Kur gūt motivāciju darīt kaut ko, ko negribas, ja tāpat ir labi? 24.03.2017

Andris jautā: youtube.com noskatījos jūsu Piedošanas mācības. Tas uzrunāja, bet man beigās būs vienkāršs jautājums.

Piedodot citiem esmu pārņemts ar kolosālā brīvības sajūtu, ko nevar aprakstīt, pateicoties tam, ka piedevu visiem agrākiem nodarījumiem un nerodot jaunus, atbrīvojos no aizvainojuma, nosodīšanas, depresijas, dusmām,  tas ir kolosāli, fantastisk. Kādreiz, kad biju sasprindzis, emocionāls, nikns uz pasauli, un tās dusmas man deva tādu kā enerģiju daudz strādāt, rāvos vaiga sviedros, lai pirktu dažādas lietas, lai justos kruts, kā citi, lai nevajadzētu domāt, un to stimulu tā rukāt man deva tās negatīvās emocijas  un apziņa, ka ar tām mantām kļūšu laimīgāks, bet pateicoties jums un daudz citiem gudriem cilvēkiem un lasāmvielām, sāku novērtēt prioritātes un sāku ieklausīties sevī, atdalot no sevis sabiedrības uzspiestajās vērtības,  un strādājot ar sevi  sāku justies atbrīvojies un brīvs. Darbs vienu dienu nedēļā patirgoju zāļu tējas (grūti to nosaukt par darbu, jo man patīk, kad cilvēkus pacienāju un pastāstu par to, ko dod mūsu daba) un atslābumā baudu Dieva pasauli.

Tagad ir tik daudz brīva laika, bet neko nevēlos, jo tāpat ir labi, citreiz nopērku konfektes eju pa pilsētu un cienāju ļaudis , kolosāli, kad viņi arī pasmaida. Man ir tik labi, ka paliek neērti, ka citi smagi strādā, bet es svinu savu dzīvi. Tagad mana dzīve iekšēji drusku atgādina ballīti, kaut alkoholu, narkotikas nelietoju  un nepīpēju. Cilvēki arī ir tā kā izmainījušies un kļuvuši jaukāki, sajūtu, cik pasaule ir kolosāla, stāstu cilvēkiem, bet viņi nesaprot, ka pietiek būt patērētājiem, ka jauna mašīna, smalkākas mēbeles, modernākas drēbes utt. nedod to laimi, tā ir kā kāmīša skriešana ritenī, izkāpjot no riteņa viņš domā, ka ir aizskrējis citur, bet patiesībā atrodas turpat. un beidzot jānovērtē to, kas mums jau ir – cilvēki apkārt, skaista daba un mūžīga Dieva mīlestība.
BET TAGAD JAUTĀJUMS – PAGAIDĀM TĀ NAV BIJIS , BET TOMĒR, KUR GŪT MOTIVĀCIJU DARĪT KAUT KO, KO NEGRIBAS, JA TĀPAT IR KOLOSĀLI?

Elvita Rudzāte atbild: Ja tev kaut ko negribas darīt, bet kaut kādu iemeslu dēļ, tu no šā darba nevari izvairīties, jo patiešām tas ir jādara, tad tev ir jāmaina pret šo darbu attieksme un jāierauga šī darba vērtība. Piemēram, man nekad nav paticis tīrīt māju, bet kopš sapratu, ka darot šo darbu es tīru savas mājas enerģētiku, man šo darbu darīt ir nesalīdzināmi vieglāk nekā agrāk. Es nevaru teikt, ka esmu par šo darbu sajūsmā, es patiešām to veicu aiz pienākuma, bet kad slauku putekļus, tad zinu, ka daru labu darbu ne tikai sev, bet arī manai ģimenei. Tieši šī apziņa, ka daru vērtīgu darbu, palīdz man saņemties veikt šo pienākumu.

Tāpat visi vienkāršie darbi, kuri jāveic Sevis izzināšanas un harmonizēšanas parkā, es neteiktu, ka man sagādā milzīgu sajūsmu, bet tie ir jādara, lai parks būtu sakopts un cilvēkiem būtu patīkami tajā uzturēties. Spēku darboties man dod motīvs, ka šī vieta cilvēkiem ir nepieciešama un Dievs ir man uzticējis par to rūpēties.

Mācībā ir teikts, ka ļoti bīstami ir sasniegt tādu pašapmierinātības stāvokli, kad vairs negribas tiekties uz priekšu. Tas nozīmē, ka cilvēks apstājies savā garīgajā attīstībā, paņemot no Mācības to, kas viņam ir izdevīgi, bet necenšoties apgūt Mācību dziļāk. Šāda situācija rodas, ja cilvēks pievērsies garīgās attīstības ceļam tikai, lai atrisinātu savas problēmas. Tiklīdz viņš tās ir atrisinājis, tā viņam par garīgās attīstības ceļu interese zūd un viņš nododas tikai laicīgām lietām, kas liecina, ka viņš ir pabarojis savu egoismu.

Daļu egoistu Dievs atved atpakaļ pie garīgās attīstības ceļa pēc kāda laika, radot jaunas problēmas, kuras cilvēks nespēj atrisināt ar iepriekš gūtām zināšanām. Piedošana nedrīkst būt instruments, bet tai ir jābūt dzīves filozofijai. Ja kāds piedošanu izmanto tikai kā instrumentu,  tad dzīve sāks bargi cilvēku sist, līdz cilvēks sapratīs, kas ir patiesā dzīves vērtība un kas ir piedošana.

