Reiz dzīvoja Puisēns, kuram ļoti patika spēlēties ar Stikliņiem. Viņš ar tiem spēlējās un priecājās par dzīvi. Dažkārt kāds no Stikliņiem viņam apnika, tad viņš to nolika malā un spēlējās ar jauniem Stikliņiem, vēlāk atkal paņēma veco Stikliņu un spēlējās arī ar to. Puisēnam bija laba sirds, un viņš nevēlējās nevienam Stikliņam nodarīt pāri. Tāda dzīve viņu ļoti apmierināja, jo arī katrs Stikliņš mīlēja Puisēnu.
Dievs zināja, ka Puisēns redz tikai rotaļu laukumu, taču Viņš noskatījās uz Puisēnu ar mīlestības pilnām acīm. Dievs gribēja, lai Puisēns uz pasauli paskatās plašāk – lai ierauga īstās pasaules vērtības, tāpēc Viņš Puisēnam uzdāvināja Kristāliņu, kas ārēji līdzinājās Puisēna iemīļotajiem Stikliņiem. Puisēns neatšķīra Kristāliņu no parastajiem Stikliņiem, bet priecājās par Dieva dāvanu un turpināja spēlēties ar Stikliņiem un Kristāliņu. Kristāliņš ļoti mīlēja Puisēnu, tāpēc piedalījās Puisēna rotaļās.
Reiz Puisēns nevērīgi nometa Kristāliņu malā, un tas aizripoja līdz stūrim, kur atradās spogulis. Kristāliņš ieskatījās spogulī un sevi nepazina – viņš bija nosmērējies, kļuvis tāds pats kā pārējie Stikliņi. Tad ierunājās Dievs un teica Kristāliņam: „Es zinu, ka tu ļoti mīli Puisēnu, bet tev ir jāizdara izvēle – ja tu turpināsi piedalīties Puisēna rotaļās, tu zaudēsi Kristāla būtību un pārvērtīsies par Stikliņu. Ja tu vēlies saglabāt savu būtību, tu vairs nedrīksti piedalīties Puisēna rotaļās. Atceries, ka īsta Mīlestība nav tikai rotaļas, īsta Mīlestība ir tavā sirsniņā. Neļauj to sabradāt Puisēnam, kurš vēl nav sapratis, kas ir īsta Mīlestība. Ja tu patiešām mīli Puisēnu, tu varēsi viņu mīlēt savā sirsniņā, nepiedaloties viņa rotaļās, bet dodot viņam brīvību, lai viņš iet savu dzīves ceļu.” Kristāliņš domāja ilgi, no istabas stūra noskatoties Puisēnā, bet Puisēns bija aizrāvies ar savām rotaļām un nemanīja, ka Kristāliņš vairs tajās nepiedalās. Kādu nakti, kad Puisēns saldi gulēja, Kristāliņš piegāja pie Puisēna, mīļi viņu noskūpstīja un devās projām.
Kad no rīta puisēns pamodās, viņš nepamanīja, ka Kristāliņš ir pazudis, bet pēc vairākām dienām viņš tomēr to saprata. Viņš nespēja izskaidrot, kā viņam pietrūkst, jo viņš turpināja rotaļāties ar Stikliņiem, tikai ar katru dienu viņš aizvien vairāk skuma pēc Kristāliņa. Puisēns pārvarēja savu lepnumu un lūdza palīdzību Dievam: „Mīļais Dievs! Lūdzu, palīdzi man atgūt Kristāliņu. Es līdz šim biju muļķis un nesapratu, kādu dāvanu Tu man esi uzdāvinājis. Lūdzu, piedod man manas kļūdas!” Dievs atbildēja: „Lai tu atgūtu Kristāliņu, tev būs jāatsakās no rotaļām ar Stikliņiem. Vai spēsi no tiem atteikties?” Puisēns brīdi domāja un teica: „Es mainīšu savu dzīvi, jo tā tāpat nebija laimīga. Es vienmēr jutu, ka man kaut kā pietrūkst. Tagad es zinu, ka tā bija patiesa mīlestība, ko man sniedza vienīgi Kristāliņš.” Dievs klusējot noraudzījās Puisēnā.
Naktī Puisēns redzēja sapni, ka pie viņa ir atgriezies Kristāliņš, un no prieka pamodās. Puisēns istabā meklēja Kristāliņu, bet tā tur nebija. Puisēns atkal uzrunāja Dievu: „Mīļais Dievs! Kāpēc Tu man nepalīdzi atgūt Kristāliņu?” Dievs atbildēja: „Tu vēl neesi sapratis Kristāliņa patieso vērtību, tu tikai vēlies to atgūt kā jauku rotaļlietu, bet tu vēl pats neesi iemācījies mīlēt Kristāliņu ar patiesu mīlestību – tā, kā Kristāliņš mīl tevi. Tiklīdz atgūsi Kristāliņu, aizmirsīsi skaistos vārdus par patieso mīlestību. Ja tu patiešām mīli Kristāliņu, pierādi to, mainot savu dzīvi arī bez Kristāliņa klātbūtnes. Mīli Kristāliņu savā sirsniņā. Kad Es redzēšu, ka tava mīlestība pret Kristāliņu ir patiesa, tad Kristāliņš atgriezīsies.” Puisēns centās mainīt savu dzīvi, un kādu rītu viņš savā istabā atkal ieraudzīja Kristāliņa mīlošās acis.
sending...
