Nervu un psihisko slimību cēloņi 12.04.2014

Fragments no topošās Elvitas Rudzātes grāmatas “Ķermeņa filosofija” sērijā “Piedošanas mācība”.

Nervu un psihiskās slimības medicīnas skatījumā

Nervu sistēmas slimības ir saistītas ar nervu, smadzeņu, kā arī to apvalku un asinsvadu bojājumu. Nervu sistēmas slimības cēloņi var būt ļoti dažādi (iekaisums, intoksikācija, alerģiski procesi, traumas, audzēji, patogēnās sēnes, kā arī pārpūle, pārdzīvojumi u.c.). Šīs slimības iedala 2 grupās: organiskās un funkcionālās nervu sistēmas slimības. Organiskās nervu sistēmas slimības saistītas ar morfoloģiskām pārmaiņām nervu sistēmā, smadzeņu apvalkos un asinsvados, funkcionālās nervu sistēmas slimības šādas pārmaiņas nerada. Nosacīti nervu sistēmas slimības nodalītas no psihiskajām slimībām.

Psihiskās slimības (Latīņu val.: psychosis) ir augstākās nervu darbības traucējumi, kuru rezultātā zūd smadzeņu spēja pareizi atspoguļot ārpasauli, analizēt un sintezēt saņemtos kairinājumus un uz tiem pareizi reaģēt, mainās slimnieka pašsajūta un savas personības apziņa. Psihiskās slimības izcelsmē nozīmīgi vairāki faktori: iedzimtība; organiski galvas smadzeņu bojājumi, kas radušies sakarā ar grūtniecības patoloģiju un augļa nepareizu attīstību, galvas traumu (sevišķi, ja tā gūta agrā bērnībā), kā arī audzēju, smadzeņu asinsvadu aterosklerozi u.c.

Psihiskas slimības laikā slimniekam rodas dažādi psihiski traucējumi – psihisku slimību simptomi un sindromi. Raksturīgākie no tiem ir uztveres traucējumi (ilūzijas, halucinācijas, senestopātijas). Garastāvokļa pārmaiņas (depresija, mānija, apātija, disforija, eiforija). Domāšanas traucējumi (uzmācības murgi). Apziņas traucējumi (apdullums, delīrijs, amence, oneiroīds, apziņas krēsla), intelekta traucējumi (plānprātība), pārmaiņas personībā un neirotiskas dabas traucējumi (parapsihopātiski un paraneirotiski stāvokļi). Psihiskas slimības raksturs un dziļums var būt dažāds.

Nervu un psihiskās slimības garīgajā skatījumā

Attīstības traucējums liecina, ka vecāku mīlestība ir attīstījusies nepareizi, jo tā ir attīstīta mērķa vārdā. Vārdos padarot slikto par labu, attaisnojot sevi vai noslēpjot savu negatīvumu ar jebkādiem ārējiem faktoriem, cilvēki tic, ka viņi rīkojas pareizi. Tādējādi nepareizs viedoklis par sevi rodas it kā pats no sevis. Pēc tam viņi izbrīnīti vaicā: „Vai tad man tas būtu bijis jārāda visai pasaulei?” Nē, to gan ne. Būtu bijusi jālabo kļūda. Savstarpēji zemiski meli, vēl vairāk – uzticības pievilšana, ir mīlestības nepareiza attīstība, kuras rezultāts ir bērna attīstības traucējums.

Bērniem ar Langtona-Dauna sindromu, kuriem ir iedzimti ģenētiski attīstības traucējumi, plata, plakana un sapampusi deguna pamatne un tālu izvietotas acis, tie ir cilvēki, kuriem jau iepriekšējā dzīvē nav bijis iespējams izvēlēties. Viņiem bijis jāapspiež viņu garīgais potenciāls, jo viņi nav iedrošinājušies būt paši. Longtona-Dauna sindroms pauž bezperspektīvas mīlestības problēmu.

Adrenoleikodistrofija ir pārmēru izpausta pozitivitāte domāšanā, kas ievaino nervu ar savu slēpto negativitāti. Tiek ievainots mielīna apvalks. Parasti nervu signāla ceļš ir aizsargāts ar tādu kā izolāciju – to sauc par mielīna apvalku. Šī izolācija ir nepieciešama, lai nervu signāls sasniegtu savu mērķi. Tieši mielīna apvalka izjukšana ir cēlonis daudzām nervu slimībām.

