Viss skaistais, kas ielīksmo sirdi un dvēselē rada prieka gaviles, ir Garīgs.

    — Satja Sai Baba

    Visam, ko mēs darām – vai labu vai sliktu, vai apzināti vai neapzināti – seko rezultāts.Tādēļ darīt labu ir nepieciešamība – lai sekas būtu labas.

    — Satja Sai Baba

    Dzīve nav vienvirziena kustība. Mums jābūt gataviem gan dot, gan ņemt.

    — Satja Sai Baba

    Esiet labi, dariet labu, redziet labu. Tas arī ir ceļš pie Dieva.

    — Satja Sai Baba

    Dievišķo var sasniegt vienīgi, pārstājot izcelt citu un slēpt savas kļūdas.

    — Satja Sai Baba

    Dieva īstās mājas ir cilvēka sirds. Dievam nav dārgāka tempļa par cilvēka sirdi.

    — Satja Sai Baba

    Kad jums parādīsies Mīlestības spēks, jūs iegūsiet visus spēkus!

    — Satja Sai Baba

    Ne jau tas, kas zākā, apvaino, bet gan tas, ko mēs uzskatām par apvainojošu; tāpēc tevi neizaicina nekas cits kā paša uzskati.

    — Epiktēts

    Centies mainīt pasauli, kaut mazliet! Saskati būtisko un palīdzi citiem! Nekaitē! Vienmēr domā, kā vari būt noderīgs!

    — Ričards Brensons

    Mūsu laikmetā ceļš uz svētumu noteikti iet cauri darbības pasaulei.

    — Dags Hammarskjolds

    Ja vēlaties vienmēr būt laimīgi, lūdziet labklājību citiem.

    — Satja Sai Baba

    Ja kādam iespējams palīdzēt, kādēļ lai es par to justos nelaimīgs?Ja kādam nav iespējams palīdzēt, ko līdz būt nelaimīgam?

    — Šantideva

    Neskrien pakaļ pagātnei un nepazaudē sevi nākotnē.Pagātnes vairs nav. Nākotne vēl nav pienākusi. Dzīve rit šeit un tagad.

    — Buda

    Meditācijai un medicīnai ir vienas saknes – tas, kas dziedē, kas tevi padara veselu un pilnīgu, ir medicīna, bet augstākā līmenī – meditācija.

    — Senindiešu gudrība

    Nezinot, cik patiesība tuvu, cilvēki to meklē tālumā – cik žēl! Viņi līdzinās tiem, kuri, ūdens vidū stāvot, kliedz aiz slāpēm.

    — Hakuins

    Nepietiek ar zināšanu, mums tā jālieto praksē. Nepietiek ar gribēšanu, mums ir jārīkojas.

    — J.V. Gēte

    Jo lielāks ir spēks, kas piekritis tev kalpot, jo lielāko godprātību tas prasa no tevis.

    — Sokrats

    Mūsu šaubas ir nodevēji un liek mums pazaudēt labo, ko mēs varētu iegūt, liekot mums baidīties mēģināt.

    — Šekspīrs

    Mēs esam tādēļ, ka Dievs ir.

    — Emānuels Svēdenborgs

    Cilvēka dzīves mērķis un nolūks ir vienojoša zināšana par Dievu.

    — Oldoss Hakslijs

    Jaunais cilvēks būs mistiķis – vai viņa nebūs vispār.

    — Karls Rāners

    Mieru tu iegūsi vienīgi tad, ja pats to sniegsi!

    — Marija fon Ēbnere Ešenbaha

    Katra diena ir laba diena.

    — Budistu sakāmvārds

    Nedzen upi, ļauj tai plūst.

    — Āzijas gudrība

    Tajā acumirklī, kurā tu sapratīsi, kas patiesībā esi, visi šīs pasaules noslēpumi tev būs kā atvērta grāmata.

    — Bhagavadgīta

    Naids nekad nenovērsīs naidu- vienīgi mīlestība var pārvarēt naidu.Tas ir mūžīgs likums.

    — Buda

    Esi mīlošs, esi laipns, ej labestības ceļu.

    — Buda

    Neizglītotie savās likstās parasti vaino citus; iesācēji – paši sevi; pilnīgi izglītotie nevaino nedz kādu citu, nedz arī paši sevi.

