Neapmierinātības rašanās un sekas 11.02.2013

Neapmierinātība ir dusmu izpausmes veids. Ja cilvēks ir ar kaut ko neapmierināts, bet nekas nemainās uz labo pusi, tad cilvēku var pārņemt depresijas izjūtas. Ļoti bieži neapmierinātība rodas no tā, ka cilvēks nespēj apmierināt savas vēlmes. Vēlmes var būt visdažādākās, tās ir atkarīgas no cilvēka personības.

Neapmierinātība rodas no citu cilvēku vērtēšanas. Cilvēks citus vērtē atbilstoši savam raksturam un pārliecībai. Mēs vadāmies pēc savas vērtību sistēmas, pieņemot, ka mūsu radītā vērtību sistēma ir vienīgā pareizā, un mums ir grūti pieņemt citas vērtību sistēmas. Tas, ko sakām par citu cilvēku, atklāj mūsu būtību. Katrs cilvēks citos redz pats sevi. Jo lielāki paša trūkumi, jo vairāk krīt acīs otra cilvēka negativitāte.

Vēl viens iemesls, kas veido mūsu neapmierinātību un rada problēmas, ir cilvēciskais EGO. Cilvēciskais ego palielinās, paaugstinoties izglītības līmenim. Egoisms ir vērtēšana, vadoties no savām zināšanām. Jo lielāks egoisms, jo vairāk mēs mācāmies, lai pierādītu savu pārākumu. Jo vairāk zināšanu mēs iegūstam un uzskatām sevi par labākiem šo iegūto zināšanu dēļ, jo mūsu egoisms kļūst varenāks. Pašcieņas jūtas nemanāmi pāraug egoismā. Tikai retais to apzinās. Mēs visi cenšamies kaut kur mācīties, iegūstam pat vairākas augstākās izglītības, mācāmies dažādos kursos. Visas šīs aktivitātes ceļ mūsu pašcieņas līmeni, kas, protams, ir pozitīvi, bet negatīvā puse ir tā, ka vienlaikus ceļas arī mūsu ego, un mēs savu viedokli uztveram par vienīgo pareizo. Par ego palielināšanos liecina spriega gatavība pasargāt sevi no dažādiem viedokļiem un vērtējumiem cīņā par cilvēcisku cieņu, īpaša tiecība pierādīt savus labos nodomus un citu cilvēku ļaunās ieceres, spēja sameklēt kaut ko aizvainojošu pat vislabvēlīgākajā situācijā. Cilvēks par sevi domā – es un tikai es esmu tas cienījamākais!

Neapmierinātība cilvēkā rodas no neprasmes pasauli skatīt tās daudzpusībā. Cilvēks vēlas, lai viss būtu tikai labi, negribot pieļaut, ka kaut kas ir arī slikti. Cilvēks nesaprot polaritātes likumu, kas parāda, ka pastāv gan labais, gan sliktais, jo citādi nebūtu attīstības. Cilvēks nevēlas saprast, ka viss sliktais ir nepieciešams, lai viņš garīgi attīstītos. Tāpēc, sastopoties ar slikto, cilvēks jūtas neapmierināts.

Neapmierinātība ir protesta izpausme pret pārmērīgu prasīgumu. Piemēram, ja bērnam liek iet uz bērnudārzu, bet viņš to nevēlas, tad viņš kļūst neapmierināts un savu protestu var parādīt raudot.

Neapmierinātība ir nevēlēšanās mīlēt bez nosacījumiem. Neprasme mīlēt bez nosacījumiem ir tad, ja cilvēkam ir bailes, ka viņu nemīl. Visbiežāk sievietes neprot mīlēt savus partnerus bez nosacījumiem un ir neapmierinātas par partneru rīcību. Ja sievietes saprastu, ka viņās mājo bailes „mani nemīl” un atbrīvotu šīs bailes, viņas prastu mīlēt partnerus bez nosacījumiem. Ja vīrietī ir lielas bailes „mani nemīl”, tad arī viņš ir prasīgs pret sievieti un, ja viņa nespēj apmierināt šīs prasības, tad vīrietis meklē jaunu ziediņu, cerot, ka tas būs labāks par iepriekšējo, bet pēc laika viļas, secinot, ka visas sievietes ir vienādas. Esmu dzirdējusi arī izteikumus no sieviešu puses, ka visi vīrieši ir vienādi. Gan vieniem, gan otriem jāatbrīvo bailes „mani nemīl” un neapmierinātība, tad viņi būs pārsteigti par pozitīvām pārmaiņām, ko ieraudzīs savos partneros.