Adrenoleikodistrofija ir zēnu un jauniešu slimība, kura sākas ar centrālās nervu sistēmas bojājumu un beidzās ar lēnu un mokošu nāvi. Bērns, kurš pilnībā pakļaujas vecāku ilūzijām, var saslimt ar adrenoleikodistrofiju.

Tieši tāpat notiek mielīna apvalka izjukšana pie izkaisītās sklerozes, tikai ar atšķirību, ka pie adrenoleikodistrofijas mielīna apvalka noārdīšanās sākas no lielām galvas smadzenēm un pārvietojas pa visu organismu. Savukārt pie izkaisītās sklerozes tā sākas no smadzenītēm. Citiem vārdiem sakot, ja cilvēks visu upurē, lai paceltos garā, viņam slimība sākas lielajās smadzenēs un pēc tam pa visu organismu. Tas, kurš upurē, lai paceltos pāri visiem materiālajā līmenī, vājš ir garā, un viņam vispirms bojājas smadzenītes, kuras regulē ķermeņa motoriku. Smadzenītes atrodas pakauša daļā, tieši tur, kur visstiprāk iedarbojas uz prāta gribu: es zinu savus pienākumus un gribu tos izpildīt. Ļaujoties prāta gribai, tikai lai dzirdētu laba cilvēka slavas dziesmas un iegūtu apkārtējo mīlestību, cilvēks piesaista sev izkaisīto sklerozi. Šī slimība it kā aizsargā cilvēku no ārkārtīgi lielām prasībām no labu cilvēku puses.

Kad cilvēks pārstāj domāt, ka valstij ir pienākums par viņu  rūpēties, jo viņš ir bijis tai lojāls, ka svarīgi ir apdrošināties pret visiem riskiem, lai nepiemeklētu problēmas, kā arī lai patiktu apkārtējiem cilvēkiem, tad cilvēkam mielīna apvalks organismā atkal sāk atjaunoties.

Hronisks nogurums ir gudru, izglītotu, spējīgu cilvēku problēma. Sievietēm hronisks nogurums rodas no tā, ka viņas dara ne tikai savus darbus, bet uzņemas  pildīt arī vīrieša pienākumus, sevi uzskatot par labu cilvēku. Fizisko nogurumu izsauc fiziskas aktivitātes. Dvēselisku nogurumu izsauc vēlmes, kuras netiek realizētas. Nogurums pauž vainas izjūtu. Spēcīga noguruma sajūta pauž lielu vainas izjūtu.

Depresija rodas no neapmierinātām vēlmēm. Ja nebūtu vēlmju, nerastos vainas izjūta, un tāpēc nevajadzētu kaunēties, jo kauns aizved līdz depresijai. Savā visdziļākajā būtībā depresijas cēlonis ir bailes parādīt cilvēkiem savu negatīvo attieksmi.

Lai izārstētos no depresijas, nepieciešams noņemt „vāciņu” apspiestajām emocijām. Depresija ir ļoti smaga vainas izjūta par to, ka cilvēks dzīvo citu dzīvi, nevis savējo. Tāpēc mūsdienās depresija tik ļoti izplatās, jo ir ļoti grūti  palikt pašam jeb atbilstošam savai būtībai.

Vairāk par depresiju un tās izpausmes formām lasiet sērijas „Piedošanas mācība” 2.grāmatā „Kā ar piedošanu atbrīvoties no depresijas?”

Nervu sabrukums rodas, ja cilvēks žēlo sevi, jo nevar realizēt savas domas. Piemēram, māte grib, lai meita dzīvo ar viņu kopā, bet ar prātu saprot, ka meitai ir jādzīvo sava dzīve, kas viņā rada neapmierinātību, ka nevar realizēt savu vēlmi.

Apātija rodas, ja cilvēks dievina tikai darbu, ar kura palīdzību viņš citiem pierāda savu vērtību. Apātija ir pilnīgs nejūtīgums. Kā rodas apātija? Cilvēkam, kurš ir noguris no vainas izjūtas, tiek traucēts miegs. Vakaros cilvēks nevar aizmigt aiz bailēm kļūt vainīgam. Bailes it kā saka: „Tu nevari gulēt, jo vēl neesi visus darbus izdarījis”.