    — Epiktēts

    Nav grūti mīlēt labu cilvēku. Grūti mīlēt cilvēku tādu, kāds viņš ir.

    — Juris Rubenis

    Viss, kas tev dzīvē ir vajadzīgs, ir tevī. Tu ieklausies savā iekšējā balsī, lai nevajadzētu iztaujāt nevienu citu.

    — Jozefs Kiršners

    Dvēsele vienmēr redz, ar ko slimo miesa. Ķermenis ir dvēseles templis, par ko jārūpējas.

    — Hipokrāts

    Stāvot pie jūras un tikai tajā lūkojoties vien, to pārpeldēt nevar.

    — Rabindranats Tagore

    Labāk ir pieņemt nepareizus lēmumus nekā neizlemt neko, jo no savas rīcības kļūdām tu vari mācīties.

    — Jozefs Kiršners

    Visi šķēršļi un grūtības ir pakāpieni, pa kuriem mēs kāpjam augšā.

    — Fridrihs Nīče

    Iziet cauri pasaulei, nedarot sevi pilnīgāku, ir tas pats, kas iznākt no pirts netīram.

    — Ališers Navoji

    Cilvēks kļūst vesels, neslēpjot savas slimības, nevis izliekoties vesels.

    — Juris Rubenis

    Reizi dzīvē laime klaudzina pie ikviena cilvēka durvīm, taču bieži vien šajā laikā cilvēks sēž tuvējā krodziņā un nedzird tās klauvējienu.

    — Marks Tvens

    Prāts pieder pats sev, un tas spēj pārvērst elli par Debesīm, bet Debesis par elli.

    — Džons Miltons

    Dzīves māksla ir prasme gaidīt. Ar varu atplēsts pumpurs nekad īsti neuzplauks.

    — Zenta Mauriņa

    Lai kāds būtu jūsu darbs, veiciet to kā ziedojumu Dievam.

    — Satja Sai Baba

    Prāts ir vienīgais laimes vai nelaimes, verdzības vai brīvības cēlonis.

    — Satja Sai Baba

    Kad jūs uz kādu norādāt ar pirkstu, tad atcerieties, ka trīs pirksti ir vērsti pret jums pašiem.

    — Satja Sai Baba

    Ja jūs citos atrodat trūkumus, tad ar trīskārt saasinātu uzmanību vērsieties pret saviem trūkumiem.

    — Satja Sai Baba

    Patiess garīgums ir prasme atrast savas kļūdas un tās izlabot.

    — Satja Sai Baba

    Gudrība un citas cēlas īpašības rodas tikai sirdī.

    — Satja Sai Baba

    Mēs varam sasniegt atbrīvošanu, izpildot savus pasaulīgos pienākumus, bet tikai tad, ja mūsu prāts vienmēr paliks iegremdēts Dievišķajā.

    — Satja Sai Baba

    Laime nav mērķis, bet pienākuma pildīšanas dabīgas sekas.

    — Pauls Dāle

    Cilvēka laime – viņa griba.

    — Gēte

    Laime padara priecīgu, nelaime – gudru.

    — Latviešu sakāmvārds

    Pasaules dvēseli baro cilvēku laime. Un arī to nelaime, ļaunums vai skaudība. Īstenot savu Likteni ir cilvēka vienīgais, patiesais uzdevums.

    — Paulu Koelju

    Laimi nes mīlestība, nevis patiesība.

    — Juris Rubenis, Māris Subačs

    Tici un dari, sevi un pasauli. Dari laimi, un būs laime.

    — Rainis

    Augstākā gudrība un laime ir dievišķas kārtības izprašana un piemērošanās tai.

    — Edvarts Virza

    Cilvēks, kas domā tikai par sevi un meklē visur izdevīgumu, nevar būt laimīgs. Gribi dzīvot sev – dzīvo citiem!

    — Seneka

    Nemeklējiet laimi pasaulē, laime ir jūsos pašos, esiet uzticīgi sev.

    — Ērihs Marija Remarks

    Vēlēšanās kalpot vispārības labā jāpadara par dvēseles nepieciešamību, par priekšnoteikumu personiskajai laimei.

    — Antons Čehovs

    Laime ir ar tikumību apvienota labklājība.

