Maskas mūsu dzīvē 11.10.2017

Mans pārdomu darbs ir par maskām mūsu dzīvē. Ne tajām, ko velkam uz karnevāliem un svētkiem, bet tās ar, ko staigājam ikdienā. Ik dienas, uz ielas, veikalos, darbā mēs redzam cilvēkus maskās. Kāds uzlicis vienaldzības masku un izliekas, ka nekas šajā dzīvē to nespēj satraukt, kāds uzlicis dusmu masku un staigā pa pasauli, izšļākdams savas negācijas uz apkārtējiem. Kāds uzlicis prieka masku, smaida pasaulei, kaut iekšā valda skumjas. Ejot uz nevēlamu darbu, uzliekam pieklājības masku, sakostiem zobiem izdarām darbu, tad milzīgā pārgurumā atkrītam mājās dīvānā, dažreiz pat nenovelkot masku vai novelkot un esot gatavībā to rītdien uzlikt atkal. Dzīvojot ar nemīlamu cilvēku, uzliekam šķietamas mīlestības masku, dzīvojam nīsdami viens otru, nemēģinot saskatīt nekā laba otrā.

Miljoniem, miljardiem cilvēku staigā apkārt maskās, izliekoties par to, kas viņi nav. Bet būtība ir tajā, ka viņi nemaz nezin, kas viņi ir un nevar zināt, jo melo paši sev un citiem. Tādu piemēru ir tūkstošiem un tie rada visiem zināmos stresus, tādus kā bailes, vainas apziņa, aizvainojums, šaubas, neticība sev u.c. Šādi dzīvojot, izliekoties par to, kas neesam, tiek patērēts milzumdaudz enerģijas, kas principā tiek tērēta velti, jo nerealizejam savu potenciālu (nepildam dzīves misiju), bet vienkārši eksistējam.

Visi stresi agri vai vēlu pārvēršas slimībās, kādam mentālajās, kādam fiziskajās. Ja vien cilvēce zinātu, ka ir iespējams ārstēties ar domu spēku, savu iekšējo spēku, ko pat neapjaušam. Mēs paši esam sev dziednieki! Varam dziedināt sevi jebkurā vietā un laikā, tikai nedaudz pastrādājot ar sevi, mainot domāšanu pozitīvā virzienā, mēģinot atlaist savus stresus, piedot sev, saviem tuvākajiem, draugiem un ienaidniekiem. Iemīlēt sevi un savu ķermeni. Tā ir tikai vienkārša saruna ar sevi un Augstāko, nekas vairāk, bet cilvēkiem vienkārši nav laika sev, jo materiālās, virtuālās vai citas iluzorās vērtības šķiet svarīgākas.

Ja kaut maza cilvēces daļa spētu apstāties, ieraudzīt savu iekšējo būtību, ieklausīties savā sirdsbalsī, ieraudzīt Dievišķo sevī, savienoties ar savu Augstāko “es”, Spēku, Visumu, Dievu vai kā nu kurš to dēvē, pasaule kļūtu gaišāka un labāka. Viens smaids rada atbildes smaidu, 2 smaidi var likt pasmaidīt simtiem cilvēku un tā līdz bezgalībai. Un tas ir tikai smaids. Kā būtu ar labajiem darbiem, kad tos darītu negaidot neko pretī? Pasaule mainās un mums jāmainās tai līdzi, sliecot to uz labo pusi. Ir izvēle iet ciešanu ceļu (neko nedarot, nemainot, turpināt dzīvot ar maskām) un izvēle sākt iet garīgo ceļu, izprast lietu, attiecību cēloņus, dzīvot ievērojot Dievišķos likumus, mainīt, pirmkārt, sevi un iedvesmot uz to citus.

Varētu gari un plaši runāt par domāšanas maiņu, bet tā būtu tikai sausa teorija. Svarīgi ir ieviest ikdienas dzīvē prakses, kas jau ir “atmodinājušas” tūkstošiem cilvēku, uzsākot iet savu garīgo ceļu.

• Iemācīties dzīvot tagadnē jeb būt šeit un tagad. Dzīvodami pagātnē mēs stagnējam, stāvam uz vietas un neattīstamies. Dzīvodami nākotnē mēs agri vai vēlu sasitīsimies uz ilūziju grābekļa. Būdami šiet un tagad mēs veidojam nākotni ar šā brīža domām un darbiem. Juris Rubenis savā grāmatā ‘’Viņš un Viņa’’ ir teicis:

“Tagad un šeit. Vienīgais mirklis, kurā notiek mana dzīvē, ir šis. Tāpēc šis mirklis ir pats svarīgākais pasaulē. Veids kā es izturos pret šo mirkli, ir veids kā es izturos pret visu pārējo. Ja nespēju būt klātesošs tieši tagad, nekas jauns ar mani nekad nenotiks. Es pat neapgūšu, nesapratīšu savu pieredzi, tā nesasniegs manas dvēseles dzīles.”

• Jau pieminētās sarunas ar sevi jeb meditācijas prakse. Vīlma Lūle savās grāmatās aicina sarunāties ar saviem stresiem, iztēlojoties to kā dzīvu cilvēku ar savu izskatu un īpašībām. Izrunājieties ar to kā ar draugu, atvainojaties, ka tik ilgi tas nav ticis pamanīts un tāpēc uzaudzēts tik liels (piemēram, dusmas), piedodiet sev, savam ķermenim un viņam (stresam), galu galā atlaidiet, atļaujiet tam iet savu ceļu.

• Pārstāt melot sev. Ar kaut ko jāsāk. Sāciet ar sevi. Esat patiesi pret sevi, nesodiet un nevainojiet. Uz šo brīdi Jūs ar savu pieredzi esat ik labs, cik pašreiz spējat būt. Ja ir grūti, atļaut sev būt skumjam, bēdīgam un pieņemt to kā savu pieredzi.

Katram var būt atšķirīgas garīgās prakses un katrs atradīs savu ceļu pie sevis. Uzticieties sev un veltiet laiku sev un savai garīgai izaugsmei!

Savam ceļam iedvesmojos no jau pieminētām Vīlmas Lūles, Jura Rubeņa, Elvitas Rudzātes, Intas Blūmas un ļoti daudzām citām garīgās literatūras grāmatām. Visas nosaukto autoru grāmatas priekš manis ir kā bībeles, kuras var lasīt un pārlasīt, katru reizi atklājot kaut ko jaunu, jo mācoties un attīstoties mēs vienkāršā tekstā protam ieraudzīt dziļu jēgu vai tieši otrādi sarežģītākā tekstā atklāt sev atklāsmi, kas mainīs Jūsu dzīvi.

Pašās beigās vēlos nocitēt citātu no Intas Blūmas ļoti skaistas meditācijas “Bāka”. Meditācija ir  par bāku, ko cilvēks iededzina ar savu Dievišķo gaismu-Mīlestību, kāpdams augšā pa šaurajām, augstajām, neērtajām kāpnītēm, pie katra pakāpiena nomesdams kādu no saviem stresiem. Uzkāpjot pašā augšā tiek atvērtas durvis uz Gaismu, savu Sirds telpu, iedegot uguni un apspīdinot ar savu bezgalīgo mīlestību sākumā jūru, zemi, tad visu zemeslodi un Visumu.

“Mēs esam tīrs avots šajā dievišķajā plūsmā. Tas ir mūsu patiesais stāvoklis.”

Novēlu katram šo stāvokli sasniegt un piedzīvot. Lai top!

Autore: Simona Āboliņa