Vai dzīvot kopā aiz pienākuma? 08.05.2014

Līga jautā: Ar savu bērnu tēvu dzīvojam kopā jau gandrīz 11 gadus, kādus 9 no tiem viņš kategoriski negribēja precēties, jo teica frāzi: “Kādēļ ir jāapprecas, ja tāpat būs jāšķiras?”. Nenoliegšu, man šī uzvedība un līdzīgi vārdi, lika justies nevajadzīgai un kā pagaidu variantam. Tad nu visus šos 9 gadus es sevi pilnveidoju, dažādos kursos, biju tāda, kāda viņam patiktos mani redzēt, vienvārdsakot, daudz dzīvoju ar savu iekšējo Pasauli mājās nerunājot, par to ko jūtu, domāju,..jo tā pat man vienmēr ir bijuši putni galvā. Bet visus šos gadus, kad apkārtējie cilvēki, man teica, Līga, ko Tu dari? Jūs taču esat tik dažādi. Tevi viņš nenovērtē utt,…es turpināju ticēt un no sirds redzēt viņā labu cilvēku, ar plašu dvēseli, ļoti labu tēvu saviem bērniem, utt.

Līdz apmēram 1,5 gadu atpakaļ es pievērsos vēdiskām zināšanām, kuras