Nodomu un dvēseles tīrība 30.04.2016
Sievietes gara varoņdarbs
Kas ir sievietes gara varoņdarbs?
Iepriekšējās lekcijās mēs vairākkārt runājām par sūtņiem un praviešiem, kas bija nākuši dažādos laikos, lai palīdzētu cilvēkiem pievērsties Tikumiskajam likumam. Šie lielie varoņi gāja savu dzīves ceļu ne jau vieni, viņus pavadīja sievietes: mātes, sievas – palīdzes un iedvesmotājas, kas dalījās ar viņiem visos priekos un bēdās.
Pamēģināsim iedomāties sevi viņu vietā.
Ko varēja izjust Gautamas Sidhārtas jaunā sieva, kurai nesen bija piedzimis pirmdzimtais, kad viņa atklāja, ka vīrs ir pametis viņu un dēlu, aiziedams meklēt patiesību. Viņa gaidīja. Kad viņš atgriezās, jau būdams Buda, viņa kļuva par vienu no viņa pirmajām skolniecēm, uzņemdamās rūpes par radīto kopienu.
Ko varēja izjust Konfūcija sieva, kad viņš devās trimdā uz ilgiem 13 gadiem? Viņa vienmēr pašaizliedzīgi mīlēja vīru, atbalstīja viņa idejas, vienmēr rūpējās par vīra skolniekiem, kas daudz laika pavadīja viņu mājās. Bet vīrs un pēc viņa arī viņa skolnieki pameta dzimto ligzdu, un māja kļuva tukša. Viņa samierinājās, nepārstādama mīlēt vīru līdz sava mūža beigām.
Ko varēja izjust Zaratustras sieva, katru dienu pavadīdama vīru uz sludināšanu kā kaujā, kas arī bija īsta kauja ar gara tumsonību? Var iedomāties, ka viņa bija vienisprātis ar vīra uzskatiem, ja spēja izaudzināt dēlu, kas vēlāk kļuva par zoroastrisma reliģijas augstāko priesteri.
Ko varēja izjust Muhameda sieva Hadidža, raizēdamās par viņa dzīvību, kad saniknotie Mekas iedzīvotāji vajāja pravieti, lai nogalinātu viņu? Muhameds bija spiests slēpties alā, bet pēc tam ar savu piekritēju grupu doties uz Medinu, pametot māju un mīļoto sievu. Hadidža bija pirmais cilvēks, kas ticēja Muhameda pravieša misijai. Viņa vienmēr un visā atbalstīja savu vīru, un Muhameds mīlēja viņu, dēvēdams viņu par vislabāko sievieti. Atgriezies Mekā un iekarojis to, pravietis ienāca pilsētā, nesdams savu karogu, kas bija pagatavots no sievas pārklāja. Līdz savai nāves dienai Hadidža palika viņa vienīgā sieva, kaut arī islamā vīrietim ir atļauts turēt vairākas sievas. Muhameds līdz sava mūža beigām saglabāja par Hadidžu vislabākās atmiņas.
Ko varēja izjust Jēzus māte Marija, redzot, kā pūlis un sardze izsmēja viņas dēlu un kad katrs sitiens, kas pienagloja dēla rokas pie krusta, lika nodrebēt viņas sirdij? Viņa bija klāt dēla soda vietā kopā ar vēl divām sievietēm: Mariju Magdalēnu un Mariju, Jāņa un Jēkaba māti. Šīs sievietes parādīja vīrišķību, atnākdamas uz soda vietu, kad pārējie apustuļi, izņemot Jāni, šausmās aizbēga. Tieši šīs sievietes bija pirmās, kas atnāca uz Kristus kapu un ieraudzīja, ka viņa tur nav. Tieši Marija Magdalēna bija tā, kas atnesa apustuļiem vēsti par to, ka Kristus ir augšāmcēlies. Šī notikuma dēļ agrīno gadsimtu kristieši nosauca viņu par “apustuli apustuļiem”, “sludinātāju sludinātājiem”.
