Timusa simboliskā nozīme 06.05.2014

Fragments no topošās Elvitas Rudzātes grāmatas “Ķermeņa filosofija” sērijā “Piedošanas mācība”.

Timuss (lat. Thymus) jeb aizkrūtes dziedzeris ir imunitātes orgāns.

Timuss simbolizē vēlmi iemantot cieņu gan savās, gan citu acīs jeb par “kaut ko” būt. Ja vecāki baidās, ka viņu bērns ne par ko nekļūs, jo viņš, neraugoties uz centieniem, citu vidū ne ar ko neizceļas, tad bērna timuss ir pārāk mazs. Jo lielākas ir bailes, jo vairāk timuss saraujas krampī un jo mazāks tas kļūst. Bet, ja vecākiem ir noteikts mērķis, ka viņu bērnam par katru cenu jākļūst par kādu gudru vai svarīgu darboni, un bērns jau iepriekš jūtas ļoti svarīgs, tad bērna timuss ir pārāk liels. Ja vecākiem ir nenoteiktas, izteikti lielas ambīcijas pret savu bērnu, viņa timuss kļūst par īpaši lielu, bezformīgu masu, kuras robežas nav iespējams atrast. Ja bērnam, arī lielam izaugot, saglabājas tāds pats domāšanas veids, un viņš uzskata sevi par dabas kroni un pasaules iekarotāju, viņš augstprātīgi attiecas pret dabu un netic dabas gudrībai. Atbilstoši domāšanas veidam viņa timuss samazinās, līdz pamazām izgaist. Timusa samazināšanās rāda, cik nepareizi cilvēks izprot dabas cēloņu un seku likumu. Kas pilnībā apgriež otrādi cēloņus un sekas, tā timuss izplūst limfas sistēmā.

Timusam ir zirnekļveida enerģija. Kā zirneklis auž tīklu, tā timuss rada limfas sistēmu. Ja cilvēks iet savu ceļu un ir apmierināts ar to, viņa timuss ir pietiekami liels, un limfas sistēma ir viņam atbilstoša. Šāds cilvēks ir vesels. Tiklīdz rodas vēlme būt “kaut kam”, rodas arī timusa un limfas sistēmas slimīgas pārmaiņas.

Īpaši lielas bailes, ka “es nekas neesmu”, saspiež timusu zirnī, bet limfas sistēmu trauslā, viegli plīstošā tīkliņā. Šāds timuss un limfas sistēma ir cilvēkam, kam nācies dzīvot vecāku patvaļā, un viņš arī kā pieaudzis cilvēks baidās no visa un visiem. Stiprie vecāki brīnās, no kurienes viņiem radies šāds vājš bērns. Sabiedrība (vai apkārtējie) brīnās, kā cilvēks var dzīvē būt tik bezspēcīgs.

Ja cilvēks baidās, ka viņš “nav nekas”, bet vēlas par “kaut ko” kļūt, viņa timuss ir kā mazs zirneklis, bet limfas sistēma sāk palielināties. Jo lielāka ir vēlme, jo vairāk paplašinās limfas ceļi un limfas mezgli. Lielākos limfas mezglus var sataustīt ar roku. Par elefantiāzi dēvētā ķermeņa daļu tūska ir redzama pat ar aci.

Ja cilvēks ir iemācījies būt pārāks par bailēm un ir saņēmis, ko vēlējies, tad viņš izpleš savus taustekļus kā zirneklis, kas bijis kā mazs kumšķis, bet tagad kļuvis liels, garkājains un biedējošs. Agrāk tika baidīts viņš, tagad viņš baida citus. Ja viņš, primitīvā veidā bļaujot un spiedzot, tika baidīts, tad tagad viņš baida citus ar savu enerģisko žņaugšanu un izsūkšanu. Bet, ja viņš tika baidīts ar indīgiem vērtējumiem, tad viņš kļūst par indīgu zirnekli.

Ja sākat atbrīvot savu vēlmi būt par “kaut ko”, nebrīnieties, ka iztēlē redzat no sevis iznākam zirnekli. Dariet to atkārtoti, tad redzēsiet, ka jūsos ir vesela zirnekļu audzētava. Atbilstoši tam, kā esat audzējuši sevi “par kaut ko”.

Jo vairāk cilvēks spiež sevi būt par “kaut ko”, jo lielāks kļūst viņa timuss. Vienā brīdī tas ir kā krabis ar lielu ķermeni un resnām spīlēm, kas, tāpat kā vēzis, no sava neatlaižas. Cērt to kaut gabalos. Ja cilvēkam ir kāds mērķis, ar kuru pierādīt, ka viņš ir “kaut kas”, tad viņam mērķim atbilstošā vietā ķermenī rodas vēzis.

Ja cilvēks vienmēr un visur vēlas būt “kaut kas” – gudrs, “solīds”, inteliģents, viņa timuss ir kā no sevis audzēšanas un saņemšanās noguris, krūšu kurvī izplūdis krabis, kura paša nav, bet kura vēlmes kā spīles automātiski tver tālāk. Šīs slimības nosaukums ir sarkoidoze. Pati par sevi sarkoidoze nav ļaundabīgs process, bet, tā kā tā kaitē diafragmai un plaušām, tās gaita var būt ļaundabīga. Sarkoidoze rodas, ja cilvēks par katru cenu vēlas pierādīt, ka viņš ir “kaut kas”, taču nespēj. Šādā bezcerības un sevī vilšanās brīdī, kad rodas pilnīga vienaldzība pret sevi, arī parādās sarkoidoze. Par ļaundabīgu tā kļūst tad, kad cilvēks ir pilnīgi vienaldzīgs pret tiem, kas viņam traucējuši kļūt par “kaut ko”.

Ja zirneklis uzauž tīklu vienā istabā, viņš pats var atrasties jebkur, tomēr viņš zina, kas notiek šajā istabā. Zirnekļa tīkls ir bioloģiska informācijas sistēma ar atpakaļsaikni, kas nodrošina pašregulējošu procesu noteikšanu pie nosacījuma, ka ne zirneklis, ne zirnekļa tīkls netiek iznīcināts. Tāda pati ir arī timusa un limfas sistēmas darba organizācija. Ja iznīcināt zirnekļus un tīklus, jūs nemanot iznīcināt savu timusu un limfas sistēmu. Bet, ja atbrīvojat savu vēlmi būt “kaut kam” un visas vēlmes, kas ienāk prātā, tad zirneklis pats dodas projām no jūsu dzīvesvietas, un zirnekļa tīkli paši par sevi kļūst par putekļiem.

Autore: Elvita Rudzāte