Šizofrēnijas cēloņi 19.04.2014

Fragments no topošās Elvitas Rudzātes grāmatas “Ķermeņa filosofija” sērijā “Piedošanas mācība”.

Šizofrēnija medicīnas skatījumā

Šizofrēnija (Latīņu val.: schizophrenia) ir psihiska slimība ar neskaidru izcelsmi un daudzveidīgu klīnisku izpausmi. Šizofrēnija ir mūsdienu psihiatrijas centrālā problēma. Par šizofrēnijas izcelsmi pastāv vairākas teorijas, kas nav ne galīgi apstiprinātas, ne pilnībā noliegtas. Zināma nozīme ir iedzimtībai, tomēr slimību nav iespējams izskaidrot vienīgi ar to (piemēram, ja slimo viens no vienolas dvīņiem, otrs var arī nesaslimt, it īpaši, ja abi dzīvojuši atsevišķi, katrs citādos apstākļos).

Šizofrēnijas izpausmes ir ļoti daudzveidīgas. Smagākos gadījumos (tie sastopami samērā reti) šizofrēnija sākas pubertātes vecumā, strauji progresē un drīz vien noved pie t.s. defekta stāvokļa (šizofrēniskās plānprātības) – atmiņa un formālās spriešanas spējas saglabājas, bet defekts izpaužas īpatnējās pārmaiņās personībā. Slimnieki parasti kļūst emocionāli truli, nereaģē uz nopietniem, pat smagiem notikumiem, reizēm tajā pašā laikā saglabājot pārāk lielu jūtīgumu pret indiferentiem notikumiem. Rodas patoloģiska noslēgtība (autisms), intereses kļūst nesaprotamas, bieži dīvainas, abstraktas, neproduktīvas.

Šizofrēnija garīgajā skatījumā

Šizofrēnija rodas, ja cilvēks grib pats sev pierādīt, ka ir labāks nekā patiesībā ir un pats tam tic. Cilvēks upurē sevi sevis dēļ, lai pierādītu sev, ka ir labāks, nekā patiesībā ir. Pierādīšana sev, ka ir labāks nekā patiesībā ir – tā ir verga pazīme.

Šizofrēnijas būtība ir tāda, ka cilvēks dzīvo ar citu ilūzijām vai citu ilūzijās, jo viņš vēlas tiem ļoti izpatikt. Pirmām kārtām cilvēks dzīvo savu vecāku, audzinātāju ilūzijās. Kāds gaida vienu, cits otru – trešais trešo. Jo vairāk cilvēks sasprindzinās, ticot, ka viņš to spēs izdarīt, jo lielāka iespējamība saslimt ar šizofrēniju, kuras gadījumā jūtas, domas, vārdi un rīcība pastāv dažādu līmeņu un garumu viļņos, kuri savā starpā nesakrīt. Kāpēc tā notiek? Tāpēc, ka tās nav viņa jūtas, domas, vārdi un rīcība. Tās pieder citiem cilvēkiem. Šizofrēniķim galvā viss ir juku jukām, un viņš nespēj pats tikt galā ar dzīves problēmām. Viņš grib visiem izpatikt, bet nevar tikt galā pats ar sevi, tāpēc sāk baidīties pats no sevis.

Šizofrēnijas tips ir atkarīgs no tā, kā vecāki realizē savus labos nodomus:

1. tips: Daži grib sasniegt labo ar labu. Tas nozīmē, ka bērnu audzina tikai ar labo. Bērns tiek iežogots no sliktā. Labais tiek idealizēts, bet bērnam dzīve tiek zīmēta kā brīnišķīga pasaka ar noteikumu, ka viņš labi uzvedīsies. Labs bērns klausa vecākus, rūpējas par tīrību un kārtību, guļ un ēd, kā liek vecāki, mācās un kļūst gudrs, priekšzīmīgs, slavens, cienījams, bagāts, ideāls, un vecāki var ar viņu lepoties.

Bērna ietekmēšana un garīga manipulācija aizved vecākus pie mērķa, ja bērnam vecāki ir svarīgāki par sevi. Bērnam vecāki ir svarīgāki nekā viņš pats sev tajā gadījumā, ja bērns iepriekšējā dzīvē ir izbaudījis bāreņa dzīves smagumu. Tāds bērns uzreiz kļūst paklausīgs, ja viņam pateiks, ka ar savu nepaklausību viņš nodara sāpes mātei vai pateiks, ka māte saslims vai nomirs. Tikai no šādas frāzes bērnu pārņems paniskas šausmas, kuras viņu var padarīt traku, un viņš sāks māti klausīt. Vecāki, šādi izrīkojoties ar bērnu, pat nenojauš, ka grauj bērna garīgo veselību. Iepriekšējā dzīvē bērns cieta no saviem vecākiem fiziski, bet šajā dzīvē garīgi. Vecāku skaits, kuri audzina bērnu ar pārmēru labo, aug proporcionāli materiālās labklājības pieaugumam.