Ir pieņemts uzskatīt, ka vēsturi rada vīrieši. Tam nevar nepiekrist, jo visas vēstures mācību grāmatas un enciklopēdijas ir piepildītas galvenokārt ar vīriešu vārdiem. Sievišķā sākotnes ilgi ir bijusi pazemināta, atbīdīta otrajā plānā. Bet tagad sievišķā sākotne izvirzās pirmajā plānā, un tieši ar to ir saistīta Jaunās pasaules atnākšana.
Par sievišķo sākotni
Iemīļotā Kuaņ Iņ 2005. gada 27. martā
“Sievišķā sākotne šajā laikā izvirzās pirmajā vietā. Un Sievišķās Liesmas, Dieva sievišķā aspekta pielūgsmei tagad ir jābūt jūsu atzītai.
<…>
Jūsu pienākums ir dziļi cienīt Sievieti Māti, kas devusi jums dzīvību, kas atvedusi jūsu dvēseli iemiesojumā.”
Absolūtās Mīlestības Klātbūtne 2005. gada 7. martā
“Īsta Mīlestība sākas ar sievietes, Mātes cienīšanu. Tās jūtas, ko jūs izjūtat pret savu Māti, var apzīmogot visu jūsu dzīvi. Vislaimīgākās ir tās ģimenes, kurās ir izveidojusies tradīcija cienīt Māti kā mājas pavarda sargātāju.
Lai nekad jūsu apziņu neaptraipa nekādas sliktas domas, kas vērstas pret Māti, pret sievišķo sākotni.”
Sievietes, sievišķā sākotne… Sievišķās sākotnes būtība ir uztveres smalkumā, augstā jūtīgumā, pievēršoties iekšējai dzīvei, sajūtām un intuīcijai, līdzcietībā un žēlsirdībā, rūpēs un saudzīgumā. Sievišķā sākotne vienmēr balstās Mīlestības jūtās. Mīlestība ir tas avots, kas baro visas pārējās brīnišķās īpašības.
Iemīļotais Jēzus 2007. gada 31. decembrī
“Tikai ar absolūtas, bezgalīgas Mīlestības jūtām jūs spējat veidot patiesas attiecības jūsu pasaulē.”
Iemīļotais Surija 2006. gada 4. jūlijā
“Viss šajā visumā pamatojas uz Mīlestības lielo spēku. Un viss, kas pastāv šajā visumā, pastāv tikai, pateicoties Mīlestības spēkam.
Mīlestība ir šī visuma pamats.”
Mīlestība ir pamatā jebkurām attiecībām mūsu pasaulē, un vispirmām kārtām tā ir pamatā attiecībām starp vīrieti un sievieti, vīru un sievu. Mīlestība ir tāds dzīvesbiedru vienotības stāvoklis, kurā dzimst kaut kas jauns, brīnumains un skaists. Tā ir divu mākslinieku kopīga jaunrade, kurā dzimst ne tikai jauna glezna, kas bagātināta ar divu mīlošu siržu domām un jūtām, bet mainās arī paši mākslinieki. Viņi atsakās no savas egoistiskās daļas un iemanto sevi veselu, nedalītu. Viņi iegūst ne tikai mīļotā jūtas, bet arī jaunu pasaules uztveri, kas atvirza tālāk iepriekš pastāvējušās barjeras.
Vēsturē ir zināmi daudzi tādas radošas mīlestības paraugi. Daudzu ievērojamu cilvēku dzīvē ir bijusi tāda mīlestība. Stendāls un Matilde Dembovska, Bairons un Terēze Gvičioli, Didro un Sofija Volāna, Johans un Šarlote Šilleri, Aleksejs un Sofija Tolstoji, Aleksandrs Hercens un Nataļja Zaharjina, Aleksandrs un Ļubova Bloki, Antuāns de Sent-Ekziperī un Renē de Sosina …
Enciklopēdijās ir pieņemts atspoguļot nevis spēju mīlēt, bet citus ievērojamu personību nopelnus. Tomēr tieši mīlestība ir tā, kas devusi viņiem iedvesmu, dāvājusi uzskatu plašumu, remdējusi viņu sirdis un dziedinājusi no ļaužu rupjības un netaisnībām, devusi spēku dzīvot, elpot ar pilnu krūti, izpildīt savu uzdevumu.
