Konfliktsituācija garīgajā skatījumā 02.05.2018

Kas ir konfliktsituācija?

Konfliktsituācija ir divu pušu savstarpēja neizpratne un cīņa, kas rada negatīvas emocijas jeb stresus. Visbiežāk konfliktsituācijā izpaužas dusmas, neiecietība, agresija, radot aizvainojuma un netaisnīguma izjūtu.

Ko māca konfliktsituācija?

Konfliktsituācijas māca būt līdzcietīgam pret viedokļu dažādību, iedziļinoties pretējā viedoklī, izprotot viedokļa dziļāko būtību.

Nav absolūti pareizā viedokļa. Katrā viedoklī ir sava labā un sliktā puse, jo visumā pastāv dualitātes princips jeb Polaritātes likums, kas nosaka, ka visā, kas ir vai tiks radīts, vienmēr pastāvēs divi pretējie poli.

Piemēram, skolā notiek cīņa starp klases skolēniem, kur doties ekskursijā. Tā kā skolēniem ir dažādas intereses, tad atrast ekskursijas vietu, kas varētu patikt visiem skolēniem, patiešām nav viegls skolotāja uzdevums, īpaši vecākajās klasēs. Tieši vecākajās klasēs starp skolēniem var rasties strīds, kas var attīstīties konfliktsituācijā par jebkādu jautājumu, jo vecāko klašu skolēni ir patstāvīgi domājoši un nevēlas, ka kāds cits izlemj viņu vietā.

Šādās situācijās skolotājam būtu jāmāca skolniekiem iedziļināties dažādo viedokļu dziļākajā būtībā. Piemēram, puiši vēlas apmeklēt Zemessardzes mācības, bet meitenēm tas neinteresē. Ja meitenes izpratīs, cik puišiem svarīgi mācīties no vīrišķīgiem vīriešiem, lai arī paši attīstītos kā vīrišķīgi vīrieši, kas aizstāv dzimtenes intereses, tad meitenes nedusmosies par puišu izvēli, bet domās, kā apvienot savas intereses ar puišu interesēm, pieņemot lēmumu dot iespēju puišiem piedalīties Zemessardzes mācībās un tajā laikā ar kādu dzīves gudru cilvēku meža pļaviņā aprunāties par dzīvi, mīlestību un citām jaunietēm būtiskām tēmām.

Šis piemērs norāda, ka jebkuru konfliktsituāciju var risināt, ja tikai ir vēlēšanās. Parasti brīdī, kad strīds ir pārvērties konfliktsituācijā, to grūti risināt, jo abas puses nevēlas ieklausīties otrā pusē, jo neprot savaldīt savas emocijas, piedot un pieņemt, ka cita viedoklī varētu būt arī kaut kas labs. Pati konfliktsituācija norāda uz vēlmi cīnīties, bet cīņa ir dusmu enerģija. Neviena cīņa nerada harmoniju. Pat, ja cīņas rezultātā uzvar stiprākais, konfliktsituācija saglabājas, tikai noklusētā formā, kas kādā brīdī pārvēršas jaunā konfliktsituācijā. Tāpēc cīņa nav risinājums. Risinājums ir savstarpēja izpratne.

Dažkārt konfliktsituācijas noris tā, ka viena puse pat nezina, ka otra puse jūtas ļoti aizvainota. Tādas situācijas rodas, kad cilvēks ārēji neizrāda savu aizvainojumu un par to neko nesaka. Arī šajā situācijā konflikts var pieaugt, jo tā puse, kas klusē kaut kādā brīdī neiztur un atbilstoši apziņas līmenim, var rasties mazāka vai lielāka konfliktsituācija. Šajā gadījumā cilvēks, kas nerunā par savu neapmierinātību, visvairāk nodara pāri pats sev, jo neapmierinātība grauž cilvēku līdz cilvēks saslimst ar kādu garīgu slimību, piemēram, depresiju.

Katrā konfliktsituācijā ir jāmācās abām pusēm. Ja tu esi savu mācību izpratis, tad tu neiesaisties konfliktsituācijā. Piemēram, tevi kāds apvaino, sakot, ka tavs darbs ir sliktas kvalitātes. Ja tu apzinies, ka esi izdarījis darbu pēc vislabākās sirdsapziņas, bet tavu darbu slikti novērtē kaut vai neizpratnes dēļ, tad tevī nav aizvainojuma par slikto vērtējumu, jo tu saproti, ka izteiktais viedoklis par tavu darbu ir vienpusējs. Ja tevī ir reāla pašizpratne, tad šāda situācija konfliktsituāciju neradīs. Ja tevī nav reāla pašizpratne, tad šāda situācija var radīt konfliktsituāciju, ja sāksi aizstāvēties un uzbrukt tiem, kas tevi ir aizvainojuši. Tāpēc vienmēr izvērtējiet, vai ir lietderīgi aizstāvēties, vai aizstāvēšanās tiks uzklausīta un ņemta vērā. Katrā ziņā uzbrūkošā pozīcija konfliktsituāciju attīstīs tikai tālāk.

Konfliktsituāciju pamatā bieži ir netaisnīguma izjūta, kas attīstās tālāk kā aizvainojums. Cilvēki, kas zina par Dievišķo Taisnīguma likumu, vienmēr paskatīsies uz situāciju kā uz taisnīgu pat, ja neredzēs tās netaisnīguma cēloņus. Cilvēks, kas nezina par šāda likuma eksistenci un neizprot tā būtību, nemeklēs netaisnīguma cēloņus un uzskatīs sevi par upuri, ar savām negatīvajām emocijām, nodarot pāri pats sev.

Kā apturēt konfliktsituāciju?

Vispirms ir svarīgi vismaz vienai konfliktsituācijā ierautajai pusei apklust. Tad otra puse arī lēnām sāks nomierināties. Tikai tad, kad abas puses ir mierīgas, tikai tad var sākt skaidrot savu viedokli. Kamēr pār prātu valda emocijas, tikmēr neviens neiedziļināsies tavā viedoklī un neizpratīs tavu taisnību.

Dzīvē ir situācijas, kad labāk ir paklusēt un necensties neko skaidrot, jo tāpat tevi neizpratīs, ja otrai pusei ir zems apziņas līmenis. Piemēram, līdzībās runājot, tu vari censties ar vislabākajām metodēm skaidrot pirmklasniekam 11.klases matemātikas vielu, bet viņš to nespēs saprast, jo nav vēl tik tālu attīstījies, jo arī attīstībai ir vajadzīgs laiks.

Tāpēc vienmēr izvērtējiet, vai otra puse vispār spēs izprast jūsu viedokli, vai ir vērts ieguldīt enerģiju viedokļa skaidrošanā un savas taisnības pierādīšanā. Piemēram, Sokrata tautskola izdarīja izvēli necīnīties ar ierēdņiem, kas nokritizēja Sokrata tautskolas izdoto grāmatu “Bērnu un jauniešu tikumiskā audzināšana”, jo saprata, ka kritikas izteicējiem vēl ir ļoti zems apziņas līmenis, lai novērtētu šīs grāmatas vērtību.

Bieži nākas dzirdēt vārdus, kad pieauguši cilvēki atceras savu vecāku vai skolotāju padomus, kuros neieklausījās, kad vecāki vai skolotāji vēl bija dzīvi, bet pienāca brīdis, kad viņi saprata savu vecāku vai skolotāju dotos padomus un ļoti nožēloja, ka bērnībā vai jaunībā tos ignorēja. Nevajag pārmest sev šādas situācijas, bet izprast, ka mēs esam gatavi ieklausīties gudros padomos tikai tad, kad mūsu apziņas līmenis tam ir nobriedis. Svarīgākais ir darīt visu, lai mūsu apziņas līmenis paplašinātos, bet to var sasniegt tikai tad, ja apgūst Dievišķo zinātni.

Autore: Elvita Rudzāte