kur nemaz tā nevar viegli izmasēt. Sāpes krustos pazuda, jo izpratu, kas tieši nav saprasts pareizi ekonomiskajos jautājumos. Nauda aiziet ne tur kur vajag pēc
manas gribas, bet aiziet pavisam citur un tad parādās dusmas.. nācās mainīt attieksmi nedaudz. Pēc manas saprašanas ir problēma ar nerviem, kaut kur kaut kas tiek nospiests, jo ir pagrūti nosēdēt, nostāvēt un staigāt.
Vienīgi var gulēt, tad neko nejūt. Protams, var jau dzert zāles un sāpes pāries, bet vai tas ko dos, ja mācība nav izprasta? Pēc manas saprašanas dzīve sit pa kājām, jo eju ne to ceļu, kurš man ir paredzēts. Turklāt vēl man
ir tā saprašana, ar humoru protams,  ka katram tā situācija ir atšķirīga un citiem mācība tiek pasniegta, kā teikt, ar mazu stibiņu, bet tādam kā man arī pa samērā maziem pārkāpumiem jau tiek ņemts lielāks „sitaminstruments”. Uzskatu, ka dzīvē ir tā, ka Tu zini, ka nevajag darīt un tomēr dari, tad sekas [karmas] izpausmes ir daudz smagākā
formā.

3. Ko varētu simbolizēt insults? Tētim paralizēta labā roka un labā kāja, lai gan vērojami uzlabojumi. Par ko atbild smadzeņu kreisā puse? Viena puse atbild par loģiku un otra par iztēli, intuīciju, radošumu. Kura puse ir kura? Protams, es kā jau bērns gribēju kā labāk- griezos ar lūgumu pie Augstākajiem spēkiem, lai atrisinātu situāciju, bet tagad domāju vai tik tiešām tā bija pareizi darīts, jo tā bija mana griba. Bet kāda bija Dieva griba? Lūgums tika izpildīts ļoti ātri, dažas dienas, varbūt pat dienas vai dažus stundu laikā, daudzi brīnījās par šādu iznākumu. Zinātāji saka, ka pēc šāda „kritiena” [parunāt grūti, par staigāšanu, rokas kustināšanu vispār nesapņot] cilvēks pats pieceļas varbūt pēc pusgada vai vēlāk. Šajā gadījumā tētis piecēlās sēdus jau pēc kādas nedēļas vai divām. Lai gan tagad ir tā kā ir un ir pagrūti saprast – pareizi vai nepareizi. No cilvēciskā skatpunkta ja skatās, varbūt paveicu varoņdarbu, līdzīgi kā Jēzus- celies un staigā. Bet no Dievišķā skatpunkta? Protams, varbūt vajadzēja pateikt arī vārdus- pietiks grēkot. Jo tēta dzīvesveids pēdējo gadu laikā bija zem katras kritikas un man jau ir tā saprašana, ka, ja nebūtu neko darījis, tad situācija būtu daudz smagāka.

Kā jau ierasts, ārsti pēc smadzeņu izpētes neko neatrada, ne trombi, nekā. Pati dzīve tēti apstādināja, jo labā roka pēc manas saprašanas liekas simbolizēja ņemšanu. Un šajā situācijā ņemts no dzīves ir ļoti daudz, uzdzīvots arī.. Zobu kvalitāte cik sapratu, liecina par prāta spēju mantošanu no tēta. Tēta gadījumā- ir tikai protēzes, nezinu cik gadu, desmit, varbūt vairāk.

4. Ja vēl sīkāk papēta, tad visi esam saistīti, jo pašreizējā amatā jau pirms līguma parakstīšanas sapratu- pusgads, ne vairāk. Apmēram pusgads pagājis. Un ja savelk kaut kādu kopsavilkumu- darba amats, specifika, nav videi draudzīgs bizness, līdzīgi kā strādāt gaļas ražošanas cehā: varbūt labi maksā kā daudzi skatās, bet kā ir no morāli
ētiskā skatpunkta? Pats darba process pašreizējā amatā ir patīkams, bet jāiet uz priekšu. Gaļas cehā nestrādāju, man ētikas uzstādījumi vienkārši neatļautu. Varbūt vajadzēja atstāt tēti guļam, kopt viņu, aiziet no darba pavisam, jo es jau arī neesmu bez grēka un ir bijis tā, ka asaras birst pašas no sevis, jo saprotu- grēki tiek izpirkti, tāda sajūta, ka kaut kas noveļas no pleciem, kad piepalīdzēju tētim sākumā staigāt.. bet, kā ir, tā ir, kaut kas ir izdarīts, kaut kas ne, jo sirdī jau valda vairāk vai mazāk prieks un prieka asaras birst rakstot, jo lai vai kādās ķezās būtu iekūlies, vienmēr jau ir tā sajūta, ka palīdzība tiks sniegta.. Un vienmēr ir bijis tā, ka palīdzība tiek sniegta, ļoti ātri..