Tādas mīlestības paraugs ir attiecības cara Nikolaja II un Aleksandras Romanovu ģimenē.
Tūlīt pēc kāzām Aleksandra ierakstīja vīra dienasgrāmatā:
“Nekad nebiju domājusi, ka pasaulē ir tāda laime, tādas divu zemes būtņu vienotības jūtas. Es mīlu tevi, šajos trīs vārdos ir visa mana dzīve.”
Pēc dažām nedēļām pēdējā aizejošā gada dienā Aleksandra atkal raksta vīram:
“Mana mīlestība ir izaugusi tik dziļa, stipra un tīra – tā nepazīst robežu. Lai Dievs tevi svētī un sargā!”
Laimīgas ģimenes dzīves noslēpumi. Kalpošana
Mīlestība, kas “nepazīst robežas”, no trausla un trīsoša asniņa pārvēršas par ziedošu koku, kura paēnā dzimst ģimenes atmosfēra.
Ģimenē un sabiedrībā sievietei ir īpaša loma. To savā 2014. gada 26. jūnija vēstījumā “Visaugstākajiem tikumības ideāliem vispirms ir jāizaug ģimenē” saka Valdone Nada:
“… sieviete vispirmām kārtām ir mājas pavarda un miera sargātāja mājās
<…>
… tieši sieviete mājās spēj radīt mājīgumu, rūpju un mīlestības gaisotni.”
Tas nozīmē, ka no sievietes ir atkarīga visas sabiedrības veselība. Gudra, mīloša sieviete savu māju padara par mīlestības un rūpju telpu. Šī miera un tikumiskas tīrības atmosfēra saglabājas viņas tuvinieku (vecāku, vīra un bērnu) dvēselēs, ietekmē viņu izvēles un tādējādi ietekmē arī visu apkārtējo pasauli.
“ Tieši ģimene, tās labklājība ir veselas sabiedrības pamatā. <…>
Tāpēc es šodien vēršos vispirms pie sievietēm. Jūsu loma sabiedrībā tagad izvirzās pirmajā plānā. Tieši jūs nosakāt, kādiem ideāliem būs uzticīga nākamā cilvēku paaudze. Tieši jūsu ziņā ir tie tikumības pamati, ko jūs spēsiet iepotēt saviem bērniem, un tie tikumības pamati, ko jūs spēsiet saglabāt savā ģimenē.”
Valdone Nada atklāj mums laimīgas ģimenes dzīves noslēpumu. Šī noslēpuma būtība ir: kā mīlošie dzīvesbiedri spēs savā dzīvē īstenot Dievišķo likumu:
“… lai jūs vienmēr būtu laimīgi savā ģimenē, jums vajag, lai jūsu ģimenē pirmajā vietā būtu augstākā tikumības likuma godāšana, tā jūsu vispārpieņemtajā valodā apzīmē Dievišķo Likumu jūsu dzīvē.
Tātad, kad jūs visu savu dzīvi pakļaujat Augstākajam Likumam, tad arī jūsu attiecības ģimenē veidosies atbilstoši augstiem morāles un tikumības standartiem.”
Tātad viens no ģimenes pamatu stūrakmeņiem ir Dievišķā likuma un tikumības ideālu ievērošana.
Citi stūrakmeņi būs:
- savstarpēja palīdzība viens otram un bērniem,
- iecietība un pacietība,
- attiecību tīrība.
Bet visu cementēs mīlestība.
Tikumiskie ideāli:
“… visaugstākajiem tikumības ideāliem vispirms ir jāizaug ģimenē.
