REINKARNĀCIJA 23.07.2016

Jau būdama maza meitene, savu astoņu gadu vecumā, dzīvodama tālā Latgales lauku nostūrī, meža vidū, kādu vakaru skatoties zvaigznēs aizdomājos par šādu jautājumu – kāpēc tieši es piedzimu saviem vecākiem? Kas manī ir tāds īpašs? Šie jautājumi man bija aktuāli ilgu laiku.

Tad ierodoties Rīgā, uzsākot studijas augstskolā, ilgu laiku nevarēju saprast kāpēc mani neinteresē Vecrīgas dzīve, nakts klubi, alkohols. Vienmēr izdomāju nereālus iemeslus, lai tikai neietu kopā ar kursa biedriem „tusēt”, tas nebija priekš manis, bet iekšēji nevarēju saprast, kāpēc es esmu tik dīvaina un neielaižos avantūrās un izklaidēs. Taču jautājums un sevis izzināšanas process joprojām bija atklāts un vēlme saprast, kas mani sagaida nākotnē bija aktuāla.

Laikam ritot, iepazīstot jaunas darba vietas, iepazīstos savu vīru un bērnu mēģinot saprast viņu un savas reakcijas uz dažādām situācijām, likās, ka ir kaut kas augstāks, kas nosaka ikviena cilvēka rīcību konkrētos apstākļos. Bet paralēli tam visam prāts visu laiku lika domāt, kas es esmu un kāds ir mans dzīves uzdevums. Vai tiešām es neesmu nekas?

Tā prātojot un iepazīstot sabiedrību sev apkārt, protams, daudz kļūdoties un ciešot savu tuvāko dēļ, nonācu līdz izpētes tēmai – reinkarnācija. Ja šajā dzīvē notiek kaut kas ne visai pozitīvs, tad cilvēks, kurš neiet garīgās attīstības ceļu, neuzskata, ka visas mācības ir skolotājs, lai mēs augtu savā garīgajā attīstībā. Arī es par sevi varu teikt, ka ar savu tagadējo attīstības līmeni situācijas, kuras notika pirms pieciem gadiem, tagad risinātu krietni citādāk, jau daudz viedāk. Pie reinkarnācijas tēmas nonācu tāpēc, ka man vienmēr ir bijusi interese par dvēseli, kas notiek pēc nāves un kas pirms piedzimšanas, un kā jau jebkuram ir licies, ka šajā dzīvē nekas īpašs neesmu, nu varbūt iepriekšējās dzīves vismaz kaut kas esmu bijusi, varbūt ar to varēšu lepoties. Tādi pieņēmumi, protams, ir pilnīgi aplami, jo katrā iemiesojuma reizē ir jāapgūst savas mācības, jāiziet cauri pilnīgi atšķirīgām situācijām un jāaug garā. Ja tas izdodas, tad var tikai priecāties par katru indivīdu, kurš kaut ko ir iemācījies un sapratis un neatkārtos savas kļūdas nākamajā dzīvē.

Vislielākais labums ir dzīvot tagadnē un darīt šī brīža darbus uz zemes. Šo ievaddaļu gribētu noslēgt ar brazīliešu rakstnieka Paulu Koelju citātu: „Es nedzīvoju ne pagātnē, ne nākotnē. Mani nodarbina tikai tagadne. Ja vienmēr spēšu sakopot domas uz to, kas notiek pašreiz, es būšu laimīgs cilvēks. Un es ieraudzīšu, ka tuksnesī ir dzīvība, ka debesīs ir zvaigznes un ka citi karo tāpēc, ka ir daļa no cilvēku rases. Dzīve man liksies kā svinības, krāšņi svētki, jo dzīve – tas ir brīdis, ko mēs izdzīvojam šobrīd.”

Dažādos avotos reinkarnācijas būtība ir nemainīga, tas ir latīņu vārds ar nozīmi- atgriešanās miesās[1]. Reinkarnācijas uzdevums – attīstīt savu dvēseli. Reinkarnācija svarīgākais mērķis ir pilnveide.