5. protams, prasās pēc pamatīgas dzīves analīzes, vienkārši intuīcija daudz ko neļauj te īsti ko rakstīt, bet apmēram jau ir skaidrs- ja kāds ir pakritis, tad jāpalīdz, īpaši tad, ja paši Augstākie spēki parāda kuram tieši, jādod palīdzība, kuram, diemžēl nē. Bet sanāca tā, ka cilvēkam, kuram patiešām vajadzēja palīdzību, vēl nav saņēmis, lai gan tiku solījis sen, bet tētis saņēma. Gribas jau abiem palīdzēt, drīzāk visiem, bet ja otram pasaki kā ir un apmēram saproti, ka viņš vienkārši tam nav gatavs, tad ir tā kā ir.. Varbūt ir tā, ka kādam ir paredzēts pavisam
cits, savādāks Ceļš. Gandrīz katra diena līdzinās asa sižeta filmai- kas būs, kas nebūs, ko darīt, ko ne, jo ar cilvēkiem nav garlaicīgi..

Elvita Rudzāte atbild: Atbildēšu pa punktiem tā kā uzdoti jautājumi.

1. Piektās čakras centrālais orgāns ir vairogdziedzeris – saskarsmes orgāns. Šis orgāns vairāk par visiem uzkrāj neapmierinātību. Vairogdziedzeris ir saskarsmes orgāns mīlestības apgūšanai bez nosacījumiem. Vairogdziedzeris palielinās, ja cilvēks baidās izteikt savu viedokli, t.i., viņš it kā norij pats savus vārdus, lai tikai viņu mīlētu un no viņa nenovērstos. Stresi uzkrājas pakāpeniski un problēma var būt ilgstoša, bet slimība var nebūt. Tiklīdz stresi ir pārsnieguši kritisko robežu, tā slimība liek par sevi manīt.

2. Apakšstilbi pauž to, kā norit virzība pa dzīvi. Apakšstilbi liecina, kā mūsu baiļpilnās vēlmes liek palielināt mūsu ātrumu, turklāt tā, ka ikrus savelk krampji, un kā mēs tad, kad skrējiens vairs nelīdz, apakšstilbu muskuļos uzkrājam sārņus ar savām nevajadzīgajām vēlmēm. Apakšstilbā rodas sāpes, ja cilvēks neprot dzīvot tagadnē, velkot pagātni uz nākotni, t.i., viņš nespēj uz dzīvi raudzīties ar atvērtām acīm, neprot piedot pagātnes pārestības.

3. Insulta rašanās iespējas ir divas:

• Plīst smadzeņu asinsvads;
• Aizsprostojas smadzeņu asinsvads.

Abos gadījumos smadzeņu šūnas netiek apasiņotas, t.i., paliek  bez mīlestības un aiziet bojā.

Smadzeņu asinsvads plīst, kad cilvēku pārņem piepeša dusmu lēkme un naidīga vēlme atriebties tam, kas viņu uzskata par muļķi. Tas nozīmē, ka dusmās pārvērtusies mīlestība izraujas no rāmjiem, t.i., no asinsvada. Cilvēka apvainotājs var būt cits cilvēks, ļaudis, situācija, valsts utt. Tā kā pārskaities cilvēks zaudē spēju domāt, tad asinsvadam jāplīst, lai neļautu cilvēkam kļūt par noziedznieku.