Ja pašā ģimenes radīšanas sākumā jūsu centieni būs pareizi, un arī turpmāk jūs pacietīgi un plānveidīgi saglabāsiet savu apņemšanos visa mūža garumā, tad jums katrā ziņā būs stipra ģimene, kurā laimes klātbūtne būs pastāvīga.”
Savstarpēja palīdzība viens otram un bērniem:
“ Ja jūs radāt ģimeni, lai palīdzētu viens otram iet pa dzīvi un ar mērķi radīt bērnus, kas būtu jūsu audzināti labākajās tradīcijās, tad tādā gadījumā jūsu ģimene būs tuvāka ideālam.”
Iecietība un pacietība:
“ Iecietība un pacietība ir tās laulāto draugu īpašības, kas ir pilnīgi nepieciešamas ilgai un laimīgai kopdzīvei. Iecietība un pacietība ir īpašības, kas izriet no mīlestības īpašības, īstas, uz Dievišķiem standartiem balstītas mīlestības.”
Attiecību tīrība:
“Tīrība vīra un sievas attiecībās automātiski veicina ģimenes un bērnu veselību.
Kad jūsu attiecību pamatā ir īsta mīlestība, kad jūs esat uzticīgi augstākajiem tikumības ideāliem, tad šādā gaisotnē bērni spēj uzņemt īstu, neviltotu mīlestību. Mīlestības kvalitāte, ko bērni uzņem ar mātes pienu, paliek ar jūsu bērniem līdz mūža galam.”
Īstenībā dzīvesbiedri paši ir savas laimes radītāji. Kā Valdone Nada saka savā vēstījumā, tam “nepieciešams tikai pastāvīgi saglabāt apzinīgumu un pastāvīgi just savu vienotību ar Dievu.”
Sievietes iekšējā gaisma, kas ārēji izpaužas kā miers un vīrišķība, smalkjūtība un sapratne… Viss labākais sievietē pārkausējas īpašā sakausējumā, ko sauc par kalpošanu. Kalpošanai nekas sevišķs nav vajadzīgs, tikai vēlēšanās palīdzēt tuvākajiem, radīt viņiem harmonisku atmosfēru, un tad jebkura, pat visvienkāršākā darbība būs īpašas jēgas un mīlestības piepildīta.
Tāda kalpošana tuvākajiem pāraug kalpošanā ne tikai savas ģimenes ierobežotajam lokam. Tā iegūst dziļu kalpošanas jēgu visai Dzīvībai, Brālībai, Dievam. Tieši caur kalpošanu cilvēkiem mēs varam īstenot savu kalpošanu Dievam.
Iemīļotā Nada 2009. gada 17. decembrī
“ Viss, kas jums ir vajadzīgs, lai sāktu savu kalpošanu Brālībai, ir jūsu vēlēšanās. Nekas vairāk nav vajadzīgs.
Jūs varat sākt kalpošanu tieši tur, kur jūs atrodaties pašreizējā brīdī. Visu, ko jūs šajā brīdī darāt, jūs varat novirzīt kalpošanai Brālībai! Paskatieties, ko jūs darāt!
Jūs atrodaties mājās un veicat savus mājas pienākumus. Brīnišķīgi! Jūs jau kalpojat Brālībai! Kā tas var būt, ja jūs uzkopjat telpas vai mazgājat traukus un kalpojat Brālībai? Ak, mīļotie, visu izšķir tas, kā jūs to darāt. Jebkuru vissīkāko un nenozīmīgāko darbu, ko jūs darāt savā dzīvē, var darīt ar lielu Mīlestību. Ja jūs mazas lietas darāt ar lielu Mīlestību un domājat par to, kā jūsu tuvinieki un mājinieki priecāsies, kad ienāks tīrā telpā un apģērbsies sniegbaltās, jūsu tikko izmazgātās drēbēs, tad jūs jau kalpojat Brālībai. Katrā lietā var ienest savu kalpošanu. Ja jūs izpildāt darbu ļoti rūpīgi, ar Mīlestību, tad katra jūsu darbošanās pārveidos telpu, un tad, kad bērni vai vīrs atnāks mājās, piekusuši un noguruši no burzmas, kurā viņi uzturējušies dienas laikā, tad jūsu radītā Mīlestības atmosfēra mājā spēs pārvērst viņu sirdis un atjaunot harmoniju viņu dvēselēs…
Jums tiek dots tik daudz iespēju dzīvē, lai jūs parādītu savu kalpošanu!”