Garīgas jeb psihiskas slimības rada lepnība. Ja jūsu vecākiem, vecvecākiem vai bērniem ir garīgi traucējumi, tad atbrīvojiet savu lepnību, un jūsu nākamo paaudžu garīgā veselība uzlabosies. Jūs pārstāsiet kaunēties no saviem vai savu tuvinieku trūkumiem, neslēpsit tos izmisīgi, un jūsu Dvēseles mokas pārstās būt citu cilvēku interešu objekts.

Garīgās jeb psihiskās slimības bērnam nozīmē, ka Gars atstāj ķermeni, lai cilvēks Dvēselē varētu sakārtoties, un, ja Gars redz, ka mācību stunda izrādījusies velta, viņš vairs ķermenī neatgriežas. Tādam cilvēkam turpmāk jāmācās tikai no ķermeņa ciešanām. Pats sev viņš palīdzēt nevar. To spēj darīt tikai vecāki. Ja bērna gars atstāj ķermeni, tas nozīmē, ka viņš dod vecākiem laiku pārdomām. Garā vājajiem neliek skrieties ar citiem ne garā, ne īstenībā. Dzīves sacensības ir Dvēseles vēlme būt labākai par citiem. Gars nevēlas aiziet bojā šajā Dvēseles mācību stundā. Tādējādi izpaužas Gara spēja pasargāt sevi no karmiska parāda pieaugšanas un tam neizbēgami sekojošās izpirkšanas.

Bieži Dvēseles kaites rodas kā sekas pēc kādas fiziskas slimības vai traumas. Dvēseles slimību gadījumā problēma slēpjas galvā. Galva – tas ir tēvs. Galvu veido galvaskauss un smadzenes. Kauli – tas ir tēvs. Smadzenes – tā ir māte. Galvaskauss – tas ir tēvs, kura racionālā apziņa saudzē un sargā apziņu, ko vada mātes intuīcija, t.i., smadzenes. Ja galvaskausa kauli tiek traumēti, Dvēseles slimība var arī nerasties, lai gan novirzes psihē noteikti pastāv. Dvēseles slimība rodas smadzeņu bojājumu rezultātā, kas pavada galvaskausa kaulu traumu. Taču Dvēseles slimība var rasties arī kā netraumatiskas slimības sekas.

Bērna galva un viņa garīgā attīstība liecina par vecāku attiecību saprātīgumu. Baiļpilns saprāts kļūst dusmīgs. Drosmīgs saprāts mīl bez nosacījumiem. Dusmu kritiskais lielums uz tēva (vīrieša, vīriešu) neapdomību lauž galvaskausa kaulus, bet tas, ka tiek bojātas smadzenes, liecina par slēptām dusmām, kas ir visa pirmcēlonis. Dusmu kritiskais lielums uz mātes (sievietes, sieviešu) neapdomību izraisa smadzeņu slimības bez galvaskausa kaulu bojājumiem. Mazs bērns, kas vēl neprot domāt patstāvīgi, cieš vecāku dusmu dēļ. Lielāks bērns pats spēj ietekmēt savas likstas. Ja bērns pret tēvu izturas ar mīlestību un cieņu, tad bērna Gars un ķermenis ir veseli.

Bērns, kura vecāki kopš pašas viņa dzimšanas vēlas, lai viņš būtu labāks par citiem, cieš no vecāku pārmēru prasīguma, bet tas nevienam neienāk prātā, jo pārmēru prasīgumu domās nav pieņemts uzskatīt par reālu rīcību. Pieaugušie neprot mīlēt bērnu tādu, kāds viņš ir, neprot mīlēt bez nosacījumiem. Bērns to jūt, un viņā iesakņojas apziņa, ka viņu nemīl tādu, kāds viņš  ir: „Es neesmu vajadzīgs, mani negrib.” Viņu nevar pārliecināt par pretējo. Precīzāk sakot, ar prātu viņš spēj visu saprast, taču racionālā prāta loģika nevar pavēlēt sirdij. Bērna bailes, ka viņš nepratīs izpildīt visas vecāku prasības, bremzē viņa attīstību. Ja vecāki savu kļūdu neizlabo, tad šī  bremzēšanās var izraisīt Dvēseles slimību. Apgaismes brīžos bērns atkal apzinās savu nepilnvērtību, t.i., bailes, ka slimības dēļ mani nemīl. Un slimība atkal saasinās. Katrs saasinājums padziļina smadzeņu fiziskā sabrukuma neatgriezeniskumu.