    — Aristotelis

    Cilvēks vairo savu laimi par tik, par cik viņš dara laimīgus citus.

    — Bentams

    Labākais veids, kā atbrīvoties no ienaidnieka, ir apzināties, ka viņš nav tavs ienaidnieks.

    — Buda

    Dari to, kas nes svētību, nevis savā labā, bet tādēļ, lai visas Visuma būtnes darītu laimīgas.

    — Buda

    Bailes dzīvot un bailes mirt aizver laimei vārtus.

    — Drukpa Rinpoče

    Lietas rodas un atkal izzūd. Laimīgs ir tas, kas to vienkārši mierīgi vēro.

    — Buda

    Ja vēlies zināt savu nākotni, tad aplūko sevi tagadnē, jo tā ir cēlonis tavai nākotnei.

    — Buda

    Ceļš uz prieku ved caur laipnības izrādīšanu, spēcinot sirdi ar līdzcietību.

    — Buda

    Vislaimīgākais cilvēks ir tas, kas dāvā laimi vislielākajam cilvēku daudzumam.

    — Didro

    Laime pati atrod ceļu pie garā stiprajiem.

    — Indiešu sakāmvārds

    Nedzenies pēc laimes: tā vienmēr atrodas tevī pašā.

    — Pitagors

    Kurš ir laimīgs? – Tas, kura miesa ir vesela, gars mierīgs un izkopj savas dotības.

    — Taless

    Dzīve – tas ir ceļš mājup.

    — Melvils

    Lielā māksla dzīvot laimīgi slēpjas spējā dzīvot tagadnē.

    — Pitagors

    Dzīve gūst savu bagātību no pasaules, bet nozīmi no mīlestības.

    — Tagore

    Dzīvot vajag tā, lai nevajadzētu nāves baidīties un arī tās vēlēties.

    — Tolstojs

    Tur kur ir sirds, mīt arī laime.

    — Poļu sakāmvārds

    Īstu jēgu atminam, kad mūsu “es” kalpo mazajam “tu”, tuvcilvēkiem, un lielajam “Tu” – Dievam.

    — Zenta Mauriņa

    Laime ir ceļa redzējums. Laime ir perspektīva. Bet šim ceļam ir jēga tikai tad, ja tas ved uz kopību ar cilvēkiem, un domu un jūtu bagātību.

    — Saulcerīte Viese

    Laime pati atrod ceļu pie garā stiprajiem.

    — Indiešu gudrība

    Runā, ka pilnīgai laimei cilvēkam ir nepieciešamas tikai dažas lietas: kāds, kuru mīlēt, darbs, ko darīt, un kaut kas, uz ko cerēt.

    — Toms Bodets

    Skaistums nav ķermenī, to rada raksturs un šķīstība.

    — Satja Sai Baba

    Cilvēku bez rakstura nevar nosaukt par cilvēku. Viņš ir tikai dzīvnieks.

    — Satja Sai Baba

    Raksturs ir cilvēka patiesā rota, tā pazaudēšana ir visu viņa ciešanu un bēdu cēlonis.

    — Satja Sai Baba

    Patiess Cilvēks ir tāds, kuram ir stiprs raksturs.

    — Satja Sai Baba

    Īsts humānisms pastāv vienīgi domu, vārdu un rīcības saskaņā.

    — Satja Sai Baba

    Tas, kurš saglabā harmoniju savās domās, vārdos un darbos, ir Patiess Cilvēks.

    — Satja Sai Baba

    To, kurš ir izpratis Dieva vienoto dabu (bez duālisma), var uzskatīt par Patiesu Cilvēcisko būtni.

    — Satja Sai Baba

    Patiess Cilvēks ir tas, kurš apzinās cilvēcei piemītošo Dievišķumu.

    — Satja Sai Baba

    Lai kādu ļaunumu tu otram nodarītu, tu to nodari vispirms sev.

    — Ričards Bahs

    Piepildi dzīvi ar to, ko vienmēr esi sapņojis darīt, un tev vairs neatliks laika justies slikti.

    — Ričards Bahs

    Izvairies no problēmām, un tu nekad tās nepārvarēsi.