Pēc būtības mūsu kalpošana ģimenes dzīvē ir pareizu attiecību veidošana ģimenē, pareizu ģimenes pamatu radīšana, pareiza bērnu audzināšana.
Iemīļotā Kuaņ Iņ 2005. gada 27. martā
“ Veselas sabiedrības pamatā ir savstarpējo attiecību līdzsvars ģimenē, savstarpējo attiecību līdzsvars starp tēvu un māti, pareizas attiecības ģimenē, pareizi ģimenes pamati. To audzināšanu, tos pamatus, ko nākamā paaudze saņem ģimenē, nevar salīdzināt ne ar kādām internetā, televīzijā vai skolā iegūtām zināšanām.”
Vispirms sievietei un vīrietim ir jākļūst par paraugu saviem bērniem, jo bērni zemapziņā uzņem vecāku uzvedības paraugu. Vecāku reakcijas uz notikumiem, attiecību veids, ģimenes tradīciju uzturēšana – pilnīgi katra nianse uzvedībā, vārdos un jūtās atstāj iespaidu bērnu apziņā. Un tālāk jau bērni sāk tiražēt un translēt pasaulē vai nu attiecību skaistumu un izsmalcinātību vai arī uzvedības stereotipus un vecāku nepilnības. Tātad būt vecākiem – tā ir liela atbildība, kas vispirmām kārtām ir pašdisciplīna, savu domu, jūtu un rīcības kontrole.
Iemīļotais Zaratustra 2006. gada 31. decembrī
“Ļoti daudzas tradīcijas, ko jūs svēti izpildāt, pelna, lai tās tiktu pārskatītas. Tas ir ļoti būtiski tāpēc, ka jaunā paaudze neapzināti, zemapziņas līmenī uzsūc jūsu uzvedības modeli, jūsu nozīmīgo datumu svinēšanas tradīcijas. Un pēc tam jūs ar izbrīnu gaidāt, lai jūsu bērni būtu gudrāki par jums, augstāk pacēlušies vai vairāk izsmalcināti? Nē, jūs paši savu ikdienas darbību laikā ieliekat savu bērnu apziņā tos uzvedības un dzīves veida stereotipus, no kuriem viņi nevar atbrīvoties dažkārt pat līdz mūža beigām.
Padomājiet, vai vienkāršāk nebūtu jums pašiem sākt atbrīvoties no saviem trūkumiem, nekā turpināt tiražēt savas nepilnības jūsu bērnos, ieliekot viņos savus trūkumus papildus tām karmiskajām problēmām, ar kurām viņi atnāk dzīvē. Ja jūs patiešām rūpējaties par saviem bērniem un vēlat viņiem visu to labāko, tad pieņemiet sev par likumu kontrolēt savu uzvedību mājās, darbā, uz ielas. Pieņemiet par likumu kontrolēt ne tikai savas darbības, bet arī savas domas un jūtas. Jo tad, kad jūsu uzvedība iegūs Dievišķas iezīmes, jūsu bērni patiešām varēs no jums daudz ko iemācīties un simtkārtīgi atmaksās jums tajā laikā, kad jūs vairs nespēsiet rūpēties par viņiem un jums būs vajadzīgas viņu rūpes un gādība.
Jūs ieliekat savos bērnos visus pareizas un nepareizas uzvedības modeļus no pašas viņu dzimšanas un pat pirms dzimšanas, kad kādā jaukā dienā ar izbrīnu konstatējat, ka jums būs bērns.”
