Nāve jeb dzīve pēc šīs dzīves 21.07.2015
Nāve ir vien pretējs apzīmējums vārdam dzīve, tāpat kā nebūtu gaismas bez tumsas vai laimes bez nelaimes. Saules bez ēnas.
Ja vēlies sauļoties noteikti priecāsies, ja ārā spīdēs saule un būs skaidras debesis. Iedomājies, ja Tu soļotu sahāras tuksnesī, vai saule tad šķistu svētība vai sods?
Redz līdzīgi ir arī ar nāvi, viss ir atkarīgs no apstākļiem un zināšanām. Nāvi var skaidrot vairākos līmeņos, piemēram:
– kristīgā pasaule bieži šo vārdu asociē ar atbrīvošanu no ciešanām. Ar dzīvi kā kaut ko sliktu, bet beidzot izciestu un pabeigtu. Ievieš cerību, ka būs dzīve paradīzē, ja būsi bijis labs cilvēks. Par Kristīgās pasaules ieviestajiem apzīmējumiem mēs varētu diskutēt ilgi. Bet stāsts nav par to, kas ir pareizi un kas nav. Katram sava ticība un izpratne.
Pavisam nesen apmeklēju lekciju pie Uģa Kuģa, viņš stāstīja stāstu, mēģināšu to maksimāli tuvu tekstam atstāstīt: Kristus sludinātājs vērsās pie cilvēka, kurš ticēja Krišnam un teica, Tu nonāksi ellē, jo Tavs Dievs ir malds, ir jātic Kristum, tam vienīgajam un visaugstākajam Dievam. Cilvēks jautāja sludinātājam (vai priesterim, īsti neatceros)- vai Tavs Dievs ir labs? vai Tavs Dievs ir skaists? vai Tavs Dievs ir pievilcīgs? Sludinātājs uz visiem jautājumiem atbildēja sakot: Jā. Cilvēks teica, ka vārds Krišna nozīmē- Vispievilcīgākā persona, un turpināja sakot, ka tad jau sanāk, ka Krišna ir tas pats Dievs!? Sludinātājs sāka bļaut un maurot, sakot, ka viņš runā nepatiesību un ka tādā veidā jau nu noteikti ceļš uz Paradīzi būs slēgts. Cilvēks jautāja: vai visi Paradīzē ir līdzīgi Tev/domā, jūtas? Sludinātājs atbildēja: protams! Cilvēks ne brīdi nedomājot teica: man nemaz negribas nokļūt Jūsu paradīzē!
– Mediķi soli pa solim ir apzinājuši, ka cilvēki mēdz “atdzimt”, jo ir ieņēmuši otro elpu atjēdzoties pēc klīniskas nāves…
Redz, šeit esmu guvusi vienu vērtīgu dzīves ziņu. Kad cilvēks aiziet no šīs dzīves/ķermeņa ir pieņemts, ka telpa ir jāvalda klusumam un mieram…nez kāpēc par to aizmirst sagaidot mazo dvēselīti? Arī tad ir jābūt mieram, klusumam.
Mana māsīca strādā P.Stradiņa klīniskās slimnīcas reanimācijas nodaļā. Praktiski katru dežūru kāds aiziet. Mana māsīca vien saka, ka tas ir fiziski jūtams, un pat iepriekš paredzams. Vēl saka, ka vienmēr prasās izvēdināt telpas, palaist dvēselīti.
– Cilvēkiem, kuri strādā ar apziņu, ir skaidrs, ka nāve ir vien citāds apziņas stāvoklis un forma. Vai tiešām mūsdienās ir vēl kāds cilvēks kurš uzskata, ka nāve – tās ir beigas?
Kas tad īsti ir dvēsele? Dvēselei nav dzimuma ir tikai apziņa. Varētu teikt, ka dvēsele ir apziņa.
Kāpēc nāves tēma tik daudziem cilvēkiem šķiet Tabu? Pirms sāku rakstīt šo rakstu, domas kārtojot runājos ar vairākiem cilvēkiem, jautājot viņu domas par nāvi. Lielākā daļa atbildēja ar izbrīnu it kā es būtu pajautājusi kaut ko aizskarošu, pārējie vienkārši bija pārsteigti. Redz, mēs esam pieraduši runāt par plāniem/dzīvi ikdienu, un rītdienu, bet ja kāds jautā par nāvi ir lielākotiess ir sajūta, ka cilvēks automātiski ieraujas čaulā.
Kāpēc gan ir radušās šādas sajūtas saistībā ar vārdu nāve? Jā, jā tas tiešām ir tikai vārds, apzīmējums kaut kam. Tad nu attiecīgi kā nu kurais izvērtē šo monstru, kādam tas saistās ar atslēgām uz debesīm, kādam tā būs nokļūšana citā planētā, vēl kādam tas saistās ar tukšumu… aaa un ir vēl kāds kas domā, ka tas ir kaut kas līdzīgs “kaulainajai” ar izkapti rokās.
