Mīlēt sevi! 04.06.2013

Katrs no mums savā dzīves posmā ir izjutis vientulības, pamestības un izolētības sajūtu no citiem cilvēkiem. Viss kopā tas rada tukšuma sajūtu mūsu dvēselē. Lai izvairītos no šīm sajūtām daudzi meklē kādu cilvēku, kurš ar savu mīlestību spētu aizpildīt šo tukšuma sajūtu. Bet dzīvē ir tā, ka tad kad mēs cenšamies aizpildīt tukšumu ar kāda cilvēka klātbūtni, mēs patiesībā jūtamies vēl vientuļāki. Jo citi cilvēki nekad nespēs apmierināt visas mūsu vajadzības, nekad nespēs pavadīt ar mums pietiekoši daudz laika, cik mēs gribam, ne vienmēr gribēs darīt to pašu ko vēlamies mēs, ne vienmēr būs gatavi mūs uzklausīt, būt tik mīļi cik vēlamies un izpatikt visām mūsu vēlmēm. Tāpēc, lai tiktu mīlēti mums pašiem jākļūst mīlošiem un vispirms attiecībā pret sevi.

Mīlestība pret sevi ir ļoti svarīga un būtiska cilvēka vajadzība. Kad šī vajadzība tiek izpildīta, cilvēks ir vesels un laimīgs. Bieži mēs jaucam mīlestību pret sevi ar egoismu, uzskatot, ka mīlēt sevi ir egoistiski.

Īsta un dziļa mīlestība pret sevi – tā ir patiesa sevis pieņemšana un cieņa, kas dod mums svētku sajūtu dvēselei:” Cik labi būt tādai kāda es esmu! Es esmu laimīga tāda kā esmu šeit un tagad!” Īsta mīlestība pret sevi ir tad kad mēs esam apmierināti ar sevi tādu kādi esam.

Mīlēt sevi nozīmē, ka mūsu attieksme pret sevi nemainās, pat tad, ja mēs piedzīvojam kādu neveiksmi. Mums vienmēr jāatceras, ka pat, ja neesam sasnieguši iecerēto rezultātu, mums nav nekāda pamata sev to pārmest, jo mēs vienmēr darām to labāko, uz ko tajā brīdī esam spējīgi. Mīlēt sevi nozīmē paļauties uz sevi uz uzticēties sev.

Kad mēs pārstājam sevi augstu vērtēt un cienīt, kad mēs pārstājam priecāties par to, kādi esam, mēs savā dvēselē sākam izjust tukšuma sajūtu. Mūsu dvēseli uzreiz sāk piepildīt visādi tumši un sāpīgi pārdzīvojumi, kas tiecas aizpildīt izveidojušos tukšumu.

Pašā mūsu dzīves sākumā katrs no mums atgādina ziedpumpuru. Tikai tad kad ziedpumpurs saņem saules siltumu un uzturu no augsnes, tas izplaukst un kļūst redzams viss tajā noslēptais zieda skaistums. Arī cilvēkiem no paša dzīves sākuma ir nepieciešama mīlestība un siltums. Jūtot vecāku rūpes, uzmanību, siltumu un beznosacījumu mīlestību bērnā attīstās drošības sajūta, sava vērtīguma izjūta. Tālākā dzīves laikā bērnam tās izpaudīsies kā atklātība un draudzīgums pret cilvēkiem. Bērns arī no cilvēkiem gaidīs siltumu un mīlestību.

Persona, kurai ir atņemta iespēja izjust mīlestības siltumu un iedrošinājumu, kura nolemta augt emocionālā aukstumā un sausuma apstākļos, maiguma un uzmundrinājuma trūkuma dēļ nevarēs „izplaukt”. Līdz ar to cilvēkam būs grūti veidot uzticamas attiecības ar citiem, pieņemt viņus tādus, kādi viņi ir. Cilvēks visu laiku baidīsies, ka citi viņu noraidīs.