    — Ričards Bahs

    Vēlies nākotni bez grūtībām? Kāpēc gan tu parādījies šajā laikā un telpā, ja nevēlies saskarties ar grūtībām?

    — Ričards Bahs

    Tava misija ir soļot pa gaismas taku, lai cik melna nakts valdītu visapkārt.

    — Ričards Bahs

    Tavas iedzimtās īpašības ir atkarīgas no jūtām, kādas tu turi savā sirdī.

    — Satja Sai Baba

    Nekad nerunā nepatiesi vai ar mērķi kādu sāpināt.

    — Satja Sai Baba

    Mūsu raksturs atspoguļojas mūsu vārdos, uzvedībā un ikdienas darbos.

    — Satja Sai Baba

    Lai atbrīvotos no ego, ir jākontrolē savas pasaulīgās domas un jūtas.

    — Satja Sai Baba

    Dariet citiem to, ko vēlaties, lai citi darītu jums.

    — Satja Sai Baba

    Līdzjūtība ir patiesa dievlūdzēja raksturīgākā īpašība.

    — Satja Sai Baba

    Galvenā īpašība, kas tiek gaidīta no dievbijīgā, ir iecietība.

    — Satja Sai Baba

    Lepnība un iedomība ir vispeļamākās īpašības.

    — Satja Sai Baba

    Cilvēkam ir dota Dievišķā gudrība, lai viņš ieraudzītu savu patieso būtību.

    — Satja Sai Baba

    Galva ir slikto domu avots, sirds – cēlo domu avots.

    — Satja Sai Baba

    Nepietiek paziņot, ka jūs esat šķīsti. Tā būs taisnība, ja citi to teiks.

    — Satja Sai Baba

    Domu, vārdu un rīcības vienotība ir Patiesa Cilvēcība.

    — Satja Sai Baba

    Cilvēks var iekarot visu pasauli, kad viņa domas ir šķīstas.

    — Satja Sai Baba

    Tu neiemantosi cieņu, ja tavas domas būs pretrunā ar taviem vārdiem.

    — Satja Sai Baba

    Nekad savu domu nepārvērt rīcībā steigā.

    — Satja Sai Baba

    Sirdij ir jābūt tik mīkstai kā sviests. Prātam ir jābūt tik vēsam kā mēnesgaisma, un runai ir jābūt tik saldai kā medus.

    — Satja Sai Baba

    Prāta līdzsvars ir Patiesas Cilvēciskās būtnes galvenā pazīme.

    — Satja Sai Baba

    Cilvēka svētums dara viņu labu.

    — Satja Sai Baba

    Galvenā darbība, kurā cilvēkam jāiesaistās, ir kalpošana citiem cilvēkiem.

    — Satja Sai Baba

Stāsts par dzīvi un nāvi 13.02.2013

Reiz kāda maza meitene vārdā Laura jautāja savai mātei: „Māmiņ, kāpēc tu un tētis piedzimāt Latvijā? Kāpēc jūs nepiedzimāt Vācijā vai Anglijā?” Laurai neradās jautājums, kāpēc viņa piedzima Latvijā, jo pats par sevi bija saprotams, ka viņai var būt tikai šie vecāki. Lauras mamma apjuka, jo nekad sev nebija šādu jautājumu uzdevusi. Laura turpināja jautāt: „Māmiņ, kas ir nāve? Vai es kādreiz nomiršu? Vai man tad būs sāpīgi? Es negribu, ka tu un tētis nomirstat, es no tā tik ļoti baidos. Ko es darīšu, ja jūs nomirsiet? Kā es bez jums dzīvošu?”  Te pēkšņi Lauras mamma atplauka smaidā un teica: „Lauriņ, cik labi, ka tu man atgādināji stāstu, kuru pienācis laiks  tev pastāstīt. Mana mamma šo stāstu stāstīja man, kad es biju maza meitene, bet manai mammai šo stāstu stāstīja viņas māte, savukārt manai vecaimātei šo stāstu stāstīja viņas māte. Cik man zināms, šis stāsts kā milzīga bagātība tiek nodots no paaudzes paaudzē. Cik jauki, ka varēšu turpināt dzimtas tradīcijas un nodot šo bagātību tālāk! Kad izaugsi liela, un tev būs meita vai dēls, noteikti neaizmirsti izstāstīt šo mūsu dzimtā glabāto stāstu.”

