SERAPISS BEJS 01.10.2018

Serapiss ir neparasts Dievs. Daudzajās ilustrācijās ir attēloti viņa dažādie tēli: te viņš ir čūska ar cilvēka galvu, te čūskas apvīts, starp kuras gredzeniem jaušami Zodiaka zīmju simboli. Taču bieži viņš ir redzams kā cilvēks grieķu tunikā ar groziņu uz galvas. Dažkārt viņš ir attēlots ar ragiem. Kāda ir tādu metamorfožu būtība? Kas gan Serapiss ir īstenībā?

Meklēsim drošāko avotu – Helēnas Blavatskas “Teozofijas vārdnīcu”:

“SERAPISS (Ēģipte). Dižens saules Dievs, kas tautas pielūgsmē aizstāja Ozirisu, un kuram par godu (priesteri) dziedāja septiņu patskaņu skaņas. Ilustrācijās viņš bieži tika attēlots kā čūska, “Gudrības Drakons”. Ēģiptes augstākais Dievs kristietības pirmo gadsimtu laikā.”

Turpat rodas jautājumi. Kāda ir Ozirisa un Serapisa saikne? Kāpēc Serapiss attēlots kā čūska un ko personificē šis simbols? Kāpēc Serapiss bija Ēģiptes augstākais dievs tieši kristietības pirmajās simtgadēs, bet ne agrāk un ne vēlāk? Meklēsim atbildes.

Kas ir Oziriss? Ozirisa un Serapisa saikne

Mūsdienu enciklopēdijā rakstīts, ka Oziriss ir atdzimšanas dievs, aizkapa pasaules ķēniņš senās Ēģiptes mitoloģijā un aizgājēju dvēseļu tiesnesis.

“Teozofijas vārdnīcā” ir pietiekami plaši aprakstīti šī Dieva dažādo aspektu skaidrojumi. H. Blavatska norāda Ozirisa un Ahura Mazdas (Sanata Kumaras) identitāti kā paša radīta dieva, Logosa Pirmcēloni. Atkarībā no savas diferenciācijas un personifikācijas (iegremdējoties arvien un arvien blīvākos radīšanas slāņos) Oziriss kļūst par dažādiem aspektiem, tātad pārvēršas par citām dievībām, kam ir savi vārdi.

OZIRISS (Ēģipte). Lielākais Ēģiptes Dievs, debess ugunīgā Seba (Saturna) un Neitas, pirmsmūžīgās matērijas un bezrobežīgā izplatījuma Dēls. Tas norāda, ka viņš ir paša esošs un paša radīts dievs, pirmā izpaustā dievība (mūsu trešais Logoss), identisks ar Ahura Mazdu un citiem “Pirmcēloņiem”. Jo kā Ahura Mazda ir vienots ar Amešaspentiem vai ir viņu sintēze, tā arī Oziriss, kolektīvā vienotība, vēršoties diferenciācijai un personifikācijai, kļūst par Tifonu, savu brāli, Izīdu un Neftīdu, savām māsām, Horu, savu dēlu un citiem saviem aspektiem.”

Ozirisa Tiesa. Senās Ēģiptes freska. Oziriss sēž tronī,
turēdams rokās varas atribūtus.
Aiz viņa stāv viņa māsas Izīda un Neftīda.
Pa kreisi Dievs Hors ar piekūna galvu ved mirušo uz tiesu pie Ozirisa.

H. Blavatskas grāmatā “Atsegtā Izīda” (“Atsegtā Izīda”, H. P. Blavatsky – “Isis unveiled”). raksta par Ozirisa saules dabu:

“Ne Oziriss, ne Hors nekad nav pieminēti, ja viņi nebūtu saistīti ar sauli. Viņi ir “Saules Dēli”; “Kungs un Saules Dievinātājs” ir viņa vārds.”

Turpat minēti citāti no britu orientālista un garīdznieka Edvarda Pokoka (Edward Pococke)grāmatas, kurš dzīvoja XV gadsimtā un pierādīja ēģiptiešu, grieķu un indiešu mitoloģijas identiskumu. Pokoks apraksta radžputu saules rases Galveno, kuru senās indiešu tradīcijā sauc par “Lielo Sauli”, un vēsta, ka “šī Lielā Saule tika dievināta nāvē; un saskaņā ar indiešu dvēseļu ceļošanas doktrīnu tika uzskatīts, ka viņa Dvēsele pārgājusi vērsī “Apis”, grieķu – Sera-pis, un SURA-PAS vai ēģiptiešu “Saules Valdnieks”… Oziriss, pareizāk Usras, nozīmē gan “vērsis”, gan “gaismas stars”. Soora-pas (Serapiss) – saules valdnieks”, jo Saule sanskritā nozīmē Surja (cit. no “Atsegtās Izīdas” 2. sēj., “Isis Unveiled”).