Kādi paraugi tika ielikti cara ģimenē? Par to mēs varam iegūt priekšstatu, noskatoties filmu “Nodomu un dvēseles tīrība”, kas radīta pēc vienas nodaļas no T. Mikušinas, O. Ivanovas, J. Iļjinas grāmatas “Grēku nožēlošana glābs Krieviju. Par cara ģimeni”.
Žēlsirdīgās māsas
Līdzcietība un žēlsirdība
Aleksandra Fjodorovna audzināja bērnus atbilstoši tam, kā bija audzināta pati, – žēlsirdības, ziedošanas un palīdzības tradīcijās tuvākajam. Viņas māte lielāko daļu savu materiālo līdzekļu izdalīja labdarības vajadzībām, bērnos ieaudzināja darba mīlestību, iemācīdama visu sev vajadzīgo darīt patstāvīgi, strādāt gan saimniecībā, gan rokdarbus. Bet galvenais, ko viņa mācīja, bija līdzcietība. Jaunie Hesenes prinči un princeses pastāvīgi apmeklēja slimnīcas, patversmes, invalīdu namus. Turpinot šo tradīciju, pati Aleksandra Fjodorovna veda vecākās meitas uz patversmēm un slimnīcām, arī uz tuberkulozes slimnīcu. Kad paziņas par to šausminājās, cariene atbildēja: “Bērniem ir jāiepazīst ne tikai dzīves prieki, bet arī bēdas.”
Tāpēc uzņemties žēlsirdīgo māsu varoņdarbu kara laikā viņām bija pilnīgi dabiski. Lai sniegtu ievainotajiem kvalificētu palīdzību, imperatrise ar meitām nolēma iegūt medicīnisko izglītību. Lekcijas viņām lasīja talantīgā galma lazaretes ķirurģe kņaziene Vera Ignatjevna Gedroica. Izrādījās, ka augstdzimušās žēlsirdīgās māsas ir spējīgas skolnieces, un drīz vien Vera Ignatjevna rakstīja dienasgrāmatā: “Mums bieži bija jābrauc kopā, un visās apskatēs es ievēroju visu triju nopietno, iejūtīgo attieksmi pret žēlsirdības darbu. Šī attieksme bija dziļa un nopietna, viņas netēloja māsas, kā man to vēlāk vairākkārt nācās novērot citu augstākās sabiedrības dāmu gadījumos, bet viņas bija žēlsirdīgās māsas šī vārda labākajā nozīmē.”
Pārsienamajā istabā Aleksandra Fjodorovna strādāja kā ierindas palīgs. Šajā situācijā kņaziene Gedroica bija vecākā. Vispārējā klusumā bija dzirdamas tikai aprautas frāzes: “šķēres”, “marli”, “lanceti” u.t.t. ar tik tikko sadzirdamu piebildi “Jūsu Augstība”. Imperatrise mīlēja darbu. Gedroica apliecināja, ka viņai piemīt noteiktas spējas ķirurģijā, viņas pārsēji turējās ilgāk un stingrāk nekā citi.
Kalpošana cietējiem bija Aleksandras Fjodorovnas patiesais aicinājums, kurā viņas izmocītā dvēsele atrada mierinājumu. “Ievainoto aprūpe man ir mierinājums, – viņa rakstīja laulātajam draugam, – lūk, kāpēc es pat šajā rītā domāju iet uz turieni, Tavas pieņemšanas stundās, lai uzmundrinātu sevi un nesāktu raudāt tavā priekšā. Sāpošai sirdij ir prieks kaut nedaudz atvieglot viņu ciešanas.”
Aleksandrai Fjodorovnai piemita retā patiesās, darbīgās līdzcietības un žēlsirdības spēja.
Valdoņu Mācībā ir dota Mācība par līdzcietību un žēlsirdību.
Iemīļotā Kuaņ Iņ 2008. gada 26. decembrī
“ Es nāku mācīt līdzcietību un žēlsirdību. Ja jums nav šo īpašību jūsu sirdīs, tad jūs nevarēsiet ieiet jaunajā laikmetā, kas tuvojas.
