Nopietni uztvert dzīvi 11.06.2015
Gada laikā nomira mana brāļa sieva no krūts vēža. Pagājušais mācību gads man saistās ar trīs manu draudzeņu nāvēm. Katra savā laikā. Tieši tas man lika pārdomāt cilvēka dzīvi un nāvi. Vai nāve tās ir beigas? Vai ir iespējams palīdzēt mirstošam cilvēkam? Kā nopietni uztvert dzīvi?
Paskaidrošu jau uzreiz, ka ar savām draudzenēm iepazinos Dzīvības koka atbalsta grupā un ciešāk sadraudzējāmies nometnē. Laikam jau bijām tādas kā dvēseļu radinieces, jo turējāmies kopā un arī pēc nometnes rīkojām tikšanās un atbalsta pasākumus jau ārpus dzīvības koka nodarbībām. It kā katra savādāka gan pēc rakstura, gan temperamenta, bet vienoja mūs kopīgi pārdzīvojumi. Cīņa ar vēzi. Ar vēzi es cīnos jau no 2009. gada, bet 2012. gada nogalē uzzināju par tā izplatību kaulos un plaušu limfvados. Patiesībā par cīņu varētu runāt tieši sākot no šī laika, jo sapratu, ka tas ir nopietni. Tik ļoti, ka kļuva bail. No nāves. Atceros bērnībā, kad jutos sarūgtināta, vai aizvainota, vai nenovērtēta, iedomājos, ka esmu mirusi un tad gan visi raudās un mani novērtēs. Bet tad padomājot rūpīgāk, sāku šaubīties vai pati to redzēšu vispār un mirt jau arī nemaz negribējās. Gribējās jau lai novērtē un mīl mani. Saprot un žēlo un negrib zaudēt. Tieši tāpat arī tagad man mirt negribas nu nemaz. Esmu pieķērusies dzīvei un patiesībā izjūtu lielas bailes no nāves. Kaut arī tā ir bijusi man līdzās. Kādus 10 gadus atpakaļ, kad nomira mana mamma, pieņēmu to kā kaut ko nenovēršamu. Bērēs neraudāju, bet biju iegrimusi pārdomās par to, cik savādi viss dzīvē ir. Bija cilvēks un nav. Un vai tiešām tas arī ir viss? Mierināju sevi ar domu, ka cilvēks nemirst, bet dzīvo mūsu atmiņās. Un tikmēr, kamēr mēs viņu atceramies viņš ir. Kad dažus gadus vēlāk nomira mans tētis, ļoti pārdzīvoju, jo to, ka nav iespējams viņu glābt zinājām, jau dienu pirms viņa nāves, un man bija mulsinoša sajūta par to, ka es tētim meloju un nesaku taisnību. Un varbūt vēl ko varēja pajautāt, ja tikai viņš pats zinātu, ka mirs. Nezinu īsti, bet varbūt viņš nojauta. Varbūt, ka bija tikai cilvēcīgi tas, ka viņam pirms nāves nebija satraukumu un viņš nomira mierīgi, cerībā uz izveseļošanos. Un saviļņots, ka visi trīs bērni ir klāt, kaut arī aizdomīgi raudoši, tik ļoti, ka tēvam bija jāsāk viņus mierināt un dzīt uz mājām.
Ne tēvs ne mamma neuzzināja par manu slimību. Kādu laiciņu pēc saslimšanas, redzēju tēti sapnī. Tas bija no tiem sapņiem, kad es zināju, ka viņš ir miris un es pajautāju viņam kā tur īsti ir. Tur, kur viņi ar mammu tagad atrodas. Uz ko tētis man atbildēja, ka nekā jau tur nav un man nav ko uz turieni taisīties. Var jau būt ka tā bija zīme, ka viss ir kārtībā un uztraukumiem par manu nāvi nav pamata. Varbūt, ka nevar aizgājēji neko daudz stāstīt. Varbūt, ka tās bija tikai mana prāta rotaļas ar vēlmēm.
2013. gadā no krūts vēža, kaut kāda ļoti agresīva un ļaundabīga, gada laikā nomira mana brāļa sieva un viņas bērēs pie kapa stāvot es pacēlu galvu uz augšu, kur koka lapās rotaļājās saules stari, un domās teicu viņai, ja tu tur kaut kur esi, dod man zīmi. Par atbildi skaļi iedziedājās kāds putniņš un to pamanīja vēl daži tuvāk stāvošie. Vēlāk, bēru maltītē, ievēroju kā kāda zīlīte izmisīgi grib tikt iekšā pie mums. Oficiantes gan teica, ka tā ir parasta lieta, taču man tas likās simboliski.