Apgūstot Mācību tu ne tikai labāk izproti dzīvi un sevi, bet tu arvien labāk sadzirdi savu sirdsbalsi, kas tev neļauj dīkdienībā un labsajūtā baudīt dabas skaistumu. Dabā mēs smeļamies mīlestības enerģiju, bet tā nav mums dota, lai mēs laiskotos. Arī dabas skaistums ir jāizjūt ļoti dziļi. Tieši vērojot dabu mēs sākam saprast daudzas savas dzīves kļūdas. Piemēram, pavērojiet skudru pūzni un kā skudras nes salmiņus uz pūzni. Tu atklāsi, ka dažkārt skudras to dara nevis pa tuvāko un vienkāršāko ceļu, bet par garāko un sarežģītāko ceļu. Tu no augšas noskatīsies uz šo skatu un pasmaidīsi, kāpēc viņas tā dara, ja varētu to darīt daudz vienkāršāk? Bet cilvēki dara tieši tāpat kā skudras. Pieļauj kaudzi dažādu kļūdu un tad brīnās, kāpēc viņu dzīve ir tik grūta, tik daudz pārbaudījumu utt.

Kad cilvēks iet patiesu garīgās attīstības ceļu, atgriežoties pie Dieva, tad viņš kļūst arvien aizņemtāks līdz viņš sāk Kalpot cilvēcei, saviem Skolotājiem, Augstākajiem spēkiem un Dievam. Cilvēkam, kas Kalpo, vairs nav brīvdienu un atvaļinājumu. Viņa ikdiena ir darbs un viņam ir jāuzmanās no pārslodzes. Viņš noskatās uz neapmierināto skolotāju un mediķu streikiem ar nožēlu, jo saprot, ka šie cilvēki vēl nav savā darbā atraduši kalpošanas prieku, jo tad kad tu kalpo, tevi piepilda Dievišķā enerģija un tu spēj izdarīt daudz vairāk nekā tie cilvēki, kas strādā tikai, lai nopelnītu.

Tieši atgriešanās pie Dieva ir liels motīvs darboties. Es personīgi nedomāju tikai par šo dzīvi, es domāju jau par savu nākamo dzīvi, jo saprotu, ka šobrīd es lieku pamatus savai nākamajai dzīvei. Man patīk dzīve uz Zemes, kaut arī zinu, ka Smalkajā plānā tā ir vēl skaistāka. Mans motīvs nav iziet ārā no reinkarnācijas rata. Mans motīvs ir palīdzēt planētas Zeme dzīvajām būtnēm tik labi cik es spēju to izdarīt, bet lai es varētu labāk palīdzēt, man ir pašai daudz jāmācās un praksē jāpielieto gūtās zināšanas. Mans motīvs ir atmodināt cilvēkus no dziļā ilūzijas miega, jo arī es kādreiz biju aizmigusi. Tagad esmu pamodusies un zinu, ka arī citus var atmodināt. Es labprāt nākšu iemiesojumā atkārtoti un turpināšu iesākto darbu līdz redzēšu, ka vairs neesmu šeit vajadzīga un varu doties tālāk nākamā līmeņa evolūcijas posmā. Tāda ir mana iekšējā izjūta. Tas ir mans motīvs darboties un tiekties uz priekšu.

Citiem vārdiem runājot, iesaku Andrim turpināt iet garīgās attīstības ceļu, apgūt Mācību un tad jau viņš pats sajutīs kāda ir viņa misija un uzdevumi uz Zemes. Tieši savas misijas un uzdevumu apzināšanās nedod cilvēkam pašapmierinātības izjūtu, jo tik daudz nepadarītā jeb tik daudz iespēju kaut ko darīt. Jo vairāk viņš iedziļināsies Mācībā, jo vairāk viņš varēs teikt, ka vēl tik daudz jāmācās, kas veicina tiekšanos uz priekšu. Piemēram, man lasāmviela Mācības dziļākai apguvei ir iegādāta vismaz tuvākajiem 10-20 gadiem. Jums lasot manas grāmatas, rakstus varbūt rodas priekšstats, ka es jau visu zinu, bet patiesībā man vēl daudz jāmācās. Cits uzzinot, ka tik daudz būs jāmācās, atmetīs ar roku, ka tas nav priekš viņa, bet es esmu priecīga, ka zinu kādā secībā un kura grāmata man ir jālasa, un būšu bezgala pateicīga Dievam, ja Viņš dos man veselību, lai varu šo darbu paveikt līdz galam, kā arī dalīties savās zināšanās un pieredzē ar citiem. Tanī pat laikā Dievs dod man tik daudz ideju, ko varētu darīt, man tikai pietrūkst jaudas visas idejas īstenot dzīvē.

Virspusēja Mācības apgūšana nedod cilvēkam nekādu labumu, tieši otrādi var nodarīt ļaunumu, jo cilvēks domā, ka viņš visu zina un saprot. Tieši doma, ka es visu zinu un saprotu, aptur cilvēku iet uz priekšu un viņš pat nemana ka pārvērties par patērētāju, tikai dara to daudz rafinētāk nekā tie, kas neko nezina par garīgās attīstības ceļu. Vēl ļaunāk ir ar tā saucamajiem “gaismas nesējiem”, kuri deklarē, ka viņiem nekas nav jāmācās, jo informāciju saņemot pa tiešo no Eņģeļiem vai citām Smalkā plāna būtnēm. Man šo cilvēku ir žēl, jo viņi sākuši kalpot tumsai paši to nemaz neapzinoties.