Pazemošana 13.01.2018

Neviens nepiedzimst ar domu kādu pazemot, tomēr pazemošanas problēma pastāv visā pasaulē dažādās vecuma grupās. Kā tā radusies? Pazemošana radās, kad cilvēki sāka apliecināt savu pārākumu pār citiem cilvēkiem, bet pārākumu mēģina pierādīt tikai tas, kas patiesībā jūtas vājš, bet savu vājumu slēpj. Pazemotājs ļoti baidās, ka viņu nemīl, bet, lai slēptu šīs bailes, demonstrē bravūru, pazemojot citus, un domājot, ka tad viņu mīlēs vairāk. Tikai viņš nesaprot, ka tā nav mīlestība, ko viņš saņem no “draugiem”, kas apbrīno viņa slikto uzvedību.

Pazemošanas īpašību bērni sāka pārņemt no pieaugušajiem, noskatoties kā pieaugušie pazemo citus cilvēkus. Senāk pazemošana pat bija publiska izklaide tirgus laukumos, bet mūsdienās pazemošana publiski arī ir saglabājusies, tikai kļuvusi daudz rafinētāka. Piemēram, cilvēks mēģina ņirgāties par citiem cilvēkiem internetā un dažkārt tas tiek darīts ar īpašu izsmalcinātību. Gudrs ir tas, kas šos komentārus nelasa, jo lasot negatīvu informāciju, tā ietekmē arī pašu lasītāju.

Pazemošana ir izplatīta arī skolēnu vidū. Dažkārt skolēni mēģina parādīt savu varenību, izvēloties kādu upuri, kuru pazemot. Kā notiek upura izvēle? Bieži izvēlas skolēnus, kas atšķiras no pārējiem ar savu izskatu vai uzvedību. Bērns, kas cieš no pazemojumiem, var neizturēt šo pārdzīvojumu un viņam var rasties nopietnas veselības problēmas, piemēram, depresija, tāpēc pedagogiem īpaši ir jāraugās, vai kāds no skolēniem netiek pazemots.

Pazemošanas ietekme

Laiku pa laikam pasauli pāršalc ziņa par nežēlīgām slepkavībām, kur cietuši nevainīgi bērni. Īpaši satraucoši ir fakti, kad slepkavības tiek veiktas izglītības iestādēs, kur skolēns nogalina pedagogus un citus skolēnus. No kurienes bērnā radusies tāda cietsirdība? Cietsirdība un skumjas veido vienu veselumu. Viena puse ir redzama, bet otra slēpta. Ja ārēji cilvēks ir skumjš, tad iekšēji viņš ir cietsirdīgs, un otrādi, ja ārēji cilvēks ir cietsirdīgs, tad iekšēji viņš cieš no ļoti lielām skumjām.

Skolēns, kas veicis slepkavību, bieži pirms tam ir ticis pazemots un cietis no ārkārtīgi lielām skumjām, kas viņā radīja vēlmi atriebties. Jo lielākas skumjas, jo lielāka cietsirdība, tāpēc šīs slepkavības savā nežēlībā bieži šokē pasauli. Tomēr, vai notikušajā traģēdijā sabiedrība drīkst vainot tikai slepkavu? Atriebība ir tikai sekas pazemojumam, ko pirms tam bija izcietis slepkava. Kamēr sabiedrība nepievērsīs uzmanību cēloņiem, tikmēr pazemošanas problēma nemazināsies un var pat pieaugt, jo sabiedrība attālinās no Dieva. Lai kā to nepatīk dzirdēt neticīgajiem, bet fakts, ka sabiedrības attālināšanas no Dieva attīsta nežēlīgāku un egoistiskāku sabiedrību, ir neapgāžams.

Lai arī pasaulē ir ļoti daudz psihologu un sociālo darbinieku, viņu iespējas palīdzēt cilvēkam, kuram ir nocietinājusies sirds, ir ļoti ierobežotas vai pat neiespējamas. To var izdarīt tikai psihologs vai sociālais darbinieks, kas tic Dievam un ar Dieva vārdu mēģina palīdzēt sasildīt nocietināto sirdi. Tāpēc sirds sasildīšana iespējama tikai pievēršot cilvēku ticībai. Nav obligāti jāpievienojas kādai reliģiskai konfesijai. Svarīgi cilvēkus iepazīstināt ar Dievišķo pasauli un tās likumiem. Tikai tad, kad cilvēks sajūt mīlestību un izprot savu problēmu cēloņus un sniegtās mācības, viņš ir spējīgs mainīties pozitīvā virzienā.