Tātad – vai nāve tās ir beigas? Kas tad ir nāve. Apzināti meklēju grāmatas par nāvi un pēcnāves pieredzi. Izlasīju abas Ņūtona grāmatas –‘’Dvēseļu ceļojums’’ un ‘’Dzīve pēc nāves’’, ‘’Tibetiešu dzīvo un mirušo grāmatu’’. Šri Rāmana Mahāriši mācībā viņa paša izklāstā teikts, ‘’ ka katru aizmigšanu mēs varam pielīdzināt nāvei un katru atmošanos varam pielīdzināt atdzimšanai.’’ Tādā gadījumā nāve ir pat patīkama. Jo, kas gan var būt patīkamāks par iemigšanas sajūtu, kad tevi pārņem tīkams gurdums, siltums izplūst pa visiem locekļiem, plakstiņi ir smagi un tevi pašu pārņem salda sajūta un tu iemiedz. Dažreiz gan, lai nonāktu līdz šai iemigšanai, cilvēkam ir jāpārcieš lielas sāpes, citam pat nespēja sevi aprūpēt un mēnešiem ilga atrašanās aprūpējamā stāvoklī. Tas gan neliekas tik patīkami. Ja tā labi padomā, tad aizgājēju sejās vienmēr ir vērojama liega miera sajūta un liekas pat, ka viņš smaida. Lasot un meklējot informāciju par nāvi, sapratu, ka ir tikai divas lietas ko es varu zināt droši. Patiesībā ikviens no mums. ‘’ Sogjals Rinpoče ‘’Tibetas dzīvo un mirušo grāmata … Nāve ir milzīga mīkla, taču ir divas lietas, ko mēs par to varam pateikt: ir pilnīgi skaidrs, ka mēs mirsim, un nav zināms, kad un kā mēs mirsim…’’ Bet pārējais viss ir cilvēkam nezināms. Protams, ka tas biedē. Viss nezināmais ir biedējošs. Bērēs no kāda mācītāja dzirdēju nāves pielīdzinājumu bērna dzimšanai, kā pārejai jaunā realitātē. Un patiesi, ko jūt zīdainis mātes vēderā? Kur viņam ir labi, silti un droši. Pietiek barības vielas. Un tad rodas tā sajūta, kad tev ir jādodas tālāk. Tās arī ir sava veida pārmaiņas. Vai arī nomiršanu un atdzimšanu citi salīdzina ar koka lapām, kas pavasarī saplaukst ( atdzimst) un rudenī nokrīt (nomirst) lai nākamajā pavasarī uzplauktu no jauna. Un tas viss kamēr koks ir dzīvs. Vai koku varam uzskatīt par lapu dvēseli, garu? Tad kāpēc viņš aiziet bojā. Vai tā arī mana dvēsele aizies kaut kad bojā pavisam, vai pāries galīgi citā dimensijā. Tas ir vairs nepārdzims? Ir tik daudz jautājumu un neskaidrību, jo tas ir nezināmais. Laikam jau esmu tas cilvēks, kurš, lai ticētu vēlas to aptaustīt, lai saprastu. Esmu pieķērusies dzīvei un cilvēkiem sev apkārt, pat zinot, ka cilvēkam nekas nepieder. Vien ieelpa un izelpa. Ļoti gribas ticēt, ka nāve nav beigas, jo tad visa dzīve neliekas tik absurda. Mana draudzene teica, ka viņa noteikti mani sagaidīs, kad es došos tālāk. Lai arī pati gribēja dzīvot vēl vismaz trīs gadus. Cik nedaudz kādam tas var likties. Arī es tā nodomāju, jo man nepietiktu pat ar divdesmit gadiem. Bet viņa vienkārši bija reāliste. Viņa nomira pēc pusotra mēneša. Galu galā, lai vai kā tur arī būtu, man un arī ikvienam no jums ir izvēle. Dzīvot bailēs no nāves, līdz sāpēm spiežot nagus delnās, gausties par savu tuvojošos nāvi. Vai vienkārši dzīvojot, baudot dzīvi un augot garīgi. Nāve ir reāla un tā sagaida mūs katru. Bet beigas tās nav, vēl tagad es domās sarunājos ar savām nu jau mirušām draudzenēm. Viņas dzīvo manās atmiņās. Man viņu pietrūkst. Un jā es zinu, kas mani sagaidīs pēc nāves, lai vieglāk tiktu tur tālāk.
Vai ir iespējams palīdzēt mirstošam cilvēkam?
