Pasaka par Latviju 18.11.2015
Autore: Elvita Rudzāte
Reiz sen senos laikos, uz Zemes dzīvoja tikai 9 brāļi – Ziemeļameriks, Dienvidameriks, Antarktīds, Āfriks, Eirāzijs, Austrālijs, Atlantīds, Lemūrijs un Latvijs. Brāļi savā starpā bija saticīgi, viņi nezināja, kas ir bēdas un prieks, jo dzīvoja tāpēc, ka jādzīvo. Kādu dienu Dievs pie sevis ciemos uzaicināja visus brāļus. Tikai tad, kad viņi bija ienākuši Dieva mājoklī, viņi izjuta kaut ko īpašu, viņi jutās svētlaimīgi.
Dievs vaicāja: “Vai vēlaties dzīvot tikpat laimīgi kā pie Manis?” Atbildes vienbalsīgi bija apstiprinošas. Dievs teica: “Es jums došu tādu iespēju, bet tā būs tikai iespēja, kuru jūs varēsiet izmantot, ja to vēlēsities, jo lai pārbaudītu, vai jūs patiešām to vēlaties, jūs sastapsieties ar kārdinājumiem, kurus sagatavot Es uzticēšu savam kalpam Sātanam.” Brāļi paskatījās uz Dieva kalpu Sātanu, neko ļaunu viņā nesaskatīja, jo viņš smaidīja tikpat skaisti kā Dievs, runāja tikpat laipni kā Dievs un bija ļoti izpalīdzīgs.
Dievs uzlūkoja visus 9 brāļus un vaicāja, ko jūs no Manis paņemsiet līdzi, lai būtu laimīgi? Astoņi brāļi izvēlējās dažādus zemes gabalus, lai viņi varētu attīstīt savu mājokli, bet tikai Latvijs izvēlējās no Dieva dziesmu. Pārējie astoņi bija izbrīnīti par šādu izvēli un jautāja: “Kā tu varēsi kļūt laimīgāks tikai ar dziesmu, ja tev nebūs savas zemes, sava stūrīša, kur attīstīt savu mājokli?” Latvijs atbildēja: “Mīļie brāļi, vai jūs man liegsiet pajumti un maizi, kad tā man būs nepieciešama?” Brāļi atbildēja: “Protams, neliegsim, tu taču zini, cik ļoti tevi mīlam.”
Tā visi deviņi brāļi devās pasaulē, astoņi veidoja savas mājokļus, bet devītais Latvijs staigāja pa pasauli dziedādams, un apbrīnoja tās dažādību un skaistumu. Ar prieku viņš ciemojās pie saviem brāļiem, kuri veidoja arvien iespaidīgākus mājokļus. Dieva kalps Sātans bija lielākais to padomnieks kā izveidot skaistāku mājokli, un Latvijs pamanīja, ka starp 8 brāļiem sāk notikt sacensība, kuram skaistāks mājoklis. Viņi cits citu centās pārspēt ar kaut ko jaunu un nebijušu, Sātans bija viņu iedvesmotājs. Tikai ar Latviju neviens nesacentās, jo viņš tikai dziedāja, viņam nebija sava mājokļa. Ceļojot un redzot pasaules dažādību, sastopoties ar dažādām grūtībām, kuras piemeklēja ceļotāju, Latvijs sevī bija attīstījis 3 aspektus – Gribu, Mīlestību un Gudrību. Viņa radītās dziesmas apdziedāja šos aspektus tik daiļrunīgi, ka brāļi vien nespēja priecāties par skaistajām dziesmām, tomēr bija neizpratnē, kāpēc Latvijs nevēlas veidot savu mājokli? Uz šo jautājumu Latvijs atbildēja: “Es nevēlos sacensties ar jums, mani mīļie brāļi. Es vēlos, lai mūsu savstarpējās attiecības paliek tikpat mīļas kādas tās ir šobrīd, tāpēc neveidošu savu mājokli, bet kādu laiku paciemošos pie katra no jums.”