Un māte sāka Laurai stāstīt dzimtā glabāto stāstu: „Reiz sensenos laikos bija valsts Atlantīda. Valstī dzīvoja gara auguma cilvēki, kuri bija ļoti gudri. Viņi prata Dabas mātei palūgt lietu, kad bija nepieciešams apliet labības laukus un sakņu dārzus vai lūgt Sauli, kad augiem un cilvēkiem bija nepieciešama mīlestības un siltuma enerģija. Viņi prata uzbūvēt ļoti skaistas pilis, lidmašīnas, kuģus un radīt visu nepieciešamo, kas bija vajadzīgs cilvēku labklājībai. Viņi dzīvoja veselīgu dzīves veidu, tāpēc slimības bija reta parādība viņu valstībā. Ja kāds saslima, tad tam palīdzību sniedza Viedais, kurš zināja visu slimību cēloņus un prata cilvēku atbrīvot no ciešanām. Visi cilvēki dzīvoja pārticībā, nepazīstot ikdienas bailes un raizes par nākotni. Viņi vienkārši dzīvoja, juzdami viens pret otru mīlestību, taču tā bija pavisam citāda mīlestība, nekā mēs to pazīstam šodien. Viņu ikdiena bija darbs  citu labā. Viņi nestrādāja sev, visu, ko viņi darīja, viņi to darīja, lai palīdzētu citiem. Tā kā visi palīdzēja citiem, tad neviens nepalika bešā. Visi saņēma tik daudz mīlestības un rūpes no apkārtējiem, ka viņiem pat prātā neienāca, kā tas ir – saņemt, neko nedodot pretī. Viņi tikai deva, deva un  nedomāja par to, ko viņi saņem, jo prieku sagādāja pati došana. Katrs darīja to, kas viņam vislabāk padevās un sagādāja prieku. Darbi netika salīdzināti. Visi darbi tika uzskatīti par Dieva dāvanām. Visi cilvēki tika uzskatīti par Dieva dāvanām. Neviens cilvēks sevi neuzskatīja par labāku vai sliktāku attiecībā pret citiem cilvēkiem. Viņi nezināja, ko nozīmē savstarpēja cilvēku salīdzināšana. Katrs apzinājās savu un citu cilvēku unikalitāti.

Kad Atlantīdas kuģi un lidmašīnas devās ceļojumos apkārt pasaulei, tad viņi satika uz Zemes citas cilvēku civilizācijas, kuras bija ļoti zemu attīstītas, dzīvoja milzīgā nabadzībā un savstarpējā naidā. Atlantīdi apzinājās savu Dievišķo uzdevumu palīdzēt citu civilizāciju cilvēkiem garīgi un materiāli attīstīties, un viņi to nesavtīgi darīja. Tomēr viņus pārsteidza citu civilizāciju cilvēku skopums, skaudība un naids. Viņi līdz šim nepazina šīs īpašības, bet kontaktējoties ar citu civilizāciju cilvēkiem, viņi iepazina šīs īpašības un nespēja vien brīnīties par to, kā tās ietekmēja cilvēku dzīvi. Lai kur Atlantīdi devās, viņu īpašo spēju dēļ viņus visi slavināja, cēla uz pjedestāla, krita viņiem pie kājām, lūdza palīdzību un sāka pielūgt kā Dievus. Sākumā Atlantīdus tas uzjautrināja, bet viņiem tik ļoti iepatikās šī īpašā uzmanība, ka viņi nemanīja, kā paši sevī pārņem vēlmi pēc varas un slavas.

Atgriežoties no ceļojumiem mājās, Atlantīdi izjuta neapmierinātību. Tā bija viņiem sveša izjūta, kaut kas, ko viņi līdz tam nebija iepazinuši. Tikai Viedais saprata, ka Atlantīdas ceļotāji ir iekrituši ilūziju tīklā. Ilūziju tīklā iekrita tie, kuriem bija vēlmes pēc varas un slavas, kuri vēlējās būt pārāki pār citiem. Viedais centās izskaidrot Atlantīdas ceļotājiem viņu iekšējās pārmaiņas, bet tad Atlantīdas ceļotāji sajutās dumjāki par Viedo un pirmo reizi izjuta skaudību pret Viedo. Viņi saprata, ka Atlantīdā Viedajam bija milzīga teikšana, un tas viņiem vairs nepatika. Viņi gribēja ieņemt Viedā lomu un nolēma Viedo nogalināt līdzīgi, kā to bija redzējuši savos ceļojumos citu cilvēku savstarpējos karos. Tikai viņi neņēma vērā to, ka Viedais nolasīja viņu domas.