Neapmierinātībai ir neskaitāmi veidoli, piemēram, kaprīzums, riebums, aizvainotība, piekasīgums, ļaunums, atriebt kāre, nelabvēlība, purpināšana, burkšķēšana, kašķīgums, kritizēšana, nemitīga vaimanāšana u.c.

Neapmierinātība sev piesaista neapmierinātību, arvien pieaugot par spīti tam, ka vienlaikus pieaug arī bailes no neapmierinātības. Kurš baidās no neapmierinātības, to piesaista. Īpaši jūs to varat novērot darba vidē. Ja priekšnieks ir neapmierināts, tad viņš noteikti piesaista sev neapmierinātus darbiniekus, kuri, savukārt piesaista neapmierinātus klientus.

Neapmierinātība iznīcina gribu dzīvot. Dzīvotgribas vājināšanās veicina slimību rašanos. Ja palīdzība neatnāk ar slimības starpniecību, cilvēks šo pasauli atstāj, izdarot pašnāvību. Dažkārt tieši depresija ir tā, kas var cilvēku atturēt no pašnāvības, jo cilvēkam vienkārši nav spēka veikt šo smago kļūdu. Ir bijuši gadījumi, kad cilvēks ar antidepresantu palīdzību ārstējas no depresijas, atjauno savus spēkus un izdara pašnāvību. Tas nozīmē, ka cilvēks ar zālēm ir atjaunojis spēkus, bet nav izpratis problēmas cēloni.

Mūsu neapmierinātību ar dzīvi ietekmē mūsu nepareizā izpratne par to, kas ir slikti un kas ir labi. Neviens cilvēks vai notikums nav pilnīgi slikts vai pilnīgi labs. Pastāv gan labais, gan sliktais. Katrai parādībai ir divas robežas – labā un sliktā. Tikai tā pastāv jebkurš veselums, citas iespējas nav. Kas ar to nesamierinās, meklējot tikai labo vai tikai slikto, tas dzīvo akls un mācās caur ciešanām.

Ja neapmierinātība rodas no tā, ka netiek apmierinātas kādas vēlmes, tad cilvēkam jāizvērtē, vai tiešām tās jāīsteno. Atšķirība starp vēlmēm un vajadzību ir tā, ka vēlmes vairāk ir mūsu iegribas, bet vajadzība ir nepieciešamība. Piemēram, cilvēks nevar dzīvot bez mīlestības, tāpēc mīlestība ir vajadzība. Cilvēkam var gribēties skaistu mājokli, bet viņš var arī bez tā iztikt. Tātad skaists mājoklis ir vēlme. Esmu ievērojusi, ka tieši cilvēkiem, kuri slimo ar depresiju, ir daudz vēlmju, kas netiek apmierinātas.

Ja cilvēks ir neapmierināts ar sevi, arī citi ar viņu ir neapmierināti. Ticību sev neatjauno nedz pārliecināšana, nedz uzslava, nedz atzinība. Ticību sev nav iespējams radīt. Tai ir jābūt iekšējai nepieciešamībai. Tieši tāpat kā cilvēkam ir iekšēja nepieciešamība mīlēt, tāpat jābūt iekšējai nepieciešamībai ticēt sev un citiem. Ir cilvēki, kuri tic sev, bet netic citiem. Agri vai vēlu šāds cilvēks meklēs kaut vienu cilvēku, kuram viņš varētu ticēt, jo citādi jūtas vientuļš savā pasaulē. Ja cilvēks nespēj noticēt sev, tas nozīmē, ka viņš nespēj iemīlēt sevi tādu, kāds viņš ir. Ja viņš sevi iemīlēs, tad viņā atgriezīsies arī ticība sev.   

Autore: Elvita Rudzāte