Tā gāja laiks, un sacensība 8 brāļu starpā tikai pieauga, līdz brīdim, kad 8 brāļiem parādījās jaunas rakstura iezīmes – skaudība un naids. Brāļi sāka savā starpā strīdēties, parādījās pirmie kari brāļu starpā. Latvijs bija izmisumā, jo nezināja pie kura brāļa palikt, visi bija mīļi. Tā viņš steidzās pie viena, pie otra, ar dziesmām mēģināja tos nomierināt, brīžiem tas izdevās, bet tad atkal pateicoties Sātana padomiem, sākas kāda jauna cīņa brāļu starpā.
Kādā dienā Latvijs atskārta, ka ir paguris no šīm cīņām, bet vēl mēģināja glābt situāciju. Tas viņam neizdevās un viņš saprata, ka vairs negūst prieku apceļojot pasauli, kurā tikai attīstījās alkatība un naids. Viņš pieņēma lēmumu kaut kur veidot mājokli, lai paslēptos no brāļu savstarpējām cīņām. Viņš lūdza brālim Eirāzijam atļauju uz laiku palikt pie viņa. Eirāzijs neiebilda, jo bija savā varenībā kļuvis gana liels, un brāļa Latvja prasītais viņam šķita pilnīgs sīkums. Viņš atvēlēja savam brālim Latvijam nelielu zemes gabalu Baltijas jūras krastā un teica, lai dzīvojot tik ilgi cik vēloties.
Tā Latvijs attīstīja vietu uz zemes, kuru tagad sauc par Latviju, bet tajā brīdī, kā viņš sāka attīstīt šo zemes gabalu, tā arī pie viņa ciemos ieradās Sātans un sāka kārdināt ar dažādiem labumiem, sniedza dažādus padomus kā Latvijs varētu dzīvot labāk. Latvijs pretojās Sātana padomiem, atbildot Sātanam ar dziesmām, kuras Sātanam ļoti nepatika, jo atklāja visas Sātana slēptos nolūkus un kārdinājumu sekas. Šīs dziesmas mūsdienās sauc par latviešu tautas dziesmām. Latvijs bija ļoti sarūgtināts, ka starp brāļiem naids un alkatība tikai vairojās, un daži brāļi kā Lemūrijs un Atlantīds gāja šajās cīņās bojā.
Latvijs lūdza padomu Dievam: “Mīļais Dievs! Ko es varu darīt, lai samierinātu brāļus, lai mēs atkal būtu tikpat draudzīgi kā senāk, kad mums nebija savu mājokļu?” Dievs atbildēja: “Atmodini savus brāļus no ilūzijas miega ar dziesmu, kuru Es tev iedevu pirms jūs visi devāties pasaulē attīstīt savu laimi.” Latvijs apsēdās visaugstākā Latvijas kalna galiņā un sāka dziedāt:
Es uzkāpu dziedādamis
baltābola kalniņā.
Lai krīt manas greznas dziesmas
baltābola ziediņos.
Ziedi, ziedi, āra pļava,
dzelteniemi ziediņiemi.
Drīz nāks tavi pļāvējiņi,
dzelteniemi matiņiemi.
Balts es gāju sienu pļauti
baltābola kalniņāi.
Baltu ģērbu, baltu vilku,
balts bij manis augumiņis.
Visapkārti gaisma ausa,
vidū Saule ritināja;
Visapkārti zelta josta,
vidū manis augumiņis.
Visapkārt gaisma ausa,
vidū saule ritināj’;
Visapkārt zelta josta,
vidū mana Tēvuzeme.
Visapkārt gaisma ausa,
vidū saule ritināj’;
Visapkārt zelta josta,
vidū visa pasaulīte.
Tie latvieši, kuri ir aizmirsuši šīs dziesmas melodiju, jums ir iespēja to atcerēties, jo tā ir saglabājusies līdz mūsdienām un to mums atgādināja dziedošā Jāņa Vītola ģimene. Dziesmu varat noklausīties, spiežot uz saites: https://www.youtube.com/watch?v=OU9T8GX8Rt0