Stāsts par dzīvi un nāvi 13.02.2013

Reiz kāda maza meitene vārdā Laura jautāja savai mātei: „Māmiņ, kāpēc tu un tētis piedzimāt Latvijā? Kāpēc jūs nepiedzimāt Vācijā vai Anglijā?” Laurai neradās jautājums, kāpēc viņa piedzima Latvijā, jo pats par sevi bija saprotams, ka viņai var būt tikai šie vecāki. Lauras mamma apjuka, jo nekad sev nebija šādu jautājumu uzdevusi. Laura turpināja jautāt: „Māmiņ, kas ir nāve? Vai es kādreiz nomiršu? Vai man tad būs sāpīgi? Es negribu, ka tu un tētis nomirstat, es no tā tik ļoti baidos. Ko es darīšu, ja jūs nomirsiet? Kā es bez jums dzīvošu?”  Te pēkšņi Lauras mamma atplauka smaidā un teica: „Lauriņ, cik labi, ka tu man atgādināji stāstu, kuru pienācis laiks  tev pastāstīt. Mana mamma šo stāstu stāstīja man, kad es biju maza meitene, bet manai mammai šo stāstu stāstīja viņas māte, savukārt manai vecaimātei šo stāstu stāstīja viņas māte. Cik man zināms, šis stāsts kā milzīga bagātība tiek nodots no paaudzes paaudzē. Cik jauki, ka varēšu turpināt dzimtas tradīcijas un nodot šo bagātību tālāk! Kad izaugsi liela, un tev būs meita vai dēls, noteikti neaizmirsti izstāstīt šo mūsu dzimtā glabāto stāstu.”

Un māte sāka Laurai stāstīt dzimtā glabāto stāstu: „Reiz sensenos laikos bija valsts Atlantīda. Valstī dzīvoja gara auguma cilvēki, kuri bija ļoti gudri. Viņi prata Dabas mātei palūgt lietu, kad bija nepieciešams apliet labības laukus un sakņu dārzus vai lūgt Sauli, kad augiem un cilvēkiem bija nepieciešama mīlestības un siltuma enerģija. Viņi prata uzbūvēt ļoti skaistas pilis, lidmašīnas, kuģus un radīt visu nepieciešamo, kas bija vajadzīgs cilvēku labklājībai. Viņi dzīvoja veselīgu dzīves veidu, tāpēc slimības bija reta parādība viņu valstībā. Ja kāds saslima, tad tam palīdzību sniedza Viedais, kurš zināja visu slimību cēloņus un prata cilvēku atbrīvot no ciešanām. Visi cilvēki dzīvoja pārticībā, nepazīstot ikdienas bailes un raizes par nākotni. Viņi vienkārši dzīvoja, juzdami viens pret otru mīlestību, taču tā bija pavisam citāda mīlestība, nekā mēs to pazīstam šodien. Viņu ikdiena bija darbs  citu labā. Viņi nestrādāja sev, visu, ko viņi darīja, viņi to darīja, lai palīdzētu citiem. Tā kā visi palīdzēja citiem, tad neviens nepalika bešā. Visi saņēma tik daudz mīlestības un rūpes no apkārtējiem, ka viņiem pat prātā neienāca, kā tas ir – saņemt, neko nedodot pretī. Viņi tikai deva, deva un  nedomāja par to, ko viņi saņem, jo prieku sagādāja pati došana. Katrs darīja to, kas viņam vislabāk padevās un sagādāja prieku. Darbi netika salīdzināti. Visi darbi tika uzskatīti par Dieva dāvanām. Visi cilvēki tika uzskatīti par Dieva dāvanām. Neviens cilvēks sevi neuzskatīja par labāku vai sliktāku attiecībā pret citiem cilvēkiem. Viņi nezināja, ko nozīmē savstarpēja cilvēku salīdzināšana. Katrs apzinājās savu un citu cilvēku unikalitāti.

Kad Atlantīdas kuģi un lidmašīnas devās ceļojumos apkārt pasaulei, tad viņi satika uz Zemes citas cilvēku civilizācijas, kuras bija ļoti zemu attīstītas, dzīvoja milzīgā nabadzībā un savstarpējā naidā. Atlantīdi apzinājās savu Dievišķo uzdevumu palīdzēt citu civilizāciju cilvēkiem garīgi un materiāli attīstīties, un viņi to nesavtīgi darīja. Tomēr viņus pārsteidza citu civilizāciju cilvēku skopums, skaudība un naids. Viņi līdz šim nepazina šīs īpašības, bet kontaktējoties ar citu civilizāciju cilvēkiem, viņi iepazina šīs īpašības un nespēja vien brīnīties par to, kā tās ietekmēja cilvēku dzīvi. Lai kur Atlantīdi devās, viņu īpašo spēju dēļ viņus visi slavināja, cēla uz pjedestāla, krita viņiem pie kājām, lūdza palīdzību un sāka pielūgt kā Dievus. Sākumā Atlantīdus tas uzjautrināja, bet viņiem tik ļoti iepatikās šī īpašā uzmanība, ka viņi nemanīja, kā paši sevī pārņem vēlmi pēc varas un slavas.

