Uzvedības problēmas skolās – kā tās risināt? 15.12.2016

Vakar portālā TVNET bija publicēts raksts par agresīvu 7.klases skolēnu, kas ir bijis vardarbīgs ne tikai pret vienaudžiem, bet pacēlis roku arī pret skolotāju. Vai tas ir izņēmuma gadījums? Domāju, ka nē, bet skolas nav īpaši ieinteresētas ziņot par šādiem gadījumiem policijai un sabiedrībai tāpēc, ka baidās par skolas prestižu un nākotni, baidās par savu darbu.

Skolēnu uzvedības problēmas kļūst arvien aktuālākas, un skolotāji arvien bezspēcīgāki. Man lūguši ir palīdzību skolotāji, kas nespēj klasē nodrošināt disciplīnu kaut arī ļoti strādā pie nodarbību satura, lai tas būtu bērniem interesants. Skolēni ne vienmēr novērtē to labo, ko viņiem dod. Arī man pašai ir bijusi pieredze, ka skolēni, redzot, ka tu viņus nerāsi, balsi nepacelsi un būsi pret viņiem labvēlīgs, nevēlas stundā klausīties skolotāja teikto.

Kas ir noticis ar bērniem? Kāpēc bērniem vairs nav respekta un cieņas izjūtas pret pieaugušajiem? Protams, nevar tā teikt par visiem bērniem, bet tendences ir ļoti bīstamas, un es vēlreiz uzsveru, ka skolas nav ieinteresētas ziņot par skolēnu uzvedības problēmām Izglītības un zinātnes ministrijai, jo tas apdraud viņu nākotni. Tāpēc man ir radies priekšstats, ka šobrīd mēs dzīvojam ilūzijā, domājot, ka uzvedības problēmas ir samazinājušās, jo tā rāda statistikas rādītāji un koncentrējamies tikai uz mācību satura izmaiņām, kas, protams, ir labi, bet nav pietiekami.

Man ir zināma skola, kur skolotāji ļoti strādā pie nodarbību satura, lai skolēniem tas būtu interesants, un skola ir aprīkota ar vismodernāko aprīkojumu, ko vecāki par ziedojumiem ir sarūpējuši skolas atbalstam, bet arī šajā skolā ir skolēnu uzvedības problēmas. Tas nozīmē, ka koncentrēšanās tikai uz mācību saturu, neglābs uzvedības problēmas, jo tās ir saistītas ar audzināšanu. Šajā skolā nemācās bērni no ģimenēm ar sociālām problēmām, tāpēc nevaram vainot sliktos vecākus, kas slikti audzinājuši savus bērnus.

Pašlaik skolās audzināšanai tiek atvēlēta viena stunda (40 min) nedēļā. Šīs stundas laikā parasti klases audzinātāji cenšas izrunāt organizatoriskos jautājumus, piemēram, ekskursijas, klases vakari utt. Vai audzināšanas darbs notiek ārpusstundu pasākumu laikā? Ja arī notiek, tad tas nav pietiekams.

Problēmas sakne ir daudz dziļāka nekā sākumā šķiet un sekas būs daudz bīstamākas nekā šobrīd varam iedomāties. Problēmas sakne ir sabiedrības novēršanās no Dieva. Vairums cilvēku nezina un netic Dievišķajam Reinkarnācijas jeb Pārdzimšanas likumam un Karmas likumam, kas ir galvenie likumi, kas būtu jāzina ikvienam cilvēkam. Vairumam pieaugušo un skolēnu ir izveidojies priekšstats, ka drīkst darīt visu, kas ienāk prātā (brīva griba), bet viņi nezina, ka Dievs mums devis ir saprātu, lai mēs par savu brīvo izvēli uzņemtos atbildību. Viņi nezina, ka viņu rīcībai kaut kad vēlāk sekos arī sekas, kas atgriezīsies atpakaļ pie viņiem – kādu enerģiju esi radījis, tāda pie tevis atgriezīsies (enerģijas nezūdamības likums). Man ir bijusi iespēja runāt ar skolēniem, viņu vecākiem un skolotājiem par Cēloņu un seku likumu, kurš tiek saukts arī par Karmas likumu, ka viņu rīcība atgriezīsies atpakaļ daudz sāpīgāk nekā viņi šobrīd kādam nodara sāpes, bet tikai retais manis teiktajam notic un sāk aizdomāties par šo jautājumu. Piemēram, vidusskolas klasēs, kad runājām par melu atgriešanos atpakaļ pie tā, kas melojis, vidusskolēni uz mani skatījās ar neticību, ka tā nevar būt! Es minēju atgadījumus no dzīves, kas šo informāciju apstiprina, bet viņi teica, ka šie notikumi esot tikai sagadīšanās. Man nav tiesības skolēniem kaut ko stāstīt par Karmas likumu, jo tas netiek atzīts ne kristietībā, ne vispār sabiedrībā kopumā, jo par to zina tikai tie cilvēki, kuri apgūst Mācību.