Smadzeņu asinsvads aizsprostojas, kad cilvēks, kas cieš no nepilnvērtības kompleksa, zaudē cerību pierādīt, ka viņš nav tāds, kā domā citi. Cilvēks galīgi salūst, jo ir pilnībā zaudējis pašcieņu. Kam saglabājies kaut piliens ticības sev un kas, pateicoties tam, spēj domāt ar paša galvu, tas sevi nezaudē. Asinsvada aizsprostošanās nozīmē, ka cilvēks tur sevī pārāk daudz. Insults atnāk kā palīgs, lai  piesegtu cilvēka slepeno bezpalīdzību un salauzto gribu. No insulta smaguma pakāpes un atrašanās vietas ir atkarīga prāta zuduma pakāpe un spēja kustēties. Kam prāts saglabājas, bet vainas izjūta pastiprinās, tam atveseļoties nav lemts. Bet, kas jūt prieku, ka slimība viņu paglābusi no pazemojošā stāvokļa, tas izārstējas. Kas baiļpilnam cilvēkam raksturīgā liekulībā apgalvo, ka vēlas izārstēties vien tiktāl, lai spētu pats par sevi rūpēties, tam arī turpmāk nāksies par sevi rūpēties. Pilnīgi izveseļoties viņam neļauj bailes atkal izrādīties apkrautam ar darbiem vai nokļūt situācijā, kas ir analoga tai, kura izveidojās pirms slimības. Secinājums: ja vēlaties izvairīties no insulta, atbrīvojiet bailes no dusmu pilnas neapmierinātības. Tad jūs vairs nekļūsiet par dusmu objektu un pat neuzvelsiet dusmas citiem. Jūsu brīnišķīgās smadzenes strādās, kā vajag. Jūs būsiet apmierināts ar sevi un nevēlēsities būt labāks par citiem.

Viena no kļūdām, ko pieļauj cilvēki, kas sāk apgūt Dievišķo zinātni, ir domāt, ka viņi nedrīkst iejaukties cita cilvēka karmā. Tas noved pie tā, ka viņi atsakās sniegt palīdzību pat pašam tuvākajam. Dievs mums neļauj iejaukties cita cilvēka karmā. Dievs mums atļauj palīdzēt mīkstināt karmu tiem, kas nomaldījušies no ceļa. Mums ir jāsniedz palīdzība tiem, kuriem tā ir nepieciešama. Jānis, sniedzot palīdzību tēvam, ir devis iespēju tēvam pārdomāt savas kļūdas un dzīvot citādi. Ja tēvs šo iespēju neizmantos, tad tā jau ir viņa paša izvēle, bet Jānis zinās, ka ir darījis visu, kas bija viņa spēkos.

Zobu kvalitāte liecina par attieksmi pret prātīgumu. Ja zobi sabojājas jau bērnībā, tas liecina, ka bērna māte ir bijusi sliktās domās par vīra prātīgumu. Ja zobi sabojājas kā pieaugušam cilvēkam, tas liecina par paša nepareizo attieksmi pret citu cilvēku prātīgumu.

4. Svarīgi ir mācīties dzīvot saskaņā ar savu Sirdsapziņu. Ja cilvēks ieklausās savā sirdī, tad viņš zina kā jārīkojas konkrētā situācijā, jo nav iespējams dot formulas jeb ieteikumus visiem dzīves gadījumiem. To mēs redzam ar likumdošanu, kur cenšas atrunāt visu iespējamo, bet pie kā šī cenšanās ir novedusi? Pie tā, ka cilvēki vairs nepārvalda likumdošanu, jo nav iespējams atcerēties visus likumus un noteikumus. Tāpēc bieži cilvēki pieļauj pārkāpumus nevis ļaunprātības, bet nezināšanas dēļ. Ja cilvēki zinātu, izprastu un ievērotu 10 baušļus, ticiet man, tik daudz likumu un noteikumu nebūtu nepieciešams, jo šajos 10 baušļos ir pateikta lielā dzīves gudrība, kas ir visas dzīves pamats.

5. Palīdzība ir jāsniedz, ja tā tiek lūgta, bet tas vienmēr ir jādara atbilstoši veselajam saprātam. Ja tu redzi, ka cilvēks nespēj pieņemt tavu palīdzību, jo tai vēl nav gatavs, vai izmanto tavu palīdzību nepareizā veidā, tad nedrīkst tērēt resursus nelietderīgi. Ne velti Jēzus mācīja: “Nemetiet pērles cūkām pie kājām.” Šie vārdi nozīmē, ka mums ir jāskatās kam un kādā brīdī palīdzēt. Ja es redzu, ka cilvēks manis teikto neizprot un visi mani mēģinājumi izskaidrot paliek nesadzirdēti, tad es pasaku, ka es cilvēkam nevaru palīdzēt pat, ja viņš man to lūdz. Dažkārt es mēdzu būt pret cilvēku pat vārdos asa. Tas ir gadījumos, kad pastāv cerība, ka cilvēks sadzirdēs, jo šis cilvēks ieklausās tikai stingri izteiktos vārdos. Ja cilvēks apvainojas, tad tas liecina, ka mans pēdējais mēģinājums cilvēku atmodināt, ir bijis nesekmīgs. Tomēr cerība pastāv, ka viņš kaut kad aizdomāsies par manis teikto. Parasti tas notiek pēc dzīves sitieniem, kuri piespiež cilvēku sākt domāt.