2.tips: Citi vēlas labo iegūt ar slikto. Citiem vārdiem – bērnu audzina, iznīdējot slikto. Viss sliktais vienādojas ar labo. Labais tiek parādīts kā piemērs, bet sliktais kā kauns. Vecāki tikai to vien dara kā lasa anotācijas, tās kritizē, iebiedē un draud: ja būsi slikts, ar tevi notiks tas pats, kas notika ar to slikto bērnu, par kuru mēs tev stāstījām. Bērnam pasaule tiek attēlota kā briesmu pārpilna, cerot uz to, ka bērns no bailēm būs labs.

Ja cilvēkam vairākas dzīves pēc kārtas ir bijis jāpakļaujas citu varai, viņš no tā ļoti baidās un tajā pašā laikā piesaista sev tieši tādus cilvēkus. Bailes liek cilvēkam kļūt tādam, kā to vēlas apkārtējie, bet, kad atklāsies, ka apkārtējie vienalga nav apmierināti, bailes pieaug. Tieši bailes, ka mani vienalga neiemīlēs tādu, kāds es esmu, rada briesmu pasauli. Gars pamet briesmu pasauli, lai glābtos

3. tips: Cenšas iegūt labo gan ar labo, gan ar slikto. Nerēķinoties ar bērna „es”, un neinteresējoties par bērna vajadzībām, vecāki           cenšas bērnu gan pamudināt, gan iebiedēt, un bērns kļūst gan šāds, gan tāds. Bet pēc tam bērnu apvaino par to, ka viņš ir              neprognozējams. Ja bērna Dvēseli tādā veidā groza kāds no vecākiem, bērns zina, kā noteiktā situācijā vecākam izpatikt. Bet, ja bērna Dvēseli spiež abi vecāki, te bērnu raujot uz pusēm, te bērnu iedzenot spīlēs, te griež ar šķērēm, lai katram no vecākiem tiktu kāds gabals, kas viņam ir pa prātam.

Pirmais šizofrēnijas tips gandrīz nepadodas ārstēšanai ar zālēm, jo šie cilvēki lēkmju laikā izjūt svētlaimi un uzskata savu problēmu par laimi, kas ļauj viņiem atrauties no zemes pievilkšanās spēka. Viņi nesaprot, kāpēc viņiem brīvprātīgi ir jālieto zāles. Kad šizofrēniķis saka „es”, viņš ar to domā savu patieso es, atšķirībā no citiem cilvēkiem, kuri ar „es” saprot savu ķermeni. Šizofrēniķis nesaprot, ka viņš bēg no sava ķermeņa tur, kur patiesībā ir labi. Neviens no tiem, kas bēg no bailēm, neatceras, kas viņam atstāts aiz muguras. Tāpēc viņam nav daļas par zemes pasauli. Ja zemes pasaule centīsies to pārveidot pēc savas gaumes, cilvēks kļūst agresīvs.

Otrais šizofrēnijas tips vieglāk padodas ārstēšanai ar zālēm, jo lēkmes laikā slimais iegūst ellīgas mokas. Baidoties no kārtējās lēkmes, viņi dzer zāles ļoti akurāti. Pat ārstēšana ar domu spēku viņiem ir pieņemama. Tikai viņi netic iespējai izārstēties bez zālēm. Ja vecāki atzītu savas kļūdas un sāktu strādāt ar sevi, lai palīdzētu bērnam, bērnam parādītos iespēja izveseļoties.

Cilvēkam, kurš saslimis ar šizofrēniju pieaugušā vecumā,  nepieciešams garīgs atbalsts no tuviniekiem.

Visvairāk izplatīts ir trešais šizofrēnijas tips, un tieši šiem slimniekiem visgrūtāk palīdzēt, jo viņi nepieņem palīdzību. Saki viņam vienu – viņam tūlīt ir gatavs iebildums. Tā reaģēt viņam liek pašaizsardzības izjūta. Viņš ir pieradis, ka kopš bērnības kāds mēģina viņu salauzt, bet tagad viņš tam ir pielicis punktu. Tādā dvēseliskā stāvoklī cilvēkam nevar atļaut pašam pieņemt lēmumu, jo viņš neprot izvēlēties. Viņš ķersies klāt visam, kas viņam trāpīsies pa rokai.

Autore: Elvita Rudzāte