Mācība par Saņemšanu 02.08.2014

Es daudz lekcijās, grāmatās un rakstos esmu runājusi par nesavtīgu došanu, par Dievišķo Došanas – ņemšanas likumu, bet līdz šim nebiju šo likumu apskatījusi visā pilnībā. Es dodu, lai dotu, nevis lai saņemtu ir likuma viena puse, kas skaidro nepieciešamību nesavtīgi dot, neuzskatot, ka kāds tāpēc, ka esi devis, tev ir palicis parādā.

Likuma otra puse ir saņemšana. Līdz šim es otras puses nozīmē nebiju iedziļinājusies, bet pēdējā laikā man dzīve piespēlē iespēju piedalīties dažādos notikumos, kas dod man iespēju izprast priekš manis jaunas dzīves mācības. Mācību par Saņemšanu es sāku izprast šīs vasaras nometnes “Savas būtības atmodināšana” laikā. Nometnē nodarbības vadīja dziedošās Vītolu ģimenes tēvs Jānis un viņa sieva Dace. Es vienmēr esmu apbrīnojusi šo ģimeni ne tikai kā ģimeni, bet arī katru ģimenes locekli kā personību. No Jāņa var mācīties nesavtīgu došanu un patiesu cilvēka mīlestību pret ikvienu cilvēku neatkarīgi no viņa rakstura.

Nometnes laikā Jānis no sirds vēlējās palīdzēt ikvienam nometnes dalībniekam, bet daži dalībnieki nevēlējās pieņemt Jāņa piedāvāto palīdzību. Arī es savā praksē esmu saskārusies ar situācijām, kad redzu, ka manu palīdzību negrib pieņemt. Gan Jānis, gan es neuzstāju uz palīdzības saņemšanu, jo saprotam, ka cilvēkam ir dota brīvā griba, ka nedrīkst to lauzt. Varbūt tieši tāpēc īpaši neiedziļinājos mācībā par saņemšanu.

Kad beidzās nometne, mēs novācām nometnei nepieciešamos piederumus. Dace lēnām, bez steigas salika pa groziem mūzikas instrumentus un nesa uz mašīnu. Pie Daces pienāca nometnes dalībnieces un piedāvāja palīdzību aiznest mantas uz mašīnu, bet Dace uzreiz atteica: “Paldies, nevajag…”. To dzirdēja Jānis un aizrādīja sievai: “Neatsaki palīdzību, ja tev to piedāvā”. Samulsa Dace, nometnes dalībnieces un arī es. Tikai Jānis bija pavisam mierīgs, viņš savu darbu bija izdarījis, mēs visi aizdomājāmies. Dace pieņēma dalībnieču piedāvāto palīdzību un situācija it kā beidzās, bet tad es sapratu, ka mums ir tendence atteikties saņemt palīdzību. Es pieķēru sevi, ka Daces vietā būtu rīkojusies līdzīgi, neaizdomājoties par to, ka atsakos saņemt palīdzību.

Nākamajā dienā pēc nometnes beigām jutos ļoti nogurusi, sevi it kā pilnībā atdevusi nometnes dalībniekiem. Parasti es “dienas dusu” neguļu, bet tajā dienā jutu, ka bez atpūtas grūti man vakarā būs novadīt nodarbību Siguldas grupai, kura nāk pie manis katru pirmdienu. Pateicu sev, ka es drīkstu saņemt vienas stundas atpūtu un atlaidos gultā uz dienas dusu. Pirms mošanās ar mani notika kas neparasts, sāku saņemt informāciju par saņemšanu. Es biju it kā miegā, bet likās, ka mostos un prāts ir sācis darboties, man gar acīm slīdēja daudz dažādi pagātnē piedzīvoti notikumi, kur es centos dot, bet manu doto nepieņēma. Es redzēju situāciju, ka dalībnieki atteicās no dalības nometnē, kad uzzināja, ka plānotais pasniedzējs tiek aizvietots ar citu pasniedzēju. Es zināju, ka viņiem šī nometne atvērs jaunu apvārsni, bet viņi vēlējās saņemt tikai to, ko gribēja, kas, protams, ir normāli. Es redzēju cilvēkus, kuriem skaidroju neapgūtās mācības, bet viņi savas neticības dēļ nespēja tām noticēt. Es redzēju citas situācijas, kad devu, bet mans dotais netika pieņemts.

Tad es ieraudzīju situāciju, kura notika vairākus gadus atpakaļ, kad viena no Sokrata tautskolas pasniedzējām, kura patiešām ir ļoti gudra un prot labi pasniegt, man teica sekojošus vārdus: “Es no sava Skolotāja beidzot sapratu, ka es neprotu saņemt. Es esmu daudz mācījusies un daudz sasniegusi garīgajā līmenī, un tāpēc man pienākas atbilstošs atalgojums. Mani neapmierina Sokrata tautskolas piedāvātais atalgojums, tas neatbilst manām spējām” (vārdi nav precīzi, doma ir pareiza). Es, klausoties pasniedzējas teiktajā, jutos slikti. Manī bija iekšēja sajūta, ka pasniedzēja neizprot pareizi Dievišķo Došanas – ņemšanas likumu, bet tā kā es sevi neuzskatīju par tik gudru un zinošu kā viņa un tanī laikā no saviem Skolotājiem neko nebiju mācījusies par saņemšanu, tad nemēģināju ar viņu par to diskutēt, vienkārši pieņēmu zināšanai, ka viņai mūsu piedāvātais atalgojums ir par mazu. Skaidri zināju, ka vairāk atļauties samaksāt nevaram. Visgrūtāk man bija pārvarēt sajūtu, ka garīgi augsti attīstīts cilvēks uzskata, ka viņam par garīgās mācības pasniegšanu ir jāsaņem augsts atalgojums (augstāks nekā saņem tradicionālās skolas skolotāji). Es līdz šim no saviem Skolotājiem esmu saņēmusi nepārprotamu mācību, ka, ja tev bez maksas Dievs ir devis Dievišķo gudrību, tad arī tu nedrīksti izvirzīt prasības atlīdzībai. Protams, saņēmēja pienākums ir atlīdzināt, bet cik daudz vai kādā veidā, tā jau ir saņēmēja izvēle. Tātad es toreiz nepiekritu pasniedzējas viedoklim par saņemšanu. Mostoties no dienas dusas, es sapratu, ka saņemšana nav prasību izvirzīšana, savas vērtības noteikšana. Saņemšana ir pateicība par to, ko tev dod, pieņemot to, ko tev dod. Vītolu ģimene nekad neizvirza prasības, viņi tikai ir pateicīgi par doto iespēju dot. Cilvēki ļoti bieži nenovērtē to, kas viņiem ir dots, bet vēl biežāk viņi nepieņem to, ko viņiem dod. Jūs noteikti zināt daudz piemēru, kad bērni nepieņem vecāku doto. Jā, tā ir liela mūsdienu problēma, ka mēs neprotam saņemt, jo mums ir kauns vai lepnība. Mēs nevēlamies palikt parādā un tāpēc neņemam, ja mums kāds piedāvā. Pievērsiet ikdienā uzmanību situācijām, kad jums kāds dod. Jūs būsiet pārsteigti, cik bieži jūs atsakāties. Mācieties saņemt to, ko jums dod, bet nepieprasiet!

Autore: Elvita Rudzāte