Šo situāciju varētu vērst uz labo pusi, ja kristietības garīgie līderi beidzot atzītu vēsturisku notikumu, kad kristietībā tika atcelta reinkarnācijas doktorina. Reinkarnācijas doktorinu atcēla 553.gadā pēc Kristus Otrais Konstantinopoles Koncils. Tā doktrīna par dvēseles iepriekšēju eksistenci un tās daudzreizējo atgriešanos uz Zemes, oficiālajā kristietībā kļuva par “ķecerību”. Esmu pārliecināta, ka šo informāciju var pārbaudīt Vatikānā, jo tur noteikti jābūt šiem dokumentiem (slepeno dokumentu arhīvā). Tāpēc Svētais Tēvs spētu nozīmīgi ietekmēt esošo situāciju, kad cilvēce turpina degradēties, atzīstot šo vēsturisko notikumu un pievēršot pasaules uzmanību Reinkarnācijas un Karmas likumiem.

Es nesaprotu, kas kristiešu garīgos līderus attur to izdarīt, vai bailes, ka sabiedrība uzzinot patiesību varētu novērsties no kristietības? Sabiedrība tāpat novēršas no Dieva un lai nu kurš, bet tieši kristiešu garīgie līderi vislabāk zina, ka patiesība agrāk vai vēlāk panāk melus.

Esmu informēta, ka ekspertu darba grupas, izstrādājot jauno mācību saturu, kas būs vērsta uz kompetenču attīstību, uzmanību pievērsīs arī vērtībām, bet tas nebūs pietiekami, lai novērstu skolēnu uzvedības problēmu attīstības tendences, jo skolēni neizpratīs kāpēc vērtības ir nepieciešamas. Kamēr pieaugušie un skolēni neuzņemsies atbildību par savu rīcību, tikmēr situācija ik gadus pasliktināsies līdz brīdim, kad tiks pārsniegta kritiskā robeža, kas novedīs pie pilnīga haosa.

Esmu ārkārtīgi daudz domājusi un turpināšu domāt, ko darīt, lai vērstu situāciju uz labo pusi tādā situācijā kādā esam, jo saprotu, ka mans raksts nespēs panākt būtiskas pārmaiņas. Labi būs, ja vismaz kāds sāks par to aizdomāties. Tā kā es prognozēju, ka valsts finansētās skolās uzvedības problēmas pieaugs, neskatoties uz pārmaiņām mācību saturā, tad iesaku aktīviem cilvēkiem sākt laicīgi domāt par tādu alternatīvo izglītību, kura nebaidīsies atgriezties ticībā pie Dieva, nebaidīsies skaidrot Reinkarnācijas un Karmas likumus, kur audzināšanai un intelekta attīstībai tiks atvēlēti 50% un 50%. Šobrīd skolās uzmanība tiek pievērsta 99,99% intelekta attīstībai, bet augstskolas sūdzas par zemo vidusskolas beidzēju zināšanu līmeni. Kāpēc tāds paradoks? Tāpēc, ka audzināšnas nozīme ir devalvēta, un visatļautība ir svinējusi uzvaru.

Tā ir iespēja lauku skolām, kurām nav pietiekams bērnu skaits, pēc likvidācijas izveidot pavisam jaunu skolu, kur vecāki justos droši, ka viņu bērni tiek audzināti par cilvēkiem un atrodas starp cilvēkiem. Taču šīm skolām ir nepieciešama daudz lielāka neatkarība nekā tā ir līdz šim izveidotajām alternatīvajām skolām. Mīļie vecāki, nebaidieties par savu bērnu zināšanu līmeni, jo mūsdienās bērns, kas ir sapratis, kādus talantus vēlas attīstīt, pats pašmācības celā spēj attīstīt savu intelektu un talantus. To es varu apliecinat no savas ģimenes pieredzes, jo mans tēvs pašmacības ceļā padomju gados kļuva par izcilu inženieri; es pašmācības ceļā esmu apguvusi ķermeņa filosofiju un spēju palīdzēt smagi slimiem cilvēkiem; mani bērni pašmācības ceļā apgūst savas izvēlētās profesijas. Tāpēc man neviens neiestāstīs, ka mūsdienās nav iespējams pašmācības ceļā attīstīt intelektu un talantus, nepieciešama tikai vēlēšanās un tiekšanās uz mērķi.

Lai mums visiem izdodas!

Autore: Elvita Rudzāte