Atgriežoties no ceļojumiem mājās, Atlantīdi izjuta neapmierinātību. Tā bija viņiem sveša izjūta, kaut kas, ko viņi līdz tam nebija iepazinuši. Tikai Viedais saprata, ka Atlantīdas ceļotāji ir iekrituši ilūziju tīklā. Ilūziju tīklā iekrita tie, kuriem bija vēlmes pēc varas un slavas, kuri vēlējās būt pārāki pār citiem. Viedais centās izskaidrot Atlantīdas ceļotājiem viņu iekšējās pārmaiņas, bet tad Atlantīdas ceļotāji sajutās dumjāki par Viedo un pirmo reizi izjuta skaudību pret Viedo. Viņi saprata, ka Atlantīdā Viedajam bija milzīga teikšana, un tas viņiem vairs nepatika. Viņi gribēja ieņemt Viedā lomu un nolēma Viedo nogalināt līdzīgi, kā to bija redzējuši savos ceļojumos citu cilvēku savstarpējos karos. Tikai viņi neņēma vērā to, ka Viedais nolasīja viņu domas.

Viedais neko neteica, saprazdams, ka Atlantīdas ceļotāji viņu nesapratīs savu jauniegūto īpašību – skaudības, lepnuma un naida dēļ. Viedais sāka lūgt palīdzību Dievam: „Mīļais Dievs! Atlantīdu ir piemeklējusi sērga. Atlantīdas ceļotāji no citām Zemes civilizācijām ir aplipuši ar sērgu – vēlmēm, skaudību, lepnību, naidu un citām negatīvām iezīmēm. Piedod man, ka es pirmo reizi nepratu izārstēt viņus no šīs sērgas! Lūdzu, dod man padomu, ko darīt, lai es varētu glābt veselos Atlantīdas cilvēkus?” Viedais izdzirdēja Dieva balsi: „Mīļais Viedais! Es tev piedodu tavu neprasmi izārstēt Atlantīdas ceļotājus no sērgas. Nav tava vaina, ka tā ir noticis. Tā ir mana griba, jo cilvēcei ir nepieciešama šāda pieredze. Tomēr, lai Zemi pilnībā nepārņemtu naids, es tev uzticēšu veikt Dievišķo misiju. Šonakt laikā no pulksten diviem līdz trijiem tev ir jāsapulcina visi tie Atlantīdi, kuri vēl nav saslimuši ar jauno sērgu. Aicini viņus sev līdzi uz Svēto zemi un turpiniet palīdzēt citām Zemes civilizācijām garīgi un materiāli attīstīties. Es tev rādīšu ceļu, tev tikai viņi ir jāved sev līdzi. Kalpojot citu cilvēku civilizācijām, jūs sastapsieties ar daudzām grūtībām, bet es vienmēr palīdzēšu jums tās pārvarēt.

Viedais paklausīja Dievu un naktī kopā ar veselajiem Atlantīdiem devās ceļā uz Svēto zemi. No rīta, kad pamodās Atlantīdas ceļotāji, redzot, ka Atlantīdu ir pametis Viedais un vēl citi Atlantīdi, viņi par to ļoti nopriecājās, jo beidzot viņi varēs dzīvot Atlantīdā tā, kā viņi uzskata par pareizāku un nebūs jāsmērē rokas, nogalinot Viedo, jo viņi lieliski apzinājās Viedā ietekmi uz Atlantīdas sabiedrību.  

