Sarma jautā: Mans dēls 25 gadu vecumā nolēma pats labprātīgi aiziet no šīs dzīves. Ir ļoti smagi, vēl jo vairāk tāpēc, ka nebija nekas tāds, ko nebūtu iespējams atrisināt. Saprotu, ka viņš nav sapratis savu neapgūto mācību stundu, aizbēdzis no problēmu risināšanas, izdarījis savu izvēli, taču kāda ir mūsu – vecāku mācība vai ko no tā varam apgūt?
Elvita Rudzāte atbild: Vecākiem, kuri ir piedzīvojuši sava bērna nāvi, vispirmām kārtām ir jāsaprot nāves mācību stunda. Nāve ir tikai robežstabiņš starp dzīvēm. Cilvēks ir mūžīgs, mainās tikai tā atrašanās vietas starp Smalko un Fizisko plānu. Arī Sarmas dēls nav miris, bet labprātīgi aizgājis uz Smalko plānu, nokļūstot Astrālā plānā, lai drīzumā (1 – 3 gadu laikā) atkal atgrieztos fiziskajā plānā un vēlreiz praksē mēģinātu apgūt iepriekšējā dzīvē neapgūtās mācības. Tā mēs visi mācāmies, izvēloties laiku un vietu, jo Dievs mums ir devis brīvo gribu.
Otra mācību stunda, kas var piemeklēt vecākus, kuru bērns no dzīves ir aizgājis labprātīgi, ir kauns. Vecākiem var būt kauns no apkārtējiem cilvēkiem, ka viņi neprata savam bērnam palīdzēt tā, lai viņš neizdarītu tik smagu izvēli. Šādā gadījumā vecākos aktivizējas vainas izjūta. Kauns un vainas izjūta māca, ka neviens cilvēks nav perfekts, neviens cilvēks dzīvi nenodzīvo bez kļūdām, kļūdas mums ir nepieciešamas, lai attīstītos.
Trešā mācību stunda ir pieķeršanās jeb prvātīpašnieciskums, kas māca, ka mums nekas nepieder – ne bērni, ne partneris, ne vecāki, ne īpašumi un pat ne blūzīte, kuru esam nopirkuši veikalā. Ja mums nekas nepieder, tad mums ir jārēķinās, ka ikvienā brīdī mēs varam zaudēt to, ko esam uzskatījuši par savu. Tas ir ļoti grūti, tāpēc šīs mācības apguve sagādā vislielākās grūtības, īpaši vecākiem, kuriem ir atņemts bērns. Pieķeršanās mācību stunda māca priecāties par to, kas tev ir bijis un kas tev ir dots. Arī vecākiem, kuri ir zaudējuši bērnu ir jābūt pateicīgiem Dievam par jaukajiem brīžiem, kuri kopā ar bērnu ir bijuši pagātnē. Cilvēks ir īpatnēja būtne, kad viņam kaut ko iedod, viņš par to neprot priecāties, bet kad viņam to atņem, tad viņš pārdzīvo. Tāpēc pieķeršanās mācību stunda varētu teikt ir viena no grūtakajām mācībām.
Ceturtā mācību stunda ir atbildība, kas māca, ka mēs uzņemamies atbildību par savu rīcību, un ka mēs nevaram uzņemties atbildību par citu rīcību, t.i., mēs varam būt līdzatbildīgi notikušajā, ja ar savu rīcību esam to kaut kādā veidā veicinājuši, bet mēs nevaram uzņemties atbildību tieši par izdarīto, ja paši to neesam darījuši. Es zinu vecākus, kuri ir sapratuši savas kļūdas, un mēģinājuši bērnu atturēt no kļūdainā lēmuma, bet viņiem tas nav izdevies. Viņi ir atbildīgi par savām pieļautajām kļūdām, kuras vecināja bērna izvēli labprātīgi atteikties no dzīves, bet viņi nav atbildīgi par izdarīto pašnāvību, jo tā bija bērna brīvā griba, kuru nedrīkst ietekmēt neviens, izņemot Dievu.
Es domāju, ka vecāki, kuri ir piedzīvojuši sava bērna pašnāvību, ir sapratuši, ka pašnāvība nav risinājums. Arī Sarma norādīja, ka viņas dēla problēmu bija iespējams risināt, bet viņš neredzēja jeb negribēja pieņemt šo risinājumu. Ikvienu visnegatīvāko situāciju ir iespējams risināt, ja nav iespējams to izdarīt saviem spēkiem un citi atsakās palīdzēt, tad palīdzība ir jālūdz Dievam. Dievs vienmēr palīdz, Viņš nekad neatsaka, Viņš visus mūs mīl, pat, ja mēs to nejūtam un nesaprotam, pat ja Viņam neticam. Tā varbūt ir viena no svarīgākajām mācībām pašnāvību gadījumos.
sending...