Viedais neko neteica, saprazdams, ka Atlantīdas ceļotāji viņu nesapratīs savu jauniegūto īpašību – skaudības, lepnuma un naida dēļ. Viedais sāka lūgt palīdzību Dievam: „Mīļais Dievs! Atlantīdu ir piemeklējusi sērga. Atlantīdas ceļotāji no citām Zemes civilizācijām ir aplipuši ar sērgu – vēlmēm, skaudību, lepnību, naidu un citām negatīvām iezīmēm. Piedod man, ka es pirmo reizi nepratu izārstēt viņus no šīs sērgas! Lūdzu, dod man padomu, ko darīt, lai es varētu glābt veselos Atlantīdas cilvēkus?” Viedais izdzirdēja Dieva balsi: „Mīļais Viedais! Es tev piedodu tavu neprasmi izārstēt Atlantīdas ceļotājus no sērgas. Nav tava vaina, ka tā ir noticis. Tā ir mana griba, jo cilvēcei ir nepieciešama šāda pieredze. Tomēr, lai Zemi pilnībā nepārņemtu naids, es tev uzticēšu veikt Dievišķo misiju. Šonakt laikā no pulksten diviem līdz trijiem tev ir jāsapulcina visi tie Atlantīdi, kuri vēl nav saslimuši ar jauno sērgu. Aicini viņus sev līdzi uz Svēto zemi un turpiniet palīdzēt citām Zemes civilizācijām garīgi un materiāli attīstīties. Es tev rādīšu ceļu, tev tikai viņi ir jāved sev līdzi. Kalpojot citu cilvēku civilizācijām, jūs sastapsieties ar daudzām grūtībām, bet es vienmēr palīdzēšu jums tās pārvarēt.

Viedais paklausīja Dievu un naktī kopā ar veselajiem Atlantīdiem devās ceļā uz Svēto zemi. No rīta, kad pamodās Atlantīdas ceļotāji, redzot, ka Atlantīdu ir pametis Viedais un vēl citi Atlantīdi, viņi par to ļoti nopriecājās, jo beidzot viņi varēs dzīvot Atlantīdā tā, kā viņi uzskata par pareizāku un nebūs jāsmērē rokas, nogalinot Viedo, jo viņi lieliski apzinājās Viedā ietekmi uz Atlantīdas sabiedrību.  

Atlantīdā sākās jauna dzīve. Tika pieņemti jauni likumi un ievēlēts Atlantīdas karalis. Tā kā Atlantīdā bija palikuši tikai Atlantīdas ceļotāji, tad viņiem šīs jaunās pārmaiņas bija pieņemamas, jo viņi lieliski apzinājās, kāpēc šādas pārmaiņas ir nepieciešamas. Ceļojumu laikā viņi uz Zemes bija redzējuši daudzas zemu attīstītas cilvēku civilizācijas un tāpēc viņi nolēma visas šīs civilizācijas pakļaut sev. Lai visi gūtu kādu labumu, viņi sadalījās grupās un katrs devās iekarot savu Zemes cilvēku civilizāciju, atgriežoties Atlantīdā ar lielām bagātībām un vergiem. Viņi izveidoja baudu dzīvi. Apreibināšanās, trokšņaina mūzika, sekss, fiziskā un garīgā spēka demonstrēšana kļuva par viņu ikdienu. Savas spējas viņi izmantoja tikai, lai pakļautu citu civilizāciju cilvēkus. Ritēja laiks, un jaunais dzīves veids Atlantīdus tik ļoti iepriecināja, ka viņi nejuta, ka Dievs no viņiem ir novērsies. Viņi turpināja izmantot savas maģijas spējas, bet nemanīja, ka būtiskākās spējas ir zudušas, jo tās ikdienā vairs viņiem nebija nepieciešamas. Viņi bija pazaudējuši mīlestības enerģiju un sen vairs nelūdza palīdzību Dievam, jo paši sevi uzskatīja par Dieviem.