Ģimenes tēvs, kura galvenais mērķis ir pierādīt savu pārākumu, iznīcina ģimenes garu. Bērnu garīgās (psihiskās) slimības ir šādas tēva spītības vissmagākās sekas. Ģimenes māte, kuras galvenais mērķis ir pierādīt savu pārākumu, iznīcina ģimenes dvēseli. Ģimene izirst, iet bojā. Ja tēva stingrais vārds vai roka neļauj tai izjukt, rezultāts ir psihiska slimība.

Neapmierinātība rada psihiskus traucējumus. Arvien lielākas vēlmes un arvien lielāki ieguvumi rada arvien lielāku neapmierinātību, kuras lielums kādā brīdī noved līdz psihiskai slimībai. Visu slimību ierosinātājs ir izmisums, brīdis, kad pārtrūkst pacietība. Tas ir brīdis, kad paša neapmierinātība ir līdz kaklam. „Gribu” kļūst par „negribu”. Protests pret esošo ir kļuvis par protestu pret gaidāmo. Traģisks izmisums par to, ka nevar dabūt kaut ko vēl labāku, rada psihisku slimību.

Autisks bērns piedzimst, ja abi vecāki noslēdzas sevī, lai izslēgtu jebkuru informāciju, īpaši labu un vilinošu, kura  var traucēt sasniegt galveno mērķi. Ja abi vecāki ir  fanātiķi, kuri cenšas iegūt slavu un atzinību, smagi strādājot, kļūstot akli un kurli pret visu, kas varētu viņiem traucēt sasniegt mērķi, tad bērnam tas viss summējās citā galējībā – viņš pilnībā ieraujas sevī. Tā ir autisma slimība, kas kalpo kā aizsargmehānisms. Bērns dzīvo it kā tunelī, un visas savas domas sakoncentrē uz gaismu, kas spīd tuneļa galā, padarot aklu. Ne par ko citu viņš nedomā, neko citu viņam nevajag.

Autisms izpaužas kā aiziešana no realitātes, dzīvošana savā pasaulē, egocentriska domāšana un uzvedība. Autisms ir līdzīgs akli-kurlmēmam, kurš visu redz un dzird tikai tad, kad pats to vēlas. Pārējos gadījumos viņš vēlas, lai tiek izpildītas viņa vēlēšanās, neko neredzot un nedzirdot sev apkārt, pat, ja viņam līdzās būtu mirējs, kurš lūgtu palīdzību. Īpaši nežēlīgs viņš ir pret saviem vecākiem.

Par autistu bērns piedzimst tāpēc, lai pilnībā iznīcinātu savu vecāku ego, jo iepriekšējā dzīvē vecāki pilnībā iznīcināja viņu kā personību. Tāpēc autists redz un dzird tikai to, ko viņam gribas, bet neredz un nedzird neko, ja runa ir  pa citu cilvēku vajadzībām. Autisms ir egoisma vistiešākā  izpausme. Autists neļauj pār sevi valdīt un nepakļaujas nekādiem skaidrojumiem, attaisnojumiem un pārliecināšanai. Inteliģentas runas atgrūžas no viņa kā no kalna sienas.

Plānprātība rodas, ja augsta intelekta cilvēks jūt savu nespēju iet vienā solī ar jaunatni un sāk pret to izturēties augstprātīgi, piekasīgi, kritiski, indīgi, taču atklāti to neizrāda. Tad viņa smadzenes sāk deģenerēties. Šī deģenerēšanās izpaužas plānprātībā. Plānprātība attīstās no lēni nobriedušas vēlmes būt labākam par citiem. Tās ir smadzeņu bojājumu sekas tā dēvētajam inteliģentajam cilvēkam.

