Jānis jautā: Vai tas arī nav mūsu uzdevums ieraudzīt, atpazīt, ka mēs neesam prāts, domas (kas mūsos rodas), neesam emocijas, ka mēs neesam šis ķermenis. Ka mēs patiesībā jau esam pilnīgi? Tikai to mums traucē apzināties visas šīs domas un emocijas, visas šīs aplamās identifikācijas? Pārsvarā, kad cilvēkā ienāk dusmas (jebkādas emocijas), viņš neapzinās un nevēro dusmas sevī, bet viņš pārvēršās par dusmām (un domā, ka viņš vienkārši tāds ir).
Un vēl, kas man nav saprotams un sirds nevēlas pieņemt – Jūs rakstāt, ka Dievs sūta dvēseles uz pārstrādi, ja tās nelabojas, vai tiešām visu mīlošais Dievs (kas ir itin viss), arī tā ”nelabojamā dvēsele”, tā darītu?
Vai cilvēks (Prāts) gadījumā pats sev nav vislielākais tiesnesis, ne Dievs?
Elvita Rudzāte atbild: Es piekrītu domai, ka cilvēks pats izlemj savu likteni ar savām domām, vārdiem un rīcību. Domas, vārdi un rīcība rada enerģiju. Ja domas, vārdi un rīcība ir saskaņā ar Dievišķajiem likumiem, tad cilvēks tuvojas Dievam. Ja domas, vārdi un rīcība ir pretrunā Dievišķajiem likumiem, tad cilvēks attālinās no Dieva.
Katrā cilvēkā ir daļa negatīvā un pozitīvā jeb citiem vārdiem sakot, katrā cilvēkā ir daļa Dieva un daļa Sātana, ar Sātanu saprotot negatīvo enerģiju, kas izpaužas ar dusmām, nosodījumu, neiecietību utt. Mūsdienās cilvēce negatīvās īpašības sauc par negatīvām emocijām. Jo vairāk cilvēkā negatīvās emocijas, jo cilvēks ir tālāk no Dieva. Tomēr arī visnegatīvākajam cilvēkam ir dota Dievišķā dzirksts, kas ir daļa no Dieva. Arī šis cilvēks var tuvoties Dievam, ja tikai izdara izvēli sākt strādāt ar savu negatīvo un atveras mīlestībai, piedošanai un ticībai.
Uz tā saucamo “pārstrādi” dosies tie gari, kas ir tik tālu degradējušies, ka tiem nav cerību transformēt savu negatīvo pozitīvajā. Uz “pārstrādi” patiešām nesūta Dievs, bet gan tas notiek dabiski, saskaņā ar cilvēka radītajām enerģijām. Citiem vārdiem sakot, no skolas atskaita tos audzēkņus, kuri atsakās mācīties. Tā kā viņi paši atsakās mācīties, tad nevar teikt, ka viņus no skolas atskaita skolotāji. Skolnieks, kas nemācās pats ir izdarījis izvēli nemācīties jeb degradēties un tāpēc skolotāji ir spiesti viņu atskaitīt no skolas, bet tāpēc jau skolotāji nav slikti. Viņi ir spiesti tā rīkoties, lai saglabātu skolā harmoniju, lai neradītu skolā haosu. Iedomājieties, kas notiktu skolā, ja skolotājiem būtu vienaldzīgi kā skolnieki mācās? Es domāju, ka paietu pavisam īss brīdis, ka skolā vairs neviens nemācītos.
Dievs nedrīkst pieļaut visumā haosu, tāpēc brīžos, kad cilvēce ar savām domām, vārdiem un rīcību to rada, notiek iejaukšanās no Augstākajiem Spēkiem, kas radot kādu notikumu, piemēram, dabas katastrofu, piespiež cilvēkus sākt domāt – ko viņi dara, kādas ir viņu vērtības un kāda ir dzīves jēga?
Es nevaru piekrist domai, ka mēs esam pilnīgi, jo uzskatu, ka viss negatīvais, kas katrā no mums ir, tā ir nepilnība, bet tanī pašā laikā tā ir nepieciešama, lai notiktu mūsu garīgā izaugsme. Mūsu galvenais uzdevums ir paplašināt apziņas līmeni jeb citiem vārdiem sakot, augt garā jeb tuvoties Dievam. Jo augstāks apziņas līmenis, jo vairāk mēs saprotam sava prāta nozīmi, sava ķermeņa nozīmi un savu domu nozīmi. Piemēram, mēs sākam saprast kā ar savām domām mēs radām slimības. Mūsu ķermenis ir mūsu labākais draugs, kas patiesi caur slimībām norāda, kādas mācības mēs neesam izpratuši. Ja cilvēks mācās, tad ķermenis atveseļojas. Tāpēc nevar atraut prātu, domas, ķermeni, garu, dvēseli. Viss tas kopā veido vienu veselumu, ko sauc par cilvēku.
Skatoties no dažādiem punktiem, var visādi skaidrot šo jautājumu, un tieši tāpēc cilvēku starpā ir domstarpības, ka katrs skatās uz šo jautājumu no cita punkta. Manuprāt nav jāstrīdas par jēdzieniem, bet jāsaprot, ka ikvienam cilvēkam ir iespēja būt labākam un dzīvot laimīgi, ja tikai viņš izdara pareizās izvēles. Atcerieties, ka katrā brīdī ir tikai divas izvēles – viena izvēle jūs tuvina Dievam, bet otra attālina no Dieva.
sending...