Lai saprastu reinkarnācijas būtību, savu pētījumu sāku ar nāvi. Nāve tās nav ciešanas, drīzāk tas ir atvieglojums, eiforiska brīvības sajūta un spilgts mirdzums ap sevi. Nāve tā nav tumsa, bet gaisma. Dvēsele izjūt atvieglojuma sajūtu savas fiziskās nāves beigās, dvēsele dodas ceļā uz dvēseļu pasauli. Var būt gadījumi, kad dvēsele negrib pamest fizisko plānu – zemi pēc fiziskās nāves, tas tāpēc, ka viņai palikušas neatrisinātas problēmas, taču šādos apstākļos nāk palīgā augstākās būtnes, kas palīdz adaptēties. Palikušie cilvēki uz zemes arī šādai dvēselei var palīdzēt, vienkārši to atlaižot. Miršana tas ir brīdis dzīvē, kad visvieglāk atjaunot savu garīgo apziņu un kad mēs varam sajust, ka mūsu dvēsele ir saistīta ar mūžību.[2]

Pēc fiziskās nāves, sākas dvēseles migrācijas process. Tuneļa iespaidu tā piedzīvo, pametot zemi un ieejot gara pasaulē. Dvēseles, kuras mēģina saglabāt saikni ar savu mirušo ķermeni, acīmredzot ir vairāk jaunas dvēseles, kurām bijušas tikai dažas dzīves un pēc nāves tās saglabā ilgstošāku piesaisti zemei.

Dažas dvēseles sevī nes smagu bagāžu no iepriekšējās dzīves. Cilvēki parasti domā, ka visas dvēseles pēc nāves kļūst viszinošas, bet tā nav, jo adaptācijas periods katrai dvēselei ir savādāks. Adaptācijas laiks ir atkarīgs no nāves apstākļiem, no katras dvēseles piesaistes atminām par tikko beigušos dzīvi un no tās attīstības līmeņa. Ja dvēsele traumēta, tāpēc, ka atstātas nepabeigtas lietas, tad parasti pirmā būtne, ko tā redz pēc nāves, ir viņas pavadonis. Šie garīgie skolotāji palīdz adaptēties satrauktajai dvēselei. Tomēr dzīvei beidzoties uz zemes dvēseli var sagaidīt ne tikai pavadonis, bet arī radniecīga dvēsele.

Dvēseļu evolūcija ietver pāreju no nepilnīguma uz pilnīgumu, tas ir smagu ķermenisku problēmu pārvarēšanas process dzīves gaitā, kas orientēts uz uzdevumu izpildi. Dvēseļu ciešanas vieta ir uz zemes. Mazāk pieredzējušām dvēselēm padomnieki parasti velta īpašu uzmanību, jo pāreja no fiziskās formas uz garīgo tām ir grūtāka.

Reinkarnācijas kontroldarbs dvēselei – pieveikt bailes cilvēka ķermenī.[3] Dvēsele attīstās daudzu dzīvju garumā neatlaidīgi cenšoties pārvarēt visas negatīvās emocijas, kas saistītas ar bailēm.

Vecāku dvēsele var pat būt mazāk attīstīta nekā dvēsele viņu atvasei cilvēka veidolā.[4] Brāļi un māsas parasti ir laika biedri. Tieši attiecības ar vecākiem, brāļiem, māsām, dzīvesbiedru ietekmē mūsu personīgo izaugsmi dzīves garumā.

Augsta attīstības stāvokļa dvēseles parasti ir sastopamas pieticīgos apstākļos uz zemes. Un cilvēki augstākajā sabiedrībā nebūt nav dvēseles brieduma svētlaimes stāvoklī.[5]

Katrai dvēselei ir pavadonis – sargātājs. Pavadonis ir kā skolotājs, kurš ar meistarīgām metodēm pamāca savu skolnieku. Ir gadījumi, kad ar vienu skolnieku strādā divi pavadoņi, katram var būt sava pieeja. Ir divu veidu dvēseles: jaunas dvēseles un dvēseles, kas ir pārdzimušas uz zemes ilgu laiku, bet savā attīstībā arvien palikušas nenobriedušas. Mūsdienās gandrīz trīs ceturtdaļas no visām dvēselēm, kas iemiesojas cilvēka ķermenī uz zemes, vēl joprojām ir nenobriedušas. Par šādu dvēseļu esamību uz zemes liecina arī nestabilā situācija sabiedrības vidū, cilvēku attieksme pret dabu, dzīvniekiem, pat vienam pret otru, terorakti, katastrofas, tas liecina, ka uz zemes ir augsts procents zemākā līmeņa dvēseļu. Augstāk iemiesotās dvēseles uz zemes, var būt kā pavadoņi fiziskajā plānā.

Pienāk laiks, kad dvēselei ir jāatstāj gara pasaules patvērums un jāizvēlas jauna iemiesošanās. Kad iepriekšējās dzīves rētas ir sadziedētas un dvēsele jūt pilnīgu vienotību ar sevi, tad ir pamudinājums jaunai fiziskai izpausmei. Pirms iemiesošanās dvēselei jāapgūst informācija pēc šādiem trim galvenajiem principiem:

1. Vai esmu gatava jaunai fiziskai dzīvei?
2. Kādas īpašas mācības es gribu apgūt, lai pilnveidotos savā attīstībā un apmācībā?
3. Uz kurieni būtu jādodas un par ko jākļūst, lai nākamajā dzīvē pēc iespējas labāk īstenotu savus mērķus?