Šādos gadījums cilvēks norobežojas un uzliek tā saucamo „masku”, kas visu sarežģī. Mēs instinktīvi mēģinām pārliecināt sevi, ka mums blakus nav neviena, kam mēs varētu uzticēties un atklāties. Daudzi sevi tādā veidā māna un ir tik tiešam pārliecināti, ka viņu draugu lokā nav neviena, kam varētu uzticēties. Mēs baidāmies, ka mūs noraidīs vai nesapratīs. Rezultātā mēs gaidām un gaidām sēžot aiz savas „sienas”, kad mūs pasauks tāda balss, kurai mēs varam uzticēties. Mēs izvairāmies izrādīt jebkādu iniciatīvu, lai izveidotu tuvas un sirsnīgas cilvēciskas attiecības, attaisnojoties ar to, ka nav vēl pienācis īstais laiks, vai, ka apstākļi šobrīd nav pārāk labvēlīgi. Taču no tā mēs paši tikai zaudējam. Mēs apraksim savas problēmas sevī, atteiksimies tās apspriest ar citiem un nedosim iespēju „izrunāties” un turēsim visu sevī. Mēs slēpsim savas dusmas uz sevi, bez žēlsirdības kritizējot citus, vai apslēpsim savu vajadzīgu pēc mīlestības visādā veidā uzsverot savu neatkarību. Bet daudz gudrāk būtu riskēt un uzticēties citiem, nekā vilkt savu vientuļu dzīvību, slēpjoties aiz savas „sienas” un maksas.

Katram no mums ir savi mācību uzdevumi uz šīs zemes un man tāpat kā lielai daļai no cilvēkiem viens no tiem ir „mīlestība bez nosacījumiem”. Tikai šobrīd sapratu, ka laikam es šo savu mācību uzdevumu esmu sākusi pildīt no otra galā. Un, kas gan labs var sanākt, ja grāmatu sāk lasīt no beigām. Es sāku ar mīlestību bez nosacījumiem pret vīriešiem. Protams, ka nav tā, ka tam nebija rezultāta, kopš izdzēsu no savas galvas dusmas, aizvainojumu un tās visas negatībās emocijas pret vīriešiem, tiešām manā dzīves ceļā sāka parādīties daudz pozitīvāki un manai acij tīkamāki vīrieši. Iespējams, ka vīrieši bija tādi paši kā pirms tam, tikai es iemācījos uz viņiem paskatīties savādāk. Pieņemt viņus tādus kā viņi ir un priecāties par to, ka viņi nenosoda un nepārmet.

Otrais mīlestības solis bija beznosacījuma mīlestība pret bērniem. Arī tur, protams, bija rezultāti. Līdz pilnīgai uzdevuma izpildei vēl protams ir tālu. Varbūt tāpēc, ka mans pirmais uzdevums bija saistīts ar piedošanu vīriešiem un mīlestību pret viņiem, man ar mīlestību pret dēlu iet daudz vieglāk, bet, lai cik ļoti es sapratu visas teorijas par mīlestību pret bērniem, par to, cik svarīga bērnam ir mātes mīlestība bez nosacījumiem, man šis uzdevums ar meitu iet ļoti grūti. Varbūt tādēļ, ka bērnībā es neesmu saņēmusi mīlestību no savas mammas, varbūt tādēļ, ka man nekad nav bijusi ģimene un es nemaz nezinu, kas tās ir mātes mīlestība rūpes, un zemapziņā varbūt es meitai kaut kādā veidā atriebjos pa to, ka man tas viss nav bijis. Varbūt, ja esmu piedevusi vīriešiem, tad manī iekšā vēl ir dusmas un aizvainojums pret sievietēm, ko pati nemaz neesmu atzinusi. Es zinu, ka es eju soli pa solim uz priekšu un tie soļi ir ļoti grūti un lēni.

Bet varbūt tas tāpēc, ka sāku „lasīt grāmatu no otra gala” un tikai tagad sapratu, ka bija man jāsāk ar MĪLESTĪBU PRET SEVI!

Analizējot sevi un pārdomājot savu dzīvi es nemīlu sevi. Lasot teorijas par sevis mīlestību atradu dažus punktus kas dod atbildes vai mīlam sevi.

1. Bieža vainas sajūta ar vai bez pamatota iemesla.

2. Jūtama nosliece uz mūžīgu taisnošanos kāda priekšā par savu it kā vainīgumu.

3. Spriedzes, emocionāla diskomforta sajūta tajās situācijās, kad esat kopā ar cilvēku vai cilvēkiem, kuru viedoklis jums šķiet svarīgs.