Dažādas pieredzes liek man secināt, ka iespējama un noderīga ir palīdzība īpaši tuviem cilvēkiem. Draugi attālinās un vēlas palikt savā tuvinieku lokā. Patiesībā jau arī es īsti nemācēju atrast īstos vārdus un rīcību. Nu ko gan var pateikt draugam, ja zini, ka viņš ir tik ļoti izvārdzis un ar grūtībām runā. Uz jautājumu kā jūties, ko es ceru sagaidīt atbildam? Dzirdēju slikti un atkal pilnīgi pretēji – arvien labāk, kas tika izteikts vārgā balsī. Kā izturēties? Uzmundrināt un mudināt cīnīties. Ja rezultāts jau ir paredzams un tas ir tikai dienu jautājums liekas muļķīgi. Sniegt padomus, nu kādus gan var cilvēks, kas pats nesaprot un baidās, kā arī cīnās ar savu egoismu, jo nāk raudiens un ir tik skumji zaudēt draugu. Vienīgais domās sūtīju viņām mīlestību un gaišumu. Zvanot mēģināju pajokot un bija prieks, ka saņēmu atbildes joku. Jutu, ka vairāk vēlas dzirdēt kā man iet un kas interesants mūsu kopīgo draugu lokā. Bet savas izjūtas un bailes acīmredzot nebija iespējams man izklāstīt.
Savukārt tuviem cilvēkiem ir svarīgs kontakts un klātbūtne. Tomēr arī nevēlēšanās darīt pāri ar savu kopjamo statusu. Kad apciemoju brāļa sievu un apjautājos, kā viņa jūtas, viņa teica, ka sāpot sirds par to, ka meitai tik ļoti jāmokās ar viņu. Arī mana draudzene baidījās kļūt par apgrūtinājumu. Jāsaka jau kā ir, ka daudz patīkamāk ir kopt jaundzimušu nevainīgu bērniņu nekā pieaugušu un slimu mirstošu tuvinieku.
Vislabākais ko varam darīt ir klausīties un ļaut pašam mirējam runāt par savām izjūtām. Būt blakus ar mieru un sapratni. Pat ja esam nobijušies tad atklāti par to runājam. Un vēlreiz lūgšanas par saviem mīļajiem, tās tiešām palīdz.
Dzīves nopietna uztveršana
‘’ Sogjals Rinpoče ‘’Tibetes dzīvo un mirušo grāmata’’ …..Tibetas budisti uzskata, ka tādas slimības kā vēzis var būt brīdinājums, lai atgādinātu mums, ka pametam novārtā būtiskus savas eksistences aspektus – piemēram, garīgās vajadzības. Ja uztveram šo brīdinājumu nopietni un pašos pamatos mainām savas dzīves virzienu, pastāv ļoti reāla iespēja izdziedināt ne vien savu ķermeni, bet arī visu savu būtību…’’
Ir pilnīgi skaidrs, ka dzīve kaut kad beidzas. Mēs esam tikai laiku šeit. Esam ieradušies, lai apgūtu dzīves mācību stundas. Un nebūt, lai nokļūtu ikdienas ritenī darbs, mājas, darbs. Kad mira mana mamma, viņa raudādama nožēloja savu dzīvi, jo nebija to dzīvojusi tā kā gribēja, bet gan tā kā vajadzēja. Kādu dienu saņēmu vēstuli no mazpazīstama cilvēka, un viņš man jautāja, kas ir tāds grandiozs manā dzīvē ko es esmu paveikusi. Un es nevarēju atrast atbildi. Nu ko, lai atbild. Man ir bērns un tas ir mans lielākais sasniegums. Manas dzīves turpinātājs. Tā gluži nebūs patiesība. Sākt uzskaitīt savus labos darbus, kurus nu vēl atceros. Kaut kā muļķīgi man šķiet. Un te nu es nonāku pie būtiskiem eksistenciāliem jautājumiem. Kas es esmu? Ko es sasniedzu vai mācos savā dzīvē? Kas man jāapgūst? Grūti atbildēt uz it kā tik vienkāršiem jautājumiem. Taču man palīdzēja kaut kur izlasīts padoms – atceries sevi bērnībā, kādu tu iedomājies savu pieaugušā dzīvi? Ko tu varētu tagad teikt sev bērnībā. Vai tas ir tas ko vēlējies darīt un sasniegt?
Nedzīvojiet savu dzīvi gaidās uz labākiem laikiem. Dzīvojiet katru dienu kā pēdējo. Tāds nu būtu mans ieteikums. Un mans virziens kuram es sekošu.
Autore: Iluta Lielāmure