Psiholoģiskais terors vai manipulēšana 29.06.2016

Šodien izplatīta dažādos attiecību modeļos, bet slēpta tēma. Kāpēc? Tāpēc ka, pirmkārt, upuris pats var neapzināties šo prāta „grozīšanas” pielietojumu, kur nu vēl mērķi, kāpēc tas tiek darīts. Otrkārt, manipulators  to dara savtīgu mērķu vadīts, ierobežotā vidē un apgalvojot, ka viss tiek darīts cēlu mērķu un mīlestības vārdā.

Kā tad darbojas šis mehānisms? Visbiežāk psiholoģiskā manipulēšana notiek vietās vai vidē, kur manipulētājs jūtas komfortabli. Tas var būt viņa mājoklis, mašīna, birojs. Tā ir pierasta vieta, kas piešķir vairāk drošības un varas. Kā novērots, citā vidē šis cilvēks ir kautrīgs, nepārliecināts, bailīgs, kas tiek noslēpts zem teatrālas maskas. Šis cilvēks, kam ir tendence manipulēt, meklē attaisnojumus savai rīcībai, attaisno savus melus, spēlē uz emocijām, pārspīlē, kā bieži mēdz teikt: es spilgti izsakos. Vaina tiek uzvelta līdzcilvēkiem, pašam paliekot tīram un viscēlāko nodomu vadītam. Tas viss tiek darīts faktu sagrozīšanas nolūkos, jaucot lietu kārtību, izsitot no līdzsvara.

Cilvēkiem, kam ir tendence manipulēt, piemīt ass, auksts, loģisks prāts, kas darbojas kā spēlējot šahu. Gājieni tiek izstrādāti uz priekšu, lai gūtu maksimālu labumu, nesaprotot, ka šie principi darbojas īstermiņā. Šis cilvēks ļauj runāt sarunas biedram, uzklausa tā viedokli, piefiksē, analizē, atrod vājo vietu, uz kuras būvē savu argumentāciju un sit vissāpīgākās vietās, nesaprotot, ka tās ir viņa paša problēmu zonas. Mēdz izmantot
cilvēkus no dažādiem sabiedrības slāņiem, kurus katru apstrādājot individuāli, tas ir, pasakot katram indivīdam vajadzīgo informāciju, galarezultātā iegūst sev vēlamo. Šāds cilvēks  mēdz izmantot faktus, statistikas datus, apgalvojumus, novērojumus, savu pagātnes pieredzi, par ko otrai pusei  nav nojausmas, nav arī kontroles. Tādā veidā visā šajā „saputrotajā” informācijas jūklī tiek zaudēts sarunas pavediens, pazūd īstā jēga, kas, savukārt, noved pie kļūdainiem lēmumiem, kas manipulētājam ir īsts ieguvums.

Šāds cilvēks mēdz darboties kā niķīgs bērns, kurš  vēlas sev ko iegūt. Pirmā ir nīdēšanas fāze. Otrā – lūgšanas fāze. Trešā – uzstājības fāze. Ceturtā – agresijas fāze. Piektā – draudu fāze. Notiek spēlēšanās ar vārdiem, piesaucot savu veselību, piesaucot savu izpostīto labklājību, tiek apelēts pie otra vainas apziņas. Tiek uzspiests uzvedības modelis, kas atņem brīvās gribas un rīcības iespējas. Pakāpeniski  tiek paaugstināts balss tembrs, kļūstot tam arvien skaļākam, tiek paustas negatīvas emocijas, tiek izmantota ķermeņa valoda pārliecināšanai un iebiedēšanai, nonākot līdz agresijai.

Viss šis arsenāls tiek pielietots, lai otrs cilvēks apjuktu, nobītos, pieņemtu kļūdainus, sev netradicionālus lēmumus. Vēl tiek pielietots  manipulēšanas veids, kas rada iespaidu par patstāvīgu laika trūkumu. Tas rada papildus stresu, raizes, neļaujot paveikt darbu līdz galam, neļauj apdomāties, lai pieņemtu pareizu lēmumu.  Tas izpaužas kā noteikumu uzstādīšana, prasības, mūžīgas ambīcijas. Šādam cilvēkam svarīgi ir saglabāt savu varu un kontroli. Lai psiholoģiskā terora „meistars” justos labi, tiek pielietotas indīgas, ironiskas piezīmes, nemitīga kritika un sava viedokļa, kā vienīgā pareizā, uztiepšana. Tas viss otrā cilvēkā rada nedrošību,  šaubas un rada sajūtu, ka kaut kas ar mani nav kārtībā. Bīstami ir tad, ja šāda veida attiecībās pavadām ilgu laiku, jo mūsu smadzenes tiek „piemānītas”. Tas nozīmē, ka psiholoģiskais varmāka ir guvis uzvaru un upuris ir viņa varā. Ir vajadzīgs viss gara spēks un dzīvotgriba, lai saglabātu savu būtību un izrautos no šīm lamatām.

Pazīmes, kas liecina par psiholoģiskā terora rezultātu. Kā likums, ja šādam manipulatoram ir izdevies gūt virsroku, ir novērojams enerģijas pieplūdums, pacēlums, radoša aktivitāte un  iespaidīgi darba rezultāti, kas jāsaka, ir īslaicīgi. Paiet laiks un atkal jāķeras pie „ieročiem”. Ja manipulatoram nav izdevies  sasniegt savu mērķi, tad jūtas slikti, atkal ir neapmierināts, ir iztukšots. Savukārt, otra puse, ja spējusi atvairīt
„uzbrukumu”, jūtas labi, ja ne, tad sajūtu līmenī ir dziļā, tumšā bedrē. Šādā brīdī cilvēks ir apjucis un nesaprot, kas notiek, ko no viņa grib. Nonākot tādā stāvoklī, vajadzētu atcerēties, ka neesam vieni. Mums apkārt ir cilvēki, speciālisti, mums nav jākaunas, un, mūsu pienākums ir runāt par savu problēmu.

Cilvēki ir dažādi. Nav pareizi, nav nepareizi. Man nebija viegli to izbaudīt, bet cilvēkam neliek nest to, ko nevar pacelt. Tātad – tā bija Dieva griba. Esmu pateicīga par šo iespēju iepazīties ar šī „zirnekļa ”mehānisma darbību. Iespējams, ka šī pieredze man būs vajadzīga, jo psiholoģiskā terora varianti tiek noklusēti, bet nemitīgi pieaug. Izvēle vienmēr ir mūsu rokās.  Varam palikt upura līmenī, varam pateikt „nē”  tam,  kas mums traucē dzīvot.  Tikai mēs paši varam zināt kā vēlamies dzīvot un nevienam nav tiesību liegt mums šo iespēju.

Autore: Gunta