Kaut gan planēta ir pieprasīta pēc iedzīvotājiem, vecākas dvēseles iemiesojas retāk. Pētnieki ir veikuši pētījumu, ka starp m.ē. 1000. un 1500. Gadu dvēseles iemiesojās vidēji vienu reizi divos gadsimtos. Pēc 1700. gada tās iemiesojas vienu reizi gadsimtā. Savukārt, pēc 1900. gada dvēseles iemiesošanās vairāk nekā reizi gadsimtā ir parasta parādība.[6]

Dvēselēm ir izvēles brīvība – kad, kur un par ko viņas grib būt savās fiziskajās dzīvēs. Kad dvēsele ir izlēmusi atgriezties fiziskajā pasaulē uz zemes, tad viņai sākas virzība uz dzīvju izvēles vietu. Parasti tiek izraudzīta vide, kur konkrētā dvēseles iemiesošanās būs noderīga attīstībai. Katras iemiesošanās dzīvei ir plāns. Kaut arī amnēzija aizkavē iegūt absolūtas zināšanas par šo plānu, tomēr zemapziņa šādu informāciju uzglabā. Reinkarnācijas būtība ir arī brīvās gribas izpausme, kas var mazliet mainīt dzīves plānu. Reinkarnācijas procesā svarīga izvēle tiek atvēlēta arī ķermenim un tam ko konkrētā cilvēka ķermenī varēs iemācīties.

Ja ir bijusi viegla iepriekšējā dzīve, ar mazu devu iekšējā progresa, dvēsele var izvēlēties nākamajā dzīvē sastapties ar sirdssāpēm un iespējams, traģēdiju.

Kaut arī mūsu dvēsele zina kādas izskatīsies nākamajā dzīvē, tomēr ASV statistika rāda, ka 90% vīriešu un sieviešu nav apmierināti ar sava ķermeņa fiziskajām īpašībām Tas ir apziņai piemītošs amnēzijas spēks.[7]

Katras dvēseles garīgā attīstība ir ļoti svarīga, jo tādā veidā mēs varam izprast kāpēc mēs saistāmies ar vecāku, brāļu, māsu, laulāto un tuvu draugu dvēselēm. Parasti jau tam ir kāds karmisks mērķis, lai saņemtu prieku vai bēdas. Līdz ar mūsu atnākšanu uz zemes, mēs ierodamies, lai nospēlētu savu lomu arī citu dvēseļu skolojošā saistībā. Karmiskās mācību stundas uzstāda smagus noteikumus ikvienam no mums un ar sirdslietām saistīti mokoši pārdzīvojumi ir jau iepriekš paredzēti dzīvē, bieži tie ir ļoti smagi.

Savu rakstu vēlos noslēgt ar Paulu Koelju citātu: „Rīt, saulei lecot, būs gana, ja pie sevis atkārtosiet: es uzlūkošu šo dienu kā pirmo savā mūžā. Patīkami pārsteigts tikšos ar ģimenes locekļiem, priecīgs par atklājumu, ka viņi ir līdzās un klusējot dalās tajā, ko saucam par mīlestību, par kuru tik daudz runājam un kuru tik maz saprotam”.[8]

Katram mums ir savs uzdevums, citam tas ir lielāks, citam mazāks, bet kopumā mēs visi esam skolnieki, kuri mēģina atbrīvoties no sava ego un kļūt par daļu no veseluma.

Autore: Sintija Seņka-Sevostjanova

Literatūra:

[1] http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/115987/vai-mes-piedzimstam-atkartoti-atklati-par-reinkarnaciju (Resurss apskatīts 03.05.2016.)

[2] Ņūtons M., Dvēseļu ceļojums., atkārtots izdevums izdots Rīga: SIA A&A Vision, 2016.

[3] Ņūtons M., Dvēseļu ceļojums., atkārtots izdevums izdots Rīga: SIA A&A Vision, 2016., 89.lpp.

[4] Ņūtons M., Dvēseļu ceļojums., atkārtots izdevums izdots Rīga: SIA A&A Vision, 2016., 112.lpp.

[5] Ņūtons M., Dvēseļu ceļojums., atkārtots izdevums izdots Rīga: SIA A&A Vision, 2016., 128.lpp.

[6] Ņūtons M., Dvēseļu ceļojums., atkārtots izdevums izdots Rīga: SIA A&A Vision, 2016., 239.lpp.

[7] Ņūtons M., Dvēseļu ceļojums., atkārtots izdevums izdots Rīga: SIA A&A Vision, 2016., 262.lpp.

[8] Citātu kartotēka: http://tikainesakinevienam.lv/tag/paulu-koelju/page/2/