Kreicfelda-Jakoba slimība (govju trakumsērga) rodas,  ja cilvēkam ir kareivīga vēlme pagriezt dzīves ritējumu atpakaļ, kas ir arī kareivīgs konservatīvisms. Kreicfelda-Jakoba slimība bojā cilvēka smadzenes, kurš pieķēries konservatīvismam, lai viņš vairs nespētu traucēt dzīves attīstībai. Konservatīvs cilvēks nespēj samierināties, ka agrāk viņu klausīja un izpildīja pavēles, bet nu vairs neņem vērā. Jo ietekmīgāks cilvēks, jo bīstamāks viņa konservatīvisms. Tāpēc Kreicfelda-Jakoba slimības iznākums ir letāls. Šī slimība traucē dzīvei deģenerēties. Deģenerācija izpaužas kā iedzimšana, no paaudzes paaudzē pasliktinoties vērtīgām piemērošanās vai saimnieciskajām iezīmēm augu un dzīvnieku organismā. Redziet, cik efektīvi viena slimība var piespiest konservatīvu sabiedrību, kas sevi dēvē par progresīvu, virzīties pretī progresam. Arī nāves bailēm ir sava pozitīvā puse, kas šīs bailes pārvērš dzīvi virzošā spēkā. Jo vairāk kļūdu cilvēks pieļauj, turklāt pats palikdams cilvēks, un tās neizlabo, jo spēcīgāk tiek bojātas viņa cilvēciskās būtības pazīme – smadzenes.

Epilepsija rodas no divu paaudžu dusmām, kuras izplatījušās uz āru trešajā paaudzē bērnā, kuram iemācīts sevi maksimāli turēt grožos. Viņa vecāki un vecvecāki ir dusmas slēpuši dziļi sevī, jo gribējuši būt labi cilvēki. Epilepsiju rada bezjēdzības stresa uzkrāšanās. Cilvēks dara kaut ko, ko pats uzskata, ka to darīt ir bezjēdzīgi.

Lunātisms jeb mēnesserdzība ir īpatnējs apziņas traucējums, kam raksturīga sarežģīta automātiska darbība miegā, kad cilvēks miegā apģērbjas, kaut ko dara, staigā, pats to nejūt un no rīta neatceras.

Garīgajā skatījumā lunātisms nozīmē, ka problēmas ir smalkajos ķermeņos, konkrēti – emocionālajā jeb astrālajā ķermenī. Kad cilvēks guļ, cilvēka Gars un Dvēsele atdalās no fiziskā ķermeņa un dodas uz Smalko plānu cauri dažādiem Smalkā plāna līmeņiem atkarībā no cilvēka garīgā attīstības līmeņa. Mēness ir saistīts ar emocijām, tāpēc pilnmēness laikā cilvēki ir vairāk emocionāli nekā citā laikā. Emocionālajā ķermenī uzkrājas jūtas. Parasti miegā cilvēks aizmirst visus savus aizvainojumus, parādus, nelaimes un priekus. Viņš ir brīvs no ikdienas un problēmām. Pamostoties viņš atkal atgriežas ikdienas dzīvē. Lunātisma gadījumā emocionālais ķermenis neatbrīvojas jeb jūtas neizslēdzas. Viņš arī miegā nav brīvs no saviem pārdzīvojumiem. Faktiski tas nozīmē, ka fiziskajā plānā paliek gan fiziskais ķermenis, gan astrālais ķermenis, bet pārējie smalkie ķermeņi (ēteriskais, mentālais u.c.) aizlido projām. Emocionālā ķermeņa pārdzīvojumi naktī liek cilvēkam rīkoties, bet, tā kā ēteriskais ķermenis (atmiņas) un mentālais ķermenis (domas) ir aizlidojuši, tad cilvēka rīcība nav apzināta, un viņš to neatceras.

Medicīniski problēmas ir smadzeņu puslodēs – cilvēkā nav iekšējā līdzsvara starp smadzeņu puslodēm. Kas rada šīs problēmas? Tie ir pārdzīvojumi – bailes un vainas izjūta, kas uzglabājas zemapziņā, un cilvēks tās nevar atbrīvot. Nomoda stāvoklī cilvēks šīs bailes un vainas izjūtu neapzinās. Tie var būt arī citi stresi, piemēram, lepnums un kauns. Katrā gadījumā tie ir pārdzīvojumi, kurus cilvēks glabā savā zemapziņā, bet apzinātā stāvoklī viņam ir izdevies  par šiem pārdzīvojumiem nedomāt.

