Nosodīšana 10.02.2018
Visās mācībās un reliģijās māca citus nenosodīt. Tomēr rets būs cilvēks, kas spēs nevienu nenosodīt. Parasti kādu viņš sāks nosodīt, vai tas būs pedagogs, kas slikti izglīto viņa bērnu; vai tas būs valsts vadītājs, kas neprasmīgi vada valsti; vai tas būs kaimiņš, kas skaļi uzvedas; vai šoferis, kas agresīvi vai lēni vada savu auto utt. Visbiežāk nosodīšana parādās situācijās, kad kāds ir kaut ko izdarījis tavā izpratnē ļoti nepareizi, kas ir radījis sliktas sekas.
Tomēr Jēzus mācīja: “Netiesājiet, un jūs netapsiet tiesāti” vai “Lai met akmeni tas, kas pats ir bez vainas”. Šie Jēzus vārdi liek mums aizdomāties, kāpēc mēs nedrīkstam sliktu rīcību nosodīt? Vai tiešām mums uz sliktu rīcību ir tikai jānoskatās? Atbilde: nē, mums nav jānoskatās, bet nosodīšana nedod nekādu pozitīvu rezultātu. Redzot kļūdainu rīcību, mums ir jāpievērš tai uzmanība, lai tā tiktu pārtraukta, bet nosodīšanas gadījumā risinājums netiek piedāvāts, tiek izteikts tikai nosodījums.
Tieši tāpēc, ka neviens cilvēks nespēj dzīvi nodzīvot bez kļūdām, tieši tāpēc nedrīkst citus nosodīt par viņu kļūdām. Caur kļūdām notiek mācīšanās process, tāpēc ignorēt kļūdas nav pareizi, bet svarīgi ir kļūdas novērst, bet to var izdarīt griežoties pie tā, kas var risināt problēmu. Nosodīšanas gadījumā tu negriezies pie tā, kas varētu kļūdu novērst, tu vienkārši dusmojies uz negatīvu rezultātu, bet dusmas slikti ietekmē tavu veselību.
Kāpēc cilvēkiem ir vēlme nosodīt kļūdainu rīcību? Tāpēc, ka viņiem ir neapzināta vēlme parādīt, ka viņi ir labāki par to cilvēku, kurš kļūdās. Cilvēks var tā pat domāt līdz brīdim, kad pats ir nonācis līdzīgā situācijā un pieļāvis tādu pašu kļūdu. Piemēram, cilvēki nosoda cilvēkus, kuri pieņem “kukuļus” līdz brīdim, kad pašam kāds sniedz “kukuli” un cilvēks nespēj atteikties no kārdinājuma. Tieši tāpēc nav pareizi nosodīt, jo tu nezini kā pats rīkotos, ja būtu šī cilvēka vietā, un pat ja tu tā nerīkotos, tev ir jāpriecājas, ka spēj pieņemt pareizu izvēli, bet tu nedrīksti nosodīt tos, kas pieņem nepareizas izvēles.
Kā nosodīšana ietekmē to, kuru nosoda?
Ja nosodīts tiek bērns, tad viņam tā var būt trauma uz visu mūžu. Ja bērns bieži tiek nosodīts, tad viņā attīstās bailes “mani nemīl”, vainas izjūta un bailes kļūdīties, kas aptur bērna iniciatīvu un pieaugot šis cilvēks būs pasīvs, lai nepieļautu kļūdas.
Nosodīšana ir kā galīgs secinājums – tu esi slikts, un tieši šis galīgais secinājums grauj cilvēka psihisko līdzsvaru.
Jo augstāks apziņas līmenis, jo mazāk cilvēks pārdzīvos citu nosodījumu, saprotot, ka citi viņu vienkārši nesaprot, bet šādi domājoši cilvēki būs mazākumā. Pārsvarā cilvēki pārdzīvo nosodījuma situācijas.
Kā pašu nosodītāju ietekmē citu nosodīšana?
Atcerēsimies teicienu: “Ko sēsi, to pļausi.” Tieši tā dzīvē notiek, ja esi kādu nosodījis, tad arī tevi noteikti kāds nosodīs, un parasti tas notiek visnelabvēlīgākā laikā. Negatīvā enerģija atgriežas atpakaļ nevis tad, kad tu esi spēcīgs, bet gan tad, kad tev visgrūtāk to pārvarēt.
Patiess gadījums
Pusmūža sieviete, vadot auto, uzbrauca gājējam, kurš notikuma vietā mira. Sieviete bija mediķis, kas nekavējoši sniedza palīdzību, bet tā neglāba cietušā dzīvību. Sieviete bija dziļā neizpratnē, kāpēc tā notika tieši ar viņu un sliktākais bija tas, ka viņai priekšā stāvēja tiesa, kura varēja piespriest arī cietumsodu.
Veicot sievietes dzīves analīzi, atklājas sievietes rakstura iezīme – citu cilvēku nosodīšana. Viņa to neuzskatīja par sliktu rakstura iezīmi, jo uzskatīja, ka visus cilvēkus nosodīja pamatoti. Tikai izprotot nosodīšanas kaitīgumu un radītās negatīvās enerģijas atgriešanās būtību, viņa saprata, kāpēc pati pavisam nejauši ir nonākusi situācijā, kad jāstājas tiesas priekšā.