4. Jūtat noslieci diezgan bieži atkārtot frāzi: «Man nekad nekas nesanāk» vai tamlīdzīgi.

5. Diezgan bieži mēdzat atcerēties savas dzīves sāpīgākos notikumus.

6. Jums piemīt paradums sūkstīties par dzīvi, par to, ka nav iespēju un tamlīdzīgi.

7. Pieradums uzskatīt sevi par absolūtu viduvējību visās jomās, ieskaitot seksu.

8. Skatoties spogulī, vispirms mēdzat ieraudzīt sava auguma neizskatīgākās daļas.

9. Jums ir nolaisti pleci, lūpu kaktiņi savilkti sāpīgi uz leju, skatiens reti kad ieklīst debesīs.

10. Jūsu ķermenis ir fiziski pasīvs, kustības — pārsvarā gausas.

11. Neapmierinātība ar savu fizisko ķermeni

Un lasot šo rakstu sapratu, ka man ir tik daudz jāmācas tik daudz jāstrādā ar sevi, lai iemācītos mīlēt sevi. Un tieši tāpēc, ka es to nemāku, es nevaru vēlēties nolikt „eksāmenus” mīlestība pret vīriešiem un bērniem. Es nevaru vēlēties atrast savu īsto vīrieti, jo nemīlu sevi un dzīvoju ar domu, ka ja atradīšu vīrieti, tad būšu laimīga, ka tad atrisināsies visas manas problēmas. Es izmisīgi meklēju kādu, kas būs man blakus, ka neredzu neko apkārt. Es ceru uz brīnumu un pati nedaru neko, lai to brīnumu radītu.

Un tikai tagad sapratu, ka man viss ir jāsāk no sākuma un šoreiz ar MĪESTĪBU PRET SEVI. Kamēr es nejutīšos laimīga un pārliecināta par sevi, manā dzīvē nekas nemainīsies. Tikai tad, kad es būšu brīva no aizspriedumiem no saviem kompleksiem un pārmetumiem pret sevi un citiem, kad jutīšos laimīga un pielidota, tad arī būs mans ideālais vīrietis un ideālā ģimene. Bet tas būs tikai tad, kad es būšu piepildīta pati, un otrs cilvēks mani papildinās, nevis tā kā es domāju līdz šim, ka satiekot otru cilvēku, visas manas problēmas atsisināsies.

Un brīdī, kad sāku par visu domāt, tajā vakarā gāja filma pa TV. Es reti skatos televizoru, bet tajā vakarā bērni nebija mājas un bija iespēja klusumā paskatīties filmu. Jā, dzīvē viss notiek tā kā tam jānotiek. Filma saucas „Ideālais vīrietis” Stāsts par skaistu sievieti ar diviem bērniem, kura ir šķīrusies un kura izmisīgi meklē sev vīrieti, jo domā, ka tas atrisinās visas viņas problēmas. Ka visiem draugiem ir attiecības un visi ir laimīgi, ka viņai noteikti to vajag. Bet izmisums ir tik liels, ka neviens vīrietis nav tāds, ar kuru varētu izveidot attiecības. Un tad viņa uzzināja viņas meitas un drauga sarunu, kur draugs saka: „ Tu tiešām gribi tādu dzīvi kā tavai mammai, ko viņa var Jums dot, viņai ir jābūt tai, kas dod jums piemēru kā dzīvot un kādu piemēru viņa Jums rāda”. Pēc šiem vārdiem sieviete saprata, ka viņai ir jādara viss, lai saviem bērniem dotu citu piemēru, un, ja arī viņai nav tagad ideālā ģimene un vīrietis blakus, viņa var būt laimīga ar saviem bērniem. Viņa nevar visu laiku staigāt bēdīga un izmisīgi meklēt to, ko varbūt šobrīd nemaz nevajag. Ka viņai vajag iemācīties mīlēt sevi un priecāties par to, kas ir un tieši mirklī, kad viņa būs harmonijā ar sevi, saviem bērniem un savu dzīvi, tad tā otrā pusīte uzradīsies. Un ne jau tāpēc, lai uzlabotu viņas dzīvi vai atrisinātu viņas problēmas, bet, lai viņš papildinātu viņas dzīvi, un viņa  papildinātu viņa dzīvi.

Autore: Evita

Izmantotā literatūra:

http://psihoterapeite.lv/raksti/raksts-12-01.htm

http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=329415:mcmies-mlt-sevi&Itemid=155 

http://www.sieviesuklubs.lv/psihologija/personibas-psihologija/milet-sevi-ka-to-iemacities/ 

http://www.apollo.lv/portal/sieviete/articles/64535