Seksuālais lunātisms nozīmē, ka pārdzīvojumi ir saistīti ar intīmo dzīvi, kurus cilvēks savas audzināšanas dēļ vai citu iemeslu dēļ nomoda stāvoklī ir apspiedis. Miega stāvoklī viņš sevi nekontrolē,un tāpēc notiek seksuālais lunātisms, kad cilvēks nodarbojas ar seksu, bet no rīta pats to neatceras.

Krākšana miegā ir cilvēkiem, kuri ir noguruši no apvainojumiem no tuvu cilvēku puses un ir zaudējuši cerību, ka apvainojumi šie kaut kad beigsies.

Veģetatīvā distonija māca iepazīt sevi ļoti dziļi, apzinoties informāciju, kas ir noglabāta zemapziņā. Veģetatīvās distonijas cēloņi pamatā ir stresi “bailes mani nemīl”, “vainas izjūta”, “vēlme izpatikt”, “prasīgums pret sevi un citiem” u.c. stresi. Atšķirībā no citām slimībām, kuras arī rodas no dažādiem stresiem, veģetatīvās distonijas stresu rašanās brīdis – ļoti liels pārdzīvojums, var būt noticis agrā bērnībā, pat zīdaiņa vecumā, ko vēlāk cilvēks pie labākās gribas nevar atcerēties. Pārdzīvojuma pamatā ir milzīgas BAILES. Bailes var būt ļoti dažādas, bet visu baiļu pamatā ir bailes “mani nemīl”.

Brīdī, kad cilvēks ir gatavs ar sevi sākt strādāt un atbrīvot savus stresus, veģetatīvā distonija saasinās, jo, strādājot ar savām problēmām, cilvēks ir spiests vēlreiz pārdzīvot pārdzīvojumu, kuru viņš neapzināti ir mēģinājis aizmirst, kas viņam arī ir izdevies, bet zemapziņā pārdzīvojums ir saglabājies. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc veģetatīvā distonija ļoti grūti pakļaujas ārstēšanai, jo cilvēks, nespējot izturēt slikto pašsajūtu, ķeras pie nomierinošām zālēm un pārstāj sevī “urķēties”, jo tā ir vieglāk dzīvot. Diemžēl no veģetatīvās distonijas nevar atbrīvoties, ja neizdzīvo pārdzīvojumu, nesaprot tā mācību un neatbrīvo veģetatīvās distonijas radītos stresus.

Man ir zināmas divas jaunas sievietes, kurām, strādājot ar sevi, izdevās atbrīvoties no veģetatīvās distonijas, bet atšķirībā no citām sievietēm, kurām tas neizdevās, viņas bija stingri nolēmušas izprast savas slimības cēloņus un tos atbrīvot. Arī viņas sevis izzināšanas laikā piemeklēja veģetatīvās distonijas lēkmes, bet lēkmju laikā viņas iemācījās sarunāties ar savu slimību un prasīja tai, ko tā grib iemācīt? Viņas domās saņēma atbildi, un tad jau turpmākais darbs ar sevi kļuva arvien vieglāks, līdz veģetatīvā distonija atkāpās. Abos gadījumos cēlonis bija meklējams sieviešu mātēs, kuras neapzināti, ar savu nepareizo dzīves uztveri un attieksmi pret vīriešiem, bērniem un laulību, bija nodarījušas pāri savam bērnam.

Tātad, lai atbrīvotos no veģetatīvās distonijas, ir jāatrod savā zemapziņā slēptais pārdzīvojums, jāizprot tā sniegtā mācība, jāizdzīvo pārdzīvojums, jāpiedod pārdzīvojumā iesaistītām pusēm un pašam pārdzīvojumam, jālūdz piedošana savam ķermenim, ka ar saviem stresiem esat tam ļoti nodarījuši pāri, jāpiedod sev un pēc tam jāatbrīvo stresi. Būtiski ir iemācīties iemīlēt savu slimību, nevis no tās baidīties un sākt ar to komunicēt, saprotot, ka slimība ir vislabākais skolotājs un draugs.

Autore: Elvita Rudzāte