Dzīvē nekas nenotiek nejauši. Tāda ir dzīves gudrība, un žēl, ka cilvēki par to aizdomājas tikai tad, kad jau ir par vēlu.
Kādu mācību nosodītājs nav izpratis?
Galvenā mācība, ko nosodītājs nesaprot ir tā, ka nav iespējams dzīvi nodzīvot bez kļūdām, un ka katra kļūda cilvēkam ir nepieciešama, lai viņš spētu augt garā jeb paplašināt apziņas līmeni. Gudrs ir tas, kas mācās no citu kļūdām, bet nav iespējams nodzīvot dzīvi, mācoties tikai no citu kļūdām. Kāpēc tā? Tāpēc, ka svarīga ir prakse, bet prakse iespējama tikai tad, kad pats esi nonācis tieši tādā situācijā, kad pastāv izvēle – pieļaut kļūdu vai no tās izvairīties pat, ja tas tev ir neizdevīgi. Pārsvarā cilvēki pieļauj kļūdas brīžos, kad viņiem tas ir izdevīgi. Piemēram, skolēns špiko kontroldarba laikā, jo viņam nepieciešams labs vērtējums. Viņš labprāt to nedarītu, bet tā kā darbs tiek vērtēts, tad viņš it kā ir spiests to darīt laba vērtējuma dēļ.
Tieši tāpat tas ir pieaugušajiem. Sieviete uzsāk attiecības ar precētu vīrieti, zinot, ka tā nav pareizi, bet viņa nespēj sev to atteikt, jo ļoti vēlas izbaudīt vīrieša glāstus, kuri viņai pietrūkst, jo viņai nepievērš uzmanību neviens brīvs vīrietis.
Dzīve sastāv no tūkstošiem līdzīgu situāciju, kad kāds pieļauj kļūdas pat apzinoties, ka tā ir kļūda, jo ir kaut kādi blakus iemesli, kas pastumj cilvēku pieļaut kļūdu. Bet vēl vairāk dzīvē ir situācijas, kad cilvēks pieļauj kļūdu pat neapzinoties, ka tā ir kļūda.
Ja neviens nav pasargāts no kļūdu pieļaušanas, ar kādām tiesībām mēs drīkstam citu rīcību nosodīt?
Nejauciet tiesnešu un prokuroru darbu. Viņu uzdevums ir piespriest sodu, bet tas tiek darīts tikai tāpēc, lai šo cilvēku apturētu no turpmāku kļūdu pieļaušanas un tieši tāpēc ir likumdošanā noteikts par kādām kļūdām cilvēki tiek saukti pie atbildības tiesas priekšā. Tomēr slikti ir tas, ka cilvēki ir attālinājušies no Dieva, jo tieši šī attālināšanās no Dieva arī veicina visatļautību, jo cilvēki vairs neuzņemas atbildību Dieva priekšā, neievēro Dieva dotos baušļus. Kaut arī cilvēki neuzņemas atbildību Dieva priekšā, viņi no tās izbēgt nevar, jautājums ir tikai, kad bumerangs atgriezīsies atpakaļ pie tevis. Tad, kad bumerangs atgriežas, ir ļoti sāpīgi, bet kurš pie tā ir vainīgs?
Kāpēc cilvēkus nedrīkst nosodīt?
Tātad apkopojot iepriekš teikto, cilvēkus nedrīkst nosodīt tieši tāpēc, ka mācāmies mēs caur kļūdām un nosodīšanas brīdī mēs radām negatīvu enerģiju, kas agrāk vai vēlāk caur negatīviem notikumiem un ciešanām atgriezīsies atpakaļ pie nosodītāja.
Nejauciet nosodīšanu ar soda piespriešanu par izdarīto kļūdu. Cilvēkam ir jāsaņem sods par pieļautu kļūdu, un viņš vienmēr to saņem neatkarīgi no tā vai viņš stājas vai nestājas tiesas priekšā. Soda piespriešana nav nosodījums. Nosodījums ir tad, ja tu cilvēku nicini par viņa pieļauto kļūdu. Tieši šī nicināšana vai dusmošanās arī rada negatīvo enerģiju, kas pēc laika atgriežas atpakaļ.
Ko darīt, ja esi kādu nosodījis?
Tieši tāpat kā visos citos gadījumos, kad pieļāvi kļūdas, lūdz piedošanu tam, kuru domās vai vārdos esi nosodījis. Tas nav obligāti jādara skaļi, tu to vari darīt domās. Piedod vainīgajam viņa kļūdas un piedod sev, ka esi pieļāvis kļūdu citu cilvēku nosodot. Pats svarīgākais, turpmāk šo kļūdu vairs neatkārto, bet centies izprast kā apturēt citu cilvēku kļūdīšanos, kā mainīt negatīvās situācijas un darīt visu, lai sabiedrība kļūtu labāka.
Autore: Elvita Rudzāte