Nauda jeb tāda ir dzīve! 29.07.2014

Katru rītu, vienalga kurā pasaules vietā, cilvēks pamostas un sāk „strādāt”. Vieni iet uz darbu pelnīt naudu, citi piepildīt sapņus, citi sagādāt pārtiku un vēl citi prāto par dzīvi.

Kāds ir motīvs strādāšanai? Ko cilvēks visvairāk cer iegūt darbā? Vai tikai naudas pelnīšana ir motīvs?

Mums, Latvijā naudas pelnīšana ir aktuāla, ne tikai tādēļ, ka dzīvojam vietā, kur vismaz pusgadu ir nepieciešams apsildāms mājoklis, siltas drēbes un apavi, pietiekoši daudz pārtikas, bet arī gadsimtu tradīcijas, kas liek strādāt. Ne velti, jau skolā māca par Darba tikumu. Bet kas tas ir? Un kādēļ vieni cilvēki strādā ar prieku, bet citi dzīvo, pēc Eiropas Savienības priekšstatiem, nabadzībā? Citi dodas uz Eiropas bagātākajām valstīm un it kā kļūst materiāli nodrošināti?

Ir daudz rakstu un grāmatu par finansēm, pilnas ar rekomendācijām, kā krāt naudu, kā taupīt, kā nopelnīt, bet par naudu, kā tā ietekmē cilvēku ikdienā, nav.

Tad nu sākšu ar „Ekonomikas skaidrojošā vārdnīca” atrasto „ Definīcija: „Naudas galvenie uzdevumi:

1) nauda kā apgrozības līdzeklis, kas piedalās pirkšanas un pārdošanas operācijās, kā līdzeklis, lai samaksātu un norēķinātos par jebkuru iegādāto preci vai izmantoto pakalpojumu;

2) nauda kā vērtības mērs, nosakot un salīdzinot dažādu preču relatīvās vērtības un cenas;

3) nauda kā uzkrāšanas līdzeklis, kas ir ērts un parocīgs krāšanai (tai ir nelieli izmēri, tā nebojājas, to var uzglabāt bankā), un pret to viegli var iegādāties vēlamās preces, kā arī izmantot pakalpojumus.”

Tātad, nauda mums nepieciešama, lai mēs nodrošinātu savas pamatvajadzības pēc pārtikas, apģērba, maksātu par mājokli, bet pašā definīcijā jau ir iekļauts termiņš „jebkuru preci vai pakalpojumu”. Tātad ne tikai pamatvajadzību apmierināšanai, bet arī savu vēlmju, iegribu, sapņu apmierināšanai, kā arī pērkam dāvanas citiem. Šajā sakarībā arī Dalailama saka: “Tātad – cilvēkiem vajag zināmu daudzumu naudas. Nauda var būt lietderīga – par to var nopirkt pārtiku, medikamentus, tā var sagādāt iespējas, par to var nopirkt pat dzīvesvietu vai dažas brīvdienas. Labi. Un, ja kādam tās ir vairāk nekā vajag, ar to var palīdzēt citiem. Tas ir ļoti labi.”

Otra svarīga frāze naudas definīcijā ir „piedalās pirkšanas un pārdošanas operācijās”, tātad, ne tikai izdodam – tērējam naudu, bet arī saņemam un pelnām naudu. Dažkārt ir izplatīts stereotips, ka darba ņēmēji ir tie, kas saņem „algu”, bet darba devēji „pelna naudu”. Tomēr, ja tā padomājam, tad ir skaidrs, ka darba ņēmējs pārdod savu prasmi strādāt un darba devējs pērk pakalpojumu – Jūsu prasmi veikt darbu. Tā nu sanāk,  ka katru dienu dodamies pārdot savas prasmes un iemaņas, savas zināšanas! Tad jau darba alga ir tieši atkarīga no tā, kā cilvēks prot pārdot savas prasmes, kā sevi prezentē un vērtē.

Un tad ir interesanti paskatīties uz naudas definīcijas otro punktu:” nauda kā vērtības mērs, nosakot un salīdzinot dažādu preču relatīvās vērtības un cenas.” Valērijs Siņeļņikovs grāmatā “Ceļš uz bagātību jeb Kur aprakti dārgumi”, Zemapziņas noslēpumi” ir atradis šādu skaidrojumu: „Nauda – metāla vai papīra zīmes, kas ir vērtības mērs pērkot – pārdodot”. Abās definīcijās tiek izmantots vārds „vērtība”. Tomēr, ja mēs uzdotu sev vai citiem jautājumu, kas man vai citiem ir vērtība, „nauda”  nav pirmā atbilde un arī nesagaidīsiet atbildi, ka veselība XX eiro vērtībā ir vērtīga. Ko tad mēs vērtējam ar naudu? Vai tiešām tā ir prece un pakalpojums? Ko mēs patiesi vēlamies no naudas? Ja jau mēs esam paēduši, padzēruši, apģērbti un mums ir jumts virs galvas, kas tad mums liek strādāt arvien vairāk, labāk, meklēt labāk atalgotu darbu vai pamest dzimteni?

Kā uzsver V.Siņeļņikovs: „Naudai nekāda dzīvības enerģija nepiemīt!”, bet cilvēki cenšas to iegūt katru dienu nu jau gadsimtiem ilgi. „Nauda – tas ir instruments. Instruments mantu un pakalpojumu iegūšanai. Bet manta un pakalpojumi mums ir vajadzīgi, lai īstenotu savus nolūkus. Un tālab nauda ir atbilstoši jāizmanto, tas ir, jāprot ar to rīkoties tā, lai nestu labumu sev un citiem”

Tad jau sanāk, ka nauda ir Jūsu paša vērtības mērs, tā parāda cilvēka attieksmi pašam pret sevi! Un tagad katram ir iespēja apskatīties kas esat priekš sevis. Aplūkojiet lietas, mantas kas Jums pieder. Sajūtiet kādas emocijas Jums tās izraisa. Vai esat apmierināts, priecīgs, laimīgs, vai tieši otrādi, lietas, kuras esat tik sūri un grūti gādājuši Jums izraisa neapmierinātību, skumjas, jo jau novecojušas, nav tik labas kā citiem, prasa papildus ieguldījumus remontam vai ir nopirktas kredītā un vēl tik daudz jāmaksā.

V.Siņeļņikovs ļoti labi apraksta sajūtas, kuras ir nosaucis par ”jūtu sadārdzināšanos”, viņš raksta: „Vai bērnībā mazulim vajag daudz, lai priecātos? Nē! Pietiek ar konfekti. Kad viņš paaugas, viņam jau ir vajadzīgs dators, mobilais telefons, mopēds. Gadi iet, un, lai izraisītu tādu pašu prieka izjūtu kā bērnībā, jau ir vajadzīga dārga mašīna. Tas ir, par prieka jūtām nākas maksāt tūkstoš reižu vairāk. Bet tas taču ir absurds! Kā, vai prieks ar laiku ir kļuvis dārgāks? Nē. Prieks kāds bijis, tāds arī palicis. Vienkārši jūs tā arī neesat iemācījies priecāties. Un jums, tāpat kā narkomānam ir vajadzīga arvien lielākas mantu „devas”, lai iegūtu prieka izjūtas. Bet par naudu taču iegādājamies tikai priekšmetus, nevis jūtas.”

Jā, gribam dzīvot labāk, skaistāk, gūt lielāku komfortu, tas ir jauki, bet par kādu cenu mēs to iegūstam? Ja no rīta priecīgi dodamies uz darbu un vakarā priecīgi steidzamies mājās, tad viss ir kārtībā,  bet, ja darbs sagādā mocības, nespējiet samaksāt rēķinus un ģimenē vēl rodas konflikti tā dēļ, tad kaut kas nav kārtībā. Dalailama saka: “Taču šobrīd mēs runājam par pamat-orientāciju, par attieksmi pret naudu. Mēs runājam par gadījumiem, kad kāds nedomā par naudu kā līdzekli pamatvajadzību – pārtikas vai pajumtes – nodrošināšanai. (…) Tam pamatā ir pieņēmums, ka nauda atrisinās visas mūsu problēmas.” Daudzi cer, ka ja būs daudz naudas, tad ģimenē un darbā nebūs konflikti, it kā ar naudas daudzumu var nopirkt saskaņu, mieru, cieņu. Tibetā naudu, ko iegūst naudas dēļ, sauc par “…Kunga dhondup. Tulkojumā tas nozīmē: tas, kas ikvienu dara laimīgu un piepilda visas vēlmes.”

Tad ko mēs īsti gribam nopirkt, ja jau daudzās mantas un saņemtie pakalpojumi tomēr nesniedz apmierinājumu?

Tagad par naudas funkciju: ”nauda kā uzkrāšanas līdzeklis, kas ir ērts un parocīgs krāšanai”. Laikam šis apgalvojums ir jāskata divās daļās. Pirmā daļa: uzkrāšana. Jā es piekrītu, ka jāliek santīms pie santīma, lai tiktu pie eiro un jāliek eiro pie eiro, lai varētu norēķināties par nepieciešamām lietām un pakalpojumiem. Otra daļa: “nauda ir ērta un parocīga krāšanai”. Arī piekrītu, jo sakrāt maizi vai siltumu nākošajam mēnesim būs pagrūtiJ. Lielākā daļa cilvēku tiešām uzkrājumus veido pašām nepieciešamākajām lietām, bet kā atšķirt nepieciešamās lietas no lietām kuras vēlamies, bet varam bez tām iztikt?

Veidojot krājumus, protams, izmantotas tiek ne tikai „zeķes”, bet arī banku pakalpojumi ar iespēju veidot dažādus uzkrājumus – noguldījumus, iespējas uzkrāt pensiju, piedalīties dažādu fondu un akciju tirgos un vēl vairāk nopelnīt. Tas nozīmē, ka nauda pati par sevi pelna naudu, it kā pat pašam naudas īpašniekam nepiedaloties. Vispār jau tas ir ļoti labi, ka ir iespēja sakrāt lielākam pirkumam. Es gan to ne pārāk atbalstu, jo nauda tiek ieguldīta pašam īpašniekam tomēr nezināmā apritē, tikpat labi, peļņas procentu nauda var nākt no darījumiem, kurus es neatbalstu, tie var būt pret manu morāli un vispār ētiku. It kā nauda tiek ieguldīta celtniecībā, it kā ļoti labi, bet tiek uzbūvēta rūpnīca, kur ražo piemēram, cigaretes! Jā, sajūtas mainās, par šo tēmu vajadzētu padomāt uzticot naudu citiem, bet tagad par uzkrājumiem.

Nu ir mums paveicies un ir izveidojušies naudas uzkrājumi. Ko tālāk? Vai pārstāt strādāt un vairs nepelnīt? Kam vēl krāt naudu? Kā saprast, ka nu ir pietiekami, ja, kur vien paskaties, ir reklāma, mārketinga aktivitātes, kas sagroza galvu. Ko darīt? Uz jautājumu: Ko Jūs darāt? Dalailama atbildēja: “Neko. Es nedaru neko. Es vienkārši pieskatu sevi, rūpējos par sevi. Varbūt šī atbilde neizklausās visai nenopietna. Taču patiesībā, ja apdomā, tā ir tiesa. Visi seši miljardi cilvēku pasaulē to vien dara kā “rūpējas par pašu galveno.” Vai tad ne? Tādēļ, lai tas būtu amatnieks vai kas cits, ikviens no mums no dzimšanas līdz nāvei vienkārši strādā, lai rūpētos par sevi. Tas ir mūsu galvenais uzdevums.” Man šis citāts ļoti iepatikās, liekas vis pateikts un tas skan tik vienkārši, „rūpēties par sevi”. Tikai īstenot to dzīvē izrādās daudz sarežģītāk.

Jā, tagad viss sakārtojas loģiskā risinājumā. Nauda ir svarīga, ļoti nepieciešama un vissvarīgākais ir kā mēs to iegūstam, kā tērējam un kādas sajūtas tas mūsos raisa.

Domāju, ka Dalailamas teiktais „rūpēties par sevi” varētu būt viens no pamatjautājumiem, ko uzdot sev kaut ko pērkot vai krājot. Vai tas man palīdz rūpēties par sevi? Un kā tieši? Par naudas iegūšanas avotiem domājot, par to, ka „saņemam par maz”, „strādājam par daudz”, mūs darbā nenovērtē un darbs, ja nu ne gluži riebjas, tad nu, ir knapi paciešams un no rīta dodamies kā uz katorgu, „cīnāmies” vai citādi nosaucam savu darbu un uzskatam, ka citur „zāle ir zaļāka”, varbūt tomēr ir vērts pamainīt savu attieksmi. Dalailama dzīvo Indijā, kur daudziem nav iespējams vispār dabūt darbu un viņš iesaka paskatīties uz ikdienas rutīnu no cita skata punkta: “Vēl viena metode attīstīt apmierinātību ir, piemēram, apdomāt, cik ļoti ir paveicies ar to vien, ka ir kaut kāds darbs, jo daudziem cilvēkiem vispār nav iespēju dabūt jelkādu darbu. Var domāt: Manā dzīvē ir vairākas citas labas lietas, un man, salīdzinot ar daudziem citiem, klājas pat ļoti labi. Realitāte tā ir vienmēr.”

Nu, protams, cilvēka prāts tā ir iekārtots, ka citu problēmas, tā ir statistika, bet paša problēmas ir traģēdija. Ko darīt? Kā izmainīt domāšanu, attieksmi pret problēmu? Dalailama saka: “Taču tāpat ir nepieciešama metode, kā gūt iekšēju mieru. Šis ir tas gadījums, kad jāizmanto kritiskās domāšanas, analīzes kapacitāte. Iesākumam jāaptver, ka neviena situācija nav simtprocentīgi laba vai simtprocentīgi slikta. Dažkārt, galvenokārt Rietumos, esmu manījis tendenci domāt melnbaltās kategorijās. Taču patiesībā dzīvē viss ir relatīvs. Tādēļ, balstoties uz šo patiesību, var paplašināt skatījumu uz situāciju un mēģināt ieraudzīt citas šķautnes. Tālāk var analizēt, saprotot – labāks darbs un vairāk naudas nenozīmē, ka nebūs problēmu.”

Jā, sāku rakstīt par naudu, bet beidzu par laimi! Apstiprinājās, ka senais teiciens „ne jau naudā ir laime” ir patiess! Naudas daudzums vai mazums nav atbildīgs par mūsu laimes sajūtu, bet visbiežāk tas ir neapmierinājuma iemesls. Protams, ka cilvēkam, kam liekas, ka viņam trūkst naudas neapmierina teiciens: arī bagātie raud! „Nu, ja raud, tad noteikti par niekiem un kristāla asaras!”, tas ir populārs pieņēmums. Un otrādi, kam ir maz naudas un mantas, tas gan ir laimīgs! Nekādu rūpju un pārdzīvojumu! Nav jāuztraucas par finansiāliem zaudējumiem! Viņi ir tik brīvi!  Dalailama: “Budistu pareizā iztikas veida koncepcijā nav iejaukts nekāds morāls vērtējums par bagātu dzīvesveidu vai naudas daudzumu, ko kāds nopelna”

“… ja kādam ir paveicies un viņam ir lieli materiālie līdzekļi, no budisma viedokļa uz to raugās kā uz viņa vai viņas pagātnes pozitīvās karmas augļiem. Tādejādi pareizā iztika nenozīmē tūlītēju vienkāršības un greznības pretnostatījumu.”

Nobeigumā gribēju uzrakstīt kaut ko gudru, apkopojošu un iedvesmojošu, bet sapratu, ka tik vienkārši, skaidri un saprotami dažos teikumos jau ir pateicis Dalailama: “Dzīvē vienmēr būs problēmas. Vienkārši nav iespējams aizvadīt dzīvi, nesastopoties ar problēmām. Neviens notikums nesniedz simtprocentīgi apmierinātību, vai ne? Kaut kāda neapmierinātība vienmēr paliks. Labākais, ko mēs varam, ir censties tikt galā ar dzīves vilšanās izjūtām.

Nu ņemsim par piemēru cilvēku, kuram garšo salds, bet negaršo rūgts. Ir noteikta augļu šķirne, kura šim cilvēkam sagādā baudu. Šis auglis ir salds, taču tas ir arī mazliet rūgtens. Šim cilvēkam tik un tā garšo auglis, viņš nepārstāj to ēst tikai tāpēc, ka tam piemīt nedaudz rūgtenuma. Ja viņš vēlas gūt baudu no šī augļa, viņam jāsamierinās ar nelielo rūgtenumu. Šajā auglī nav iespējams atdalīt saldo no rūgtenā, abas šīs garšas vienmēr būs kopā. Ar dzīvi ir tā pat. Kamēr vien dzīvosit, dzīvē būs gan labas lieta, gan nepatīkamas. Tāda ir dzīve.”

Autore: Anita Līdaka

Izmantotā literatūra:

• Viņa Svētība Dalailama “Vairāk nekā reliģija. Ētika visai pasaulei”. Apgāds Zvaigzne ABC, SIA 2013. Tulkojusi Margarita Putniņa. (His Holiness the Dalai Lama “Beyond Religion” Ethics for a Whole World 2011)
• Viņa svētība Dalailama un Dr.med. Huards K.Katlers “Laimes Māksla. Kā būt laimīgam darbā” no angļu valodas tulkojis Mārtiņš Pomahs. Izdevniecība “Atēna”. 2004.
• Valērijs Siņeļņikovs “Ceļš uz bagātību jeb Kur aprakti dārgumi”, Zemapziņas noslēpumi. No krievu valodas tulkojus iLigita Ratniece.Izdevniecīva “Sol Vita”, 2005.