Atlantīdā sākās jauna dzīve. Tika pieņemti jauni likumi un ievēlēts Atlantīdas karalis. Tā kā Atlantīdā bija palikuši tikai Atlantīdas ceļotāji, tad viņiem šīs jaunās pārmaiņas bija pieņemamas, jo viņi lieliski apzinājās, kāpēc šādas pārmaiņas ir nepieciešamas. Ceļojumu laikā viņi uz Zemes bija redzējuši daudzas zemu attīstītas cilvēku civilizācijas un tāpēc viņi nolēma visas šīs civilizācijas pakļaut sev. Lai visi gūtu kādu labumu, viņi sadalījās grupās un katrs devās iekarot savu Zemes cilvēku civilizāciju, atgriežoties Atlantīdā ar lielām bagātībām un vergiem. Viņi izveidoja baudu dzīvi. Apreibināšanās, trokšņaina mūzika, sekss, fiziskā un garīgā spēka demonstrēšana kļuva par viņu ikdienu. Savas spējas viņi izmantoja tikai, lai pakļautu citu civilizāciju cilvēkus. Ritēja laiks, un jaunais dzīves veids Atlantīdus tik ļoti iepriecināja, ka viņi nejuta, ka Dievs no viņiem ir novērsies. Viņi turpināja izmantot savas maģijas spējas, bet nemanīja, ka būtiskākās spējas ir zudušas, jo tās ikdienā vairs viņiem nebija nepieciešamas. Viņi bija pazaudējuši mīlestības enerģiju un sen vairs nelūdza palīdzību Dievam, jo paši sevi uzskatīja par Dieviem.

Tomēr starp viņiem bija Atlantīdi, kas izbaudījuši jaunās dzīves priekus, nostaļģijā kavējās atmiņās par veco Atlantīdas dzīvi. Viņi sāka lūgt Dievam palīdzību: „Mīļais Dievs! Lūdzu, atpestī mūs no šīs baudu dzīves. Lūdzu, piedod mums mūsu nepareizo domu, vārdu un rīcības sekas. Mēs ļoti nožēlojam savas pieļautās kļūdas. Lūdzu, palīdzi mums nonākt tur, kur ir devušies mūsu brāļi un māsas Viedā pavadībā.” Dievs atbildēja: „Man prieks, ka jūs sapratāt un nožēlojāt savas kļūdas. Es jums visu piedodu! Es jūs nevaru aizvest tūlīt uz Svēto zemi, kur šobrīd atrodas Viedais ar saviem līdzgaitniekiem, bet jūs tur noteikti nonāksiet nākamās dzīves laikā. Tā kā jūs esat nožēlojuši savas kļūdas, es atļaušu jums piedzīvot skaistu šīs dzīves nāvi. Jūsu uzdevums kamēr vēl esat dzīvi ir pēc iespējas vairāk Atlantīdus vest pie prāta un atturēt viņus no baudu dzīves. Dariet to ar mīlestību. Dariet visu, ko varat izdarīt, lai pēc iespējas vairāk Atlantīdu saprastu savas pieļautās kļūdas un mainītos uz labo pusi.”

Tā Atlantīdā starp baudu piekritējiem parādījās Atlantīdi, kas mēģināja Atlantīdā veikt pārmaiņas. Viņi to darīja ļoti klusu un gudri. Atlantīdas karalis ar galminiekiem to nemanīja. Tomēr viņu aktivitātes nebija pietiekamas. Atlantīdu pārņēma arvien lielākas baudas, jo Atlantīdas karalis un galminieki savu radošo potenciālu izmantoja tikai jaunu baudu radīšanai, kas vēl vairāk radīja atšķirību starp Atlantīdiem un citu Zemes civilizāciju cilvēkiem.

Kādu dienu Dievs uzrunāja savus uzticamos kalpotājus, kuri darīja visu, lai vestu Atlantīdus pie prāta: „Šonakt es izpildīšu savu solījumu. Jūs atstāsiet šo dzīvi, iepazīstot skaistu nāvi. Nebaidieties ne no kā. Tas būs ļoti patīkami, ļaujieties tam. Neņemiet vērā to, kas vakarā notiks Atlantīdā, ejiet mierīgi gulēt un rītdien mēs jau tiksimies Smalkajā plānā Manā valstībā. Es jūs tur sagaidīšu.” Vairāk Dievs neko neteica.

Pagāja diena, un vakarā Atlantīdā sāka strauji ieplūst ūdens. Ūdens pārņēma visu Atlantīdas zemi. Sākās panika. Atlantīdas karalis deva pavēli sasēsties kuģos un lidmašīnās, lai bēgtu no plūdiem. Visi panikā skrēja uz kuģiem un lidmašīnām, cits citam kāpdami pāri, pagrūzdami malā, samīdot dzīvos. Lidmašīnas pacēlās gaisā, bet dīvains ūdens pievilkšanas spēks kā atvars ievilka tās ūdenī. Kuģi sasvērās uz vieniem sāniem un noslīka. Atlantīdi šausmās kliedza un piedzīvoja baiļu pārņemtu nāvi.