Kādas ir pazemotāja neapgūtās mācības? Ikvienam cilvēkam ir jāsaprot, ka pasaulē katrs cilvēks ir unikāls ar saviem talantiem un trūkumiem. Tieši tāpēc, ka visi cilvēki ir unikāli, pasaulē pastāv lielas iespējas radīt daudz jauna. Vēlme lepoties ar saviem sasniegumiem, un citu noniecināšana, parādot savu pārākumu pār citiem, arī rada vēlmi apliecināt sevi citu acīs, kur kā apliecināšanas līdzeklis tiek izvēlēts pazemojums.

Mācība, kas būtu jāzina ikvienam cilvēkam, ne tikai pazemotājam, skan sekojoši: “Tu neesi labāks par citiem, un citi nav labāki par tevi, jo visi cilvēki ir unikāli.”

Kāpēc cilvēkus nedrīkst pazemot? Citus cilvēkus nedrīkst pazemot ne tikai tāpēc, ka tiem tiek nodarītas sāpes, bet arī sevis dēļ, jo atcerēsimies Karmas likumu – visu, ko nodaru citiem, atgriežas atpakaļ pie manis. Citiem vārdiem sakot, cilvēki, kas citus pazemo, agrāk vai vēlāk paši cietīs no pazemojuma pārdzīvojuma. Tāpēc, lai novērstu pazemojuma enerģijas atgriešanos, nepieciešams nožēlot savu kļūdu, lūgt piedošanu tiem, kurus esi pazemojis, un piedot tiem, kas tevi pazemoja vai radīja sajūtu, ka tevi nemīl, neaizmirstot piedod pašam sev savu pieļauto kļūdu.

Kādas ir pazemotā neapgūtās mācības? Ja cilvēks cieš no pazemojumiem, tas nozīmē, ka arī viņš kādā no iepriekšējām dzīvēm (īpaši tas attiecas uz bērniem vai to vecākiem) ir pazemojis citus cilvēkus, un pazemojuma situācijas atgriežas pie viņa, lai viņš izjustu uz “savas ādas” kā jūtas cilvēks, kuru pazemo un dzēstu savu slikto karmu. Cilvēkam, kas cieš no pazemojumiem ir jāiemācās mīlēt sevi, nepieļaujot pazemojuma situācijas, ja tas ir iespējams. Ja nav iespējams izvairīties no pazemojuma situācijām, tas nozīmē, ka pienācis laiks izprast pazemības mācību – pieņemt ar izpratni situāciju, ka tas, kas tevi pazemo, nesaprot ko viņš dara, izjūtot pret šo nelaimīgo cilvēku līdzcietību, jo citus spēj pazemot tikai nelaimīgi cilvēki, kas ļoti cieš no mīlestības trūkuma. Ir nepieciešams ļoti augsts apziņas līmenis, lai iemīlētu savu ienaidnieku, bet iespējams, ka cilvēks, kas cieš no pazemojumiem patiešām ir sasniedzis ļoti augstu apziņas līmeni un pazemojumi ir tikai pēdējie dzīves pārbaudījumi, lai cilvēks pareizi nokārtojot šos dzīves eksāmenus varētu sākt pildīt Dieva uzdevumus.

Kā mazināt pazemošanu bērnu vidū? Pedagogiem ir jāmāca bērniem piedošana, un jāizskaidro pazemošanas rašanās cēloņi un sekas, tad bērnam vieglāk būs atvērties piedošanai un līdzcietībai. Kamēr bērns uzskatīs, ka dzīve pret viņu ir netaisnīga, tikmēr pastāv risks, ka netaisnīguma izjūta pāraugs vēlmē atriebties. Tāpēc ir tik svarīgi neignorēt pazemojuma situācijas, bet pievērst tām uzmanību, un ar mīlestību tās risināt.

Autore: Elvita Rudzāte