Līdzjūtība un žēlsirdība izpaužas ne tikai jūsu rūpēs par tuviniekiem. Šīm jūsu sirds īpašībām ir kosmiska daba, un tās ir jāattiecina uz visām dzīvajām būtnēm. Jūsu rūpēm par visām dzīvajām būtnēm ir jābūt tieši tādām pašām kā rūpēm par savu māti.
Kad pasauli pārņems tikai šīs divas īpašības – līdzjūtība un žēlsirdība, tad tādas negatīvas cilvēka apziņas izpausmes kā kari, terora akti un naids atstās pasauli. Daudzas citas īpašības, kas tagad piemīt cilvēcei, tāpat aizies nebūtībā.
Par galveno paliks tikai jūsu rūpes par visām dzīvajām būtnēm un jūsu Mīlestība pret katru Dievišķu izpausmi.”
Ar savām domām un patiesu sirds sūtījumu mēs varam ietekmēt jebkuru situāciju pasaulē.
“ Jūs varat vispār nepazīt tos cilvēkus, kas cieš vai kam vajadzīga palīdzība, bet jūsu no sirds sūtītā Mīlestība un palīdzība spēj mainīt to situāciju, kurā nonākuši šie cilvēki, un Dievišķā tiesa apies šo dvēseli vai sūtīs visvieglāko karmas atstrādāšanas veidu.
<…>
Tad, kad patiesa žēlsirdība un līdzcietība kļūs par cilvēces vairākuma pastāvīgiem pavadoņiem, tad arī pašas ciešanas pamazām atstās jūsu pasauli.”
No personīgās ģimenes – uz tautu brālību
Paņemot labāko no pagātnes, mēs varam radīt labāko nākotni.
Jaunajā Pasaulē, kuras pamatā likta Mīlestība, līdzcietība un žēlsirdība, būs jaunas attiecības starp cilvēkiem, jauna darījumu un lietu kārtība, jauna attieksme pret ģimenes veidošanu un bērnu audzināšanu. Visi cilvēki sāks uzskatīt cits citu un arī visas tautas un nācijas par vienu lielu ģimeni.
Par to runā Iemīļotais Zaratustra 2006. gada 31. decembrī:
“ Jaunā ģimene balstīsies uz Dievišķiem principiem… Jaunais laiks atšķirsies ar Dievišķu principu iedzīvināšanu katra ģimenes locekļa uzvedībā. Jūs ar izbrīnu konstatēsiet, ka jūsu attiecības ar citiem cilvēkiem ļoti maz atšķirsies no jūsu ģimenē pieņemtajām attiecībām. Tāpēc, ka jūs visi esat radinieki un piederat pie vienas lielas cilvēku ģimenes, kuras mājas ir visa zemeslode. Tieši tāpat, kā jūs dalāt cilvēku sabiedrību ģimenēs un pēc tam ar izbrīnu ieraugāt sevi vēl lielākas ģimenes lokā, tieši tāpat jūs ar izbrīnu atklāsiet, ka nav nekādu pretrunu starp dažādām tautām un nācijām, kas dzīvo dažādās valstīs. Starp dažādām nācijām nav vairāk atšķirību kā starp jums un attāliem radiniekiem, kas dzīvo tūkstoš kilometru attālumā no jums.
Jau šodien mēs varam darīt šo dvēseles darbu mūsu ģimenēs un sabiedrībās.
Ja sievišķā sākotne ieņems savu pienācīgo vietu, ja valdīs līdzsvars starp sievišķo un vīrišķo sākotni, ja žēlsirdības un līdzcietības jūtas mūsu dzīvē kļūs galvenās lēmumu pieņemšanā, tad mūsu planētai Zeme ir nākotne. Brīnišķīga nākotne Jaunajā pasaulē!
Lekciju sagatavojušas J. Iļjina un O. Ivanova
No krievu valodas tulkojusi Lauma Ērgle
sending...