Tomēr starp viņiem bija Atlantīdi, kas izbaudījuši jaunās dzīves priekus, nostaļģijā kavējās atmiņās par veco Atlantīdas dzīvi. Viņi sāka lūgt Dievam palīdzību: „Mīļais Dievs! Lūdzu, atpestī mūs no šīs baudu dzīves. Lūdzu, piedod mums mūsu nepareizo domu, vārdu un rīcības sekas. Mēs ļoti nožēlojam savas pieļautās kļūdas. Lūdzu, palīdzi mums nonākt tur, kur ir devušies mūsu brāļi un māsas Viedā pavadībā.” Dievs atbildēja: „Man prieks, ka jūs sapratāt un nožēlojāt savas kļūdas. Es jums visu piedodu! Es jūs nevaru aizvest tūlīt uz Svēto zemi, kur šobrīd atrodas Viedais ar saviem līdzgaitniekiem, bet jūs tur noteikti nonāksiet nākamās dzīves laikā. Tā kā jūs esat nožēlojuši savas kļūdas, es atļaušu jums piedzīvot skaistu šīs dzīves nāvi. Jūsu uzdevums kamēr vēl esat dzīvi ir pēc iespējas vairāk Atlantīdus vest pie prāta un atturēt viņus no baudu dzīves. Dariet to ar mīlestību. Dariet visu, ko varat izdarīt, lai pēc iespējas vairāk Atlantīdu saprastu savas pieļautās kļūdas un mainītos uz labo pusi.”

Tā Atlantīdā starp baudu piekritējiem parādījās Atlantīdi, kas mēģināja Atlantīdā veikt pārmaiņas. Viņi to darīja ļoti klusu un gudri. Atlantīdas karalis ar galminiekiem to nemanīja. Tomēr viņu aktivitātes nebija pietiekamas. Atlantīdu pārņēma arvien lielākas baudas, jo Atlantīdas karalis un galminieki savu radošo potenciālu izmantoja tikai jaunu baudu radīšanai, kas vēl vairāk radīja atšķirību starp Atlantīdiem un citu Zemes civilizāciju cilvēkiem.

Kādu dienu Dievs uzrunāja savus uzticamos kalpotājus, kuri darīja visu, lai vestu Atlantīdus pie prāta: „Šonakt es izpildīšu savu solījumu. Jūs atstāsiet šo dzīvi, iepazīstot skaistu nāvi. Nebaidieties ne no kā. Tas būs ļoti patīkami, ļaujieties tam. Neņemiet vērā to, kas vakarā notiks Atlantīdā, ejiet mierīgi gulēt un rītdien mēs jau tiksimies Smalkajā plānā Manā valstībā. Es jūs tur sagaidīšu.” Vairāk Dievs neko neteica.

Pagāja diena, un vakarā Atlantīdā sāka strauji ieplūst ūdens. Ūdens pārņēma visu Atlantīdas zemi. Sākās panika. Atlantīdas karalis deva pavēli sasēsties kuģos un lidmašīnās, lai bēgtu no plūdiem. Visi panikā skrēja uz kuģiem un lidmašīnām, cits citam kāpdami pāri, pagrūzdami malā, samīdot dzīvos. Lidmašīnas pacēlās gaisā, bet dīvains ūdens pievilkšanas spēks kā atvars ievilka tās ūdenī. Kuģi sasvērās uz vieniem sāniem un noslīka. Atlantīdi šausmās kliedza un piedzīvoja baiļu pārņemtu nāvi.