Savukārt Atlantīdi, kuri kalpoja Dievam, ar smaidu noskatījās uz notiekošo paniku, mierīgi devās gulēt. Apguļoties viņi dzirdēja skaistu, ieaijājošu mūziku. Viņus apņēma Dievišķā mīlestības enerģija, jo atnākusi bija nāve. Beidzot viņi izjuta svētlaimi. Miegā viņi nejuta ūdens pārņemto telpu. Miegs bija ļoti, ļoti dziļš. Viņi redzēja skaistu sapni un sapnī nāve palīdzēja viņu Garam atstāt fizisko ķermeni, kuru lēnām apņēma ūdens. Viņi nejuta ūdeni, viņi nejuta savu ķermeni. Viņi tikai redzēja, kā viņu Gars paceļas virs ūdens arvien augstāk un augstāk. Viņi nejuta sāpes. Viņi juta tikai svētlaimi un to izjust palīdzēja nāve. Viņi tuvojās Dieva valstībai, par kuru Dievs viņiem bija stāstījis. Un beidzot viņi ieradās Dieva valstībā, kur pie vārtiem viņus sagaidīja Dievs. Dieva valstībā viņi sajuta brīnišķīgas smaržas, dzirdēja brīnumskaistu mūziku un redzēja brīnumskaistu dabu. Dieva valstībā viss bija  skaists un mīlestības enerģijas apņemts. To nav iespējams aprakstīt vārdos. To var tikai izjust.

Atlantīdi, kuri kalpoja Dievam redzēja, ka iezemieši, kuri dzīvoja baudu dzīvi un nāves brīdī noslīka, viņu Gari arī vēlējās nokļūt Dieva valstībā, bet viņus nelaida pa vārtiem iekšā. Viņiem bija jāpaliek aiz vārtiem, jo dzīviem esot viņi bija daudz darījuši ļauna. Tomēr arī viņiem Dievs piedeva un teica: „Jums tagad būs ļoti daudz jāmācas un jāstrādā, lai dzēstu savas iepriekšējā dzīvē pieļautās kļūdas. Tikai tad, kad jūs būsiet dzēsuši savu parādu Smalkajā plānā, es atkal jums atļaušu iemiesoties uz Zemes, lai jūs varētu pilnībā savu parādu izpirkt ar Zemes dzīvē piedzīvotajām grūtībām. Iepriekšējā Zemes dzīvē jūs baudījāt dzīvi bezrūpīgi, bet nākamā Zemes dzīvē jūs dzīvosiet ļoti nabadzīgi un jums darīs pāri. Tikai tad, kad jūs ar mīlestību būsiet izturējuši Zemes dzīves grūtos pārbaudījumus, es jums atļaušu atgriezties pie Manis un aicināšu Savā valstībā, lai arī jūs varētu izjust svētlaimi.”

Atlantīdi, kuri kalpoja Dievam un bija uzaicināti Dieva valstībā, kā arī Atlantīdi, kuri bija atstājuši Atlantīdu, dodoties uz Svēto zemi pēc savas nāves, laiku pa laikam atgriezās uz Zemes, lai veiktu Dievišķo misiju, palīdzot zemu attīstītiem uz Zemes dzīvojošiem cilvēkiem iet garīgās attīstības ceļu. Cilvēki viņus sauca par Svētajiem. Tāds bija Buda, Jēzus, Māte Marija, Muhameds un citi Svētie cilvēki. Viņi nebaidījās grūtību, jo zināja, ka Dievs vienmēr ir līdzās un atbalsta viņu aktivitātes. Grūtos brīžos viņi lūdza Dieva palīdzību un vienmēr to saņēma. Dievs nekad viņus nepameta, jo Dievs viņus ļoti mīlēja un uzticēja arvien grūtākus kalpošanas uzdevumus.”

Laura, noklausījusies mātes stāstu, jautāja: „Māmiņ, vai es pareizi sapratu, ja es būšu laba meitene, palīdzēšu visiem, strādāšu ar mīlestību, mīlēšu visu dzīvo radību un par to negaidīšu uzslavas un pateicību, tad arī es nāves laikā izjutīšu svētlaimi un nokļūšu Dieva valstībā, lai pēc laika, atkal atgriežoties uz Zemes, es varētu kalpot cilvēcei, dzīvībai un Dievam?” Lauras māte atbildēja: „Jā, mīļais bērns.  Tā dzīvoju es un tavs tētis,  mūsu mātes un tēvi.  Tā dzīvoja mūsu vecāsmātes un vecietēvi, un viņi tiešām nomira miegā, nejūtot bailes un sāpes. Tā nomira arī viņu vecāki. Tāpēc šis stāsts arī ir mūsu ģimenes dārgums, kuru nepieciešams nodot tālāk nākamajām paaudzēm.”

Autore: Elvita Rudzāte