Tādējādi kļūst saprotama Serapisa saistība ar Ozirisu. Oziriss ir Serapisa augstākais aspekts, tāpēc pēdējam ir tā pati saules daba.

Ozirisa dvēsele pēc diferenciācijas (alegoriski – nāves) pāriet Apisa vērsī, kam ir gaismas daba, un ar to pašu pārvērš viņu par Serapisu. Tas atgādina Uguns Dievu “krišanu iedzimšanā”, kuri līdzīgi apgaroja Trešās cilvēces rasas fiziskās formas. (Sīkāk par šo procesu lasiet nodaļu “Eņģeļu “krišana” T. Mikušinas grāmatā “Labais un ļaunais. Pārdomas, Helēnas Blavatskas “Slepeno Doktrīnu” lasot”).

Gnostiķu mācībā vērsis Apis simbolizē cilvēka zemāko miesīgo dabu. Pēc nāves dvēseles, vēl neatbrīvojusies no ķermeņa, tiek saukta par Serapisu, bet brīvību ieguvusī – par Ozirisu (Osiris).

Senos laikos visur bija izplatīta Saules pielūgsme. Sauli sauca par “dievu radītāju, kas ir Saules darba turpinātāji”. Viņas dzīvību dodošie stari bija simbols “Tam, kas ir Dzīvības un Nāves Valdnieks”.

“Tā bija senākā vēdu bramaņu reliģija, kas senākajās himnās “Rigvēda” tiek saukta par Sūrja (Saule) un Agni (uguns) “visuma valdnieku”, “cilvēku valdnieku” un “gudro ķēniņu”. Tā bija magu, zoroastriešu, ēģiptiešu un grieķu, – vienalga, vai viņu sauc par Mitru vai Ahura Mazdu, Ozirisu vai Zevu, pielūgšana, godinot kā viņa tuvāko radinieku Vestu – tīru debesu uguni.” (Atsegtā Izīda” 2. sēj.).

Tomēr senajos laikos cilvēki pielūdza ne tikai Sauli. H. BLavatska raksta par divām valdnieku un dievu dinastijām.

“Vissenākajās leģendās no Indijas vēstures tiek minētas divas dinastijas, kas tagad laiku miglā nozudušas; pirmā bija valdnieku “saules rases” dinastija, kas valdīja Aiodja (Ayodhia), (tagad Ude Oude); otrā dinastija – “mēness rase”, Prējāgā (tagad Allahabada). <…>

Ž.F. Šampoljons darbā “Manifestācija uz Gaismu” (“Manifestation to the Light”) katrā nodaļā min divas – Saules un Mēness Valdnieku dinastijas. Vēlāk visi šie valdnieki bija pielīdzināti dievībām un pēc nāves pārvērsti par saules un mēness dievībām.”

Mēness dievību pielūgsme bija pats pirmais lielās sākotnējās ticības Saules dieviem sagrozījums, kā apstiprina H. Blavatska. Un vēlāk mēs redzēsim saules kulta vajāšanu un iznīcināšanu viduslaikos un turpmākajos gadsimtos.

Lasīsim vēl kādu citātu no “Teozofiskās vārdnīcas”, – paskaidrojot Zodiaka zīmēs redzamo, kur Serapiss attēlots kā viens no Ozirisa aspektiem.

“Kā saules dievībai viņam (Ozirisam) bija divpadsmit mazāku dievu, kas ir zemāki par viņu – divpadsmit Zodiaka zīmes. Kaut arī viņa vārds ir “Neizsakāms”, četrdesmit diviem viņa atribūtiem ir katram pa vienam no viņa vārdiem, un septiņi viņa divējādie aspekti nobeidz četrdesmit deviņus, vai 7×7; pirmie simbolizē viņa ķermeņa čterpadsmit locekļus vai divreiz septiņi.”

Tādējādi Ozirisam ir vesela zemāko dievību Hierarhija (arī Zodiaka dievi), kas ietilpst viņa garīgajā kvintesencē. Pakāpeniski kļūstot blīvākam, katrs Ozirisa aspekts iegūst īpatnības, kas ir raksturīgas arvien blīvākam eksistences plānam, līdz pat fiziskajam.

Četri galvenie Ozirisa aspekti bija Oziriss–Ptahs (Gaisma), garīgais aspekts; Oziriss–Hors (Saprāts), intelektuālais manasiskais jeb mentālais aspekts; Oziriss-Lunus, “Mēness”vai psihiskais, astrālais aspekts; Oziriss-Tifons, Demoniskais vai fiziskais, materiālais, tāpēc pilns kaislību, nevaldāms aspekts. Šajos četros aspektos viņš simbolizē divējādo Ego – dievišķo un cilvēcisko, kosmiski garīgo un zemes.”

Kā H. Blavatska ievēro, “šī ēģiptiešu koncepcija ir pati visdaudznozīmīgākā un visdiženākā, jo ietver sevī visu fiziskās un metafiziskās domas diapazonu… Tādējādi dievs izgaist cilvēkā, bet cilvēks tiek pielīdzināts dievam.” (“Teozofiskā vārdnīca”)

Šo seno ticējumu dziļākā jēga, kas ietver sevī visuma un cilvēka evolūcijas mērķi, bija pamazām nozaudēts un pārvērties par pilnīgu pretstatu: Saules Dievi tika identificēti par Ļaunumu, pasludināti par pagānu elkiem un dēmoniem un aizstāti ar jauniem dieviem.

Čūskas simbols

Palūkosimies, kā Serapiss bija attēlots pirmajos gadu simtos līdz jaunajai ērai un jaunās ēras pirmajos gadu simtos.

 
1. Izīda-Termutis, Serapiss-Agatodemons un Oziriss Kanopuss. Grieķu romiešu periods. Leidenes muzejā.
2. Serapiss-Dionīsijs un Izīda. Kaļķakmens stēla. 1. gs. pirms m. ē.
3. Serapiss- Agatodemons (Dievs Čūska, pielūgts Aleksandrijā un apkārtnē), bronza, Nacionālajā muzejā, Atēnās.

Čūskas simbols ir senākais un nonāk ap Zemes planētas fiziskā plāna radīšanas laiku, asociējoties ar “Dieva Garu”, kura elpa izauklējusi kosmisko matēriju – pēc analoģijas kā čūska izdēj olas.

Grāmatā “Atsegtā Izīda” (2. sēj.) vēstīts par sākotnējā Čūskas kulta Iesvētīto skaidrojumu.

“Pirmajā sējumā mēs citējām no Čūskas Mantru no “Aitareija brahmanis” – fragmentu, kur stāstīts par zemi kā par Čūskas ķēniņieni “Sarpa Radžni” un par “māti visam, kas kustās”. Šis ir stāsts par to faktu, ka pirms mūsu planēta kļuva līdzīga olai un apaļa, tai vilkās gara sliede no kosmiskajiem putekļiem un ugunīga miglāja, kas kustējās un izlocījās kā čūska. Skaidrojumos teikts, ka tas bija Dieva Gars, kas kustējās pa haosu tik ilgi, līdz kamēr viņa elpa izauklēja kosmisko matēriju un tā piespieda ieņemt gredzenveida čūskas formu ar asti mutē – mūžības emblēmu tās garīgajā, un mūsu pasaules – tās fiziskajā nozīmē.”

Čūskas simbolisms tika izmantots dažādu evolucionāro aspektu procesos, kā planētai, tā arī cilvēcei.

“Saskaņā ar seno filozofu priekšstatiem… zeme ir kā čūska, kas novelk ādu un atjaunota parādās pēc katras mazās pralaijas (miera perioda), bet pēc lielās pralaijas atdzimst vai atklājas no jauna no sava subjektīvā stāvokļa uz objektīvo. Kā čūska tā ne tikai “nomet savu vecumu, – teic Sanhuniafons, – bet arī kļūst lielāka apmērā un spēkā.” Lūk, kāpēc ne tikai Serapiss, bet vēlāk arī Jēzus bija attēloti kā liela čūska.” («Atsegtā Izīda», 2. sēj.).

Cilvēces evolūcijas procesā ir piedalījušies Nagi, senās Čūskas, ko “Slepenajā Doktrīnā dēvē par “Gribas un Jogas Dēliem”. Nagi bija radīti Trešās rases sākumā. Seno indiešu teiksmās stāstīts par dažiem Riši un viņu pēctečiem, ka “Pulastja (paša Brahmas radīta dievība) ir visu Čūsku un Nagu tēvs – olveidīgie radījumi.”

“Slepenajā Doktrīnā” pirmie Nagi bija gudrāki Radījumi nekā Čūskas, kuri ir “Gribas un Jogas” Dēli, kas radīti pilnīgi līdz dzimumu atšķiršanai, “attīstījušies olās, kas ieslēguši sevī cilvēciskos iedīgļus, radītus ar Svēto Gudro (Krijašakti – Domu) spēku”, kas piederoši pie agrās Trešās rases.”

Tādējādi Čūska personificēja Dievišķo Gudrību. Lūk, kāpēc daudzas dievības ir attēlotas kā Čūskas, kā arī ar čūskām un drakoniem kā šīs Gudrības atribūtiem.

Turpmāk Čūska kļuva ne tikai par dievu simboliem, bet arī par Adepta simbolu.

“Čūska un Drakons bija nosaukumi, ko devuši Gudrie, seno laiku Adeptu iesvētītie.” (“Slepenā Doktrīna”, 1. sēj.)

Tikai daudz vēlākos laikos Čūskas tēls sāka asociēties ar Ļaunumu.

Turpinājums sekos

Raksta autore Jeļena Iļjina

Avots: http://sirius-riga.lv/Serapis%20Bejs.html