Savukārt Atlantīdi, kuri kalpoja Dievam, ar smaidu noskatījās uz notiekošo paniku, mierīgi devās gulēt. Apguļoties viņi dzirdēja skaistu, ieaijājošu mūziku. Viņus apņēma Dievišķā mīlestības enerģija, jo atnākusi bija nāve. Beidzot viņi izjuta svētlaimi. Miegā viņi nejuta ūdens pārņemto telpu. Miegs bija ļoti, ļoti dziļš. Viņi redzēja skaistu sapni un sapnī nāve palīdzēja viņu Garam atstāt fizisko ķermeni, kuru lēnām apņēma ūdens. Viņi nejuta ūdeni, viņi nejuta savu ķermeni. Viņi tikai redzēja, kā viņu Gars paceļas virs ūdens arvien augstāk un augstāk. Viņi nejuta sāpes. Viņi juta tikai svētlaimi un to izjust palīdzēja nāve. Viņi tuvojās Dieva valstībai, par kuru Dievs viņiem bija stāstījis. Un beidzot viņi ieradās Dieva valstībā, kur pie vārtiem viņus sagaidīja Dievs. Dieva valstībā viņi sajuta brīnišķīgas smaržas, dzirdēja brīnumskaistu mūziku un redzēja brīnumskaistu dabu. Dieva valstībā viss bija  skaists un mīlestības enerģijas apņemts. To nav iespējams aprakstīt vārdos. To var tikai izjust.

Atlantīdi, kuri kalpoja Dievam redzēja, ka iezemieši, kuri dzīvoja baudu dzīvi un nāves brīdī noslīka, viņu Gari arī vēlējās nokļūt Dieva valstībā, bet viņus nelaida pa vārtiem iekšā. Viņiem bija jāpaliek aiz vārtiem, jo dzīviem esot viņi bija daudz darījuši ļauna. Tomēr arī viņiem Dievs piedeva un teica: „Jums tagad būs ļoti daudz jāmācas un jāstrādā, lai dzēstu savas iepriekšējā dzīvē pieļautās kļūdas. Tikai tad, kad jūs būsiet dzēsuši savu parādu Smalkajā plānā, es atkal jums atļaušu iemiesoties uz Zemes, lai jūs varētu pilnībā savu parādu izpirkt ar Zemes dzīvē piedzīvotajām grūtībām. Iepriekšējā Zemes dzīvē jūs baudījāt dzīvi bezrūpīgi, bet nākamā Zemes dzīvē jūs dzīvosiet ļoti nabadzīgi un jums darīs pāri. Tikai tad, kad jūs ar mīlestību būsiet izturējuši Zemes dzīves grūtos pārbaudījumus, es jums atļaušu atgriezties pie Manis un aicināšu Savā valstībā, lai arī jūs varētu izjust svētlaimi.”

Atlantīdi, kuri kalpoja Dievam un bija uzaicināti Dieva valstībā, kā arī Atlantīdi, kuri bija atstājuši Atlantīdu, dodoties uz Svēto zemi pēc savas nāves, laiku pa laikam atgriezās uz Zemes, lai veiktu Dievišķo misiju, palīdzot zemu attīstītiem uz Zemes dzīvojošiem cilvēkiem iet garīgās attīstības ceļu. Cilvēki viņus sauca par Svētajiem. Tāds bija Buda, Jēzus, Māte Marija, Muhameds un citi Svētie cilvēki. Viņi nebaidījās grūtību, jo zināja, ka Dievs vienmēr ir līdzās un atbalsta viņu aktivitātes. Grūtos brīžos viņi lūdza Dieva palīdzību un vienmēr to saņēma. Dievs nekad viņus nepameta, jo Dievs viņus ļoti mīlēja un uzticēja arvien grūtākus kalpošanas uzdevumus.”

Laura, noklausījusies mātes stāstu, jautāja: „Māmiņ, vai es pareizi sapratu, ja es būšu laba meitene, palīdzēšu visiem, strādāšu ar mīlestību, mīlēšu visu dzīvo radību un par to negaidīšu uzslavas un pateicību, tad arī es nāves laikā izjutīšu svētlaimi un nokļūšu Dieva valstībā, lai pēc laika, atkal atgriežoties uz Zemes, es varētu kalpot cilvēcei, dzīvībai un Dievam?” Lauras māte atbildēja: „Jā, mīļais bērns.  Tā dzīvoju es un tavs tētis,  mūsu mātes un tēvi.  Tā dzīvoja mūsu vecāsmātes un vecietēvi, un viņi tiešām nomira miegā, nejūtot bailes un sāpes. Tā nomira arī viņu vecāki. Tāpēc šis stāsts arī ir mūsu ģimenes dārgums, kuru nepieciešams nodot tālāk nākamajām paaudzēm.”

Autore: Elvita Rudzāte