Kungs Maitreija 09.04.2016
„Maitreija ir Piektā Budas apslēptais vārds,
braminu Kalki Avatars,
pēdējais Mesija, kas atnāks Lielā Cikla noslēgumā.”
J.P. Blavatska „Slepenā doktrīna” 1. sēj.
„1924. gadā Pasaules Mātes Zvaigzne – Venēra pienāca ļoti tuvu zemei.
Jaunās enerģijas atnāca uz zemi.”
„Tagad Ladakā un Sikimā apgaismotie lamas ir uzstādījuši
lielus Maitreijas attēlus kā jaunās ēras tuvošanās simbolu.”
N.K. Rērihs “Kalpa Dzong” – 1928. g.
„Skolotāja Maitreijas Mācība izplatīsies visā Pasaulē un vadīs jauno ēru,
Gara atmodas ēru, dēvētu arī par sievietes ēru.”
„Viņš atjaunos taisnīgumu uz zemes, un to prāti, kas dzīvos
Kali Jugas beigās, atmodīsies un būs tikpat skaidri kā kristāls.”
J.I. Rēriha “Vēstules”
|
Līdzcietības spēks[1] |
| Tīra līdzcietība spēj aizvākt visus karmiskos aptumsumus un šķēršļus ceļā uz apskaidrību. Kad iekšējā gudrība ir atklājusies, jūsu relatīvās un absolūtās patiesības izpratne padziļinās līdz ar tuvošanos apskaidrībai. Buda daudzas reizes ir teicis, ka līdzcietība ir visspēcīgākais līdzeklis izpratnes trūkuma mazināšanai un gudrības vairošanai.Ilustrācija tam – stāsts par Asangu. Viņš bija ievērojams indiešu zinātnieks, dzimis apmēram piecsimt gadus pēc Budas, kristietības ēras sākumā. Jaunībā Asanga devās uz Nālandas Universitāti, slaveno senās Indijas klosteri, pirmo īsto universitāti pasaulē. Lai arī Asanga bija kļuvis slavens zinātnieks, viņam joprojām bija saglabājušās šaubas attiecībā uz dažām zinātnēm. Viņš iztaujāja daudzus zinātniekus un apgaismotos meistarus, taču neviens no tiem nespēja kliedēt viņa šaubas. Tad viņš nolēma praktizēt Maitreijas, nākamā Budas vizualizāciju, cerēdams, ka, līdzko viņš ieraudzīs Maitreiju, tā atradīs atbildes uz saviem jautājumiem. Saņēmis iesvētījumus un pamācības, viņš devās uz kalnu Indijā un trīs gadus meditēja uz Maitreiju.
Asanga domāja, ka pēc trim gadiem viņam būs pietiekami daudz spēka, lai sastaptos ar Maitreiju un uzdotu viņam savus jautājumus, bet šajā laikā viņš nesaņēma nekādas zīmes. Pēc trim gadiem viņš bija noguris un zaudējis iedvesmu, un tāpēc pārtrauca savu nošķirtību. Nokāpis no kalna, viņš iegāja ciemā, kur bija sapulcējušies ļaudis, lai apbrīnotu vecu vīru, kas izgatavoja adatu, berzēdams lielu dzelzs nūju ar zīda drāniņu. Asangam bija grūti noticēt, ka kāds spēj izgatavot adatu, berzējot dzelzs nūju ar zīda gabaliņu, bet vecais vīrs apliecināja viņam, ka tas ir iespējams, parādot trīs jau gatavās adatas. Kad Asanga redzēja šādu milzīgas pacietības piemēru, viņš nolēma turpināt savu praksi un atgriezās vientulībā vēl uz trim gadiem. Nākamo trīs gadu laikā viņš redzēja vairākus sapņus par Maitreiju, bet joprojām nevarēja redzēt Maitreiju. Pēc trim gadiem viņš jutās saguris, piekusis un nolēma iet projām. Nokāpdams no kalna, viņš ieraudzīja vietu, kur uz akmens pilēja ūdens. Tas pilēja ļoti lēni, viens piliens stundā, bet šis piliens bija izgrauzis klintī lielu robu. To redzēdams, Asanga atkal atguva vīrišķību un nolēma atgriezties vientulībā vēl uz trim gadiem. Šajā reizē viņš redzēja labus sapņus un citas zīmes, bet tomēr aizvien vēl nespēja skaidri ieraudzīt Maitreiju un uzdot viņam savus jautājumus. Viņš atkal gāja projām. Kāpdams lejā no kalna, viņš pamanīja nelielu caurumu klintī. Vietu ap caurumu bija nopulējis putns, ar saviem spārniem trīdamies gar akmeni. Redzētais lika Asangam atkal pieņemt lēmumu atgriezties alā vēl uz trim gadiem. Tomēr arī pēc šī trīs gadu perioda viņš tik un tā nevarēja redzēt Maitreiju. Pēc divpadsmit gadiem viņš nebija atradis atbildes, tāpēc viņš atmeta savu nošķirtību un kāpa lejā pa nogāzi. Ceļā viņš pamanīja vecu suni netālu no ciema. Kad tas ierējās, Asanga ieraudzīja, ka suņa ķermeņa apakšējā daļa ir savainota un pārklāta ar blusām un tārpiem. Pienācis tuvāk, viņš redzēja, ka suns briesmīgi cieš, un sajuta pret viņu lielu līdzcietību. Viņš atcerējās visus nostāstus par to, kā Buda Šakjamuni atdeva sevi dzīvajām būtnēm, un saprata, ka ir pienācis laiks atdot savu ķermeni šim sunim un kukaiņiem. Viņš aizgāja uz ciemu un nopirka nazi. Ar šo nazi viņš nogrieza gabalu no sava gurna, domādams pēc tam noņemt tārpus no suņa un pārlikt tos uz savas miesas. Bet tad viņš iedomājās, ka, ņemot kukaiņus ar pirkstiem, tie varētu nomirt, jo bija ļoti trausli. Tad viņš nolēma noņemt kukaiņus ar mēli. Viņam negribējās skatīties uz to, ko viņš darīs, tāpēc aizvēra acis un tuvināja mēli sunim. Taču viņa mēle pieskārās zemei. Viņš mēģināja vairākas reizes, bet viņa mēle vienmēr pieskārās zemei. Beidzot viņš atvēra acis un ieraudzīja, ka vecais suns ir izgaisis un viņa vietā bija Buda Maitreija. Viņš bija ļoti priecīgs, ieraudzīdams Budu Maitreiju, Bet vienlaikus arī nedaudz apjucis. Asanga tika praktizējis tik daudz gadu, bet tikai tad, kad viņš ieraudzīja veco suni, viņam parādījās Maitreija. Asanga sāka raudāt un jautāja Maitreijam, kāpēc viņš neparādījās agrāk. „Tā nebija, ka man nebūtu līdzcietības pret tevi. No pirmās dienas, kad tu ienāci alā, es vienmēr biju ar tevi. Bet līdz pat šai dienai aptumsums aizsedza tavas acis. Tagad tu mani redzi tādēļ, ka tevī bija liela līdzcietība pret suni. Šī līdzcietība izklīdināja tavu aptumsumu tādā mērā, ka tu vari mani redzēt”. Pēc tam Maitreija pats personīgi mācīja Asangam tekstus, kas pazīstami kā Piecas Maitreijas mācības un kas ir ļoti svarīgi teksti Tibetas tradīcijā. Asangas un Maitreijas kontakts radās no līdzcietības. Tikai, pateicoties līdzcietībai, Asangas apziņas tumsība izklīda. Šī iemesla dēļ Guru Padmasambhava mācīja, ka bez līdzcietības dharmas praktizēšana nenesīs augļus, un bez līdzcietības jūsu prakse patiesībā būs satrūdējusi. [1] „Trīs dārgumu gaisma”, Khenčen Palden Šerab Rinpoče, Khenpo Cevang Dongjal Rinpoče
Tulkoja Līga Harju |
sending...