Vai bailes ir pamatotas? Vai vispār ir kāds “kas nāk pakaļ”? Mēs baidamies no termina nāve, jo esam pieraduši dalīt terminus- dzīve un nāve kā kaut ko atsevišķu un atdalīti, esam aizmirsuši par vienotības apli, kas plūst viens otrā. Viss ir viens, nav ne balts ne melns, ne dzīves ne nāves. Varētu teikt, ka noris dzīves nepārtrauktība saskaņā (nevis dzīve un nāve kā kaut kas atdalāms).
“Dvēsele ienāk cilvēka ķermenī uz pagaidu dzīvi, un, kad pienāk laiks, tā atkal dodas prom pie citiem dzīvojošiem, jo dvēsele ir nemirstīga. Pasaules noslēpums ir tajā, ka viss ir dzīvs un nemirstīgs, vien uz mazu brīdi dodas prom un pēc tam atkal atgriežas. Nekas nemirst; cilvēki var izlikties par mirušiem un pārciest imitētas bēres… Un tad viņi atkal pieceļas sveiki un veseli un palūkojas pa logu kādā jaunā, dīvainā maskā.”
/ autors: Ralfs Valdo Emersons
Mēs esam gatavi pieķērties zināmajam, lai aizbēgtu no nezināmā. Pat tad, ja es tagad teiktu, ka dzīve tā ir jūra problēmu, jeb kā Uģis Kuģis saka “svētībiņu” jūra, bet nāve tā ir laimes un prieka osta, cilvēki man neticētu, jo kā gan Tu vari pieņemt to ko nezini. Bailes no nepazīstamā ir tās, kas dzen mūs pieķerties dzīvei un patiesībā tieši dēļ šīm bailēm mums ir grūti augt un virzīties savas dvēseles attīstībā, mēs baidāmies progresēt, jo baiļojamies, ka tad nāks mūsu beigas.
Iesktoties no Teozofijas viedokļa
Ir sanācis vairākārt domāt, kas tas īsti ir tas, ko cilvēki nožēlo, pirms aiziet no šīs dzīves, lasīju 2 interneta vietnēs, kur tika apkopoti pētījumi, ka cilvēks visbiežāk nožēlo, ka ir tik daudz strādājis. Pieļauju, ka nožēla droši vien būtu krietni mazāka, ja ikviens cilvēks būtu darījis darbu, kas patiesi to dara laimīgu. Pavisam nesen saskāros ar Vēdās sniegto informāciju un arī tas man lika aizdomāties, Vīrietis iet uz darbu, lai strādātu. Nāk mājās, lai atpūstos. Savukārt sievietei iet uz darbu kā uz atpūtu, un mājās iet, lai strādātu. Lai cik absurdi sākumā tas nešķistu, es nevaru nepiekrist. Šeit es vēlos uztaisīt nelielu pauzi un aicināt ikvienu apdomāt augstāk rakstīto ieklausoties sirdī/dvēselē nevis risinot aprēķinus prātā.
Mēs gribētu domāt, ka nāve pienāk tikai esot sirmā vecumā, un, ja esam precējušies vai ir dzīvesdraugs, tad labprāt iztēlojamies, ka nomirsim vecumā sadevušies rokās un vienā un tajā pašā brīdī. Esam droši, ka dzīve ir kaut kas ja ne labāks, tad kaut cik pazīstams salīdzinājumā ar nāvi. Cilvēku prāts visu laiku ir aktīvs un prāts visu laiku vēlas pierādījumus, gan par pēcnāves dzīvi, gan par dzīves jēgu. Mūsu prāts arī pats spēj izdomāt iemeslus kāpēc par to nedomāt, nerunāt, neinteresēties. Dvēseles attīstība notiek caur pārdzīvojumiem un piedzīvojumiem, reizēm cilvēki labprātāk izvēlas sēdēt uz vietas, lai tikai justos droši – labāk palikt kūniņā nekā riskēt kļūt par tauriņu, jo kāds var pamanīt un nodarīt pāri, esot kūniņā ir daudz lielāka drošības sajūta.
Kā būtu, ja ikviens no mums apzinātos, ka nāve ir kaut kas līdzīgs, ja salīdzinām šodienu un domas par rītdienu. Kad mūsu dvēsele izlemj pamest ķermeni, mēs vienkārši nolemjam vēlreiz no jauna atvērt plakstus jaunai dienai.
Ļoti vērtīgs treniņš būtu kaut reizi mēnesī iedomāties, ka rītdiena vairs nekad nepienāks, ir palikušas vien pāris stundas ko dzīvot šajā reizē/dzīvē/šajā ķermenī… kā gan Tu dzīvotu savas pēdējās stundas? Vai steigtu atbildēt uz epastu kalniem, vai ieliktu FaceBook ziņu ar pēdējo “Selfiju”, vai pavadītu stundas žēlojoties un baidoties? Kā būtu, ja Tu pateiktos saviem dzīves līdzcilvēkiem/skolotājiem un ar smaidu gaidītu nāvi kā jaunu rītu, zinot, ka atgriezīsies savā mājā?
Vai esi laimīgs ar savu dzīvi? Vai dari šodien ko patiesi vēlies? Vai dzīvo šodien kā patiesi vēlies? Vai esi kopā ar cilvēkiem ar kuriem patiesi vēlies būt kopā? Vai esi mīlestības pilns pret sevi un pasauli kopumā?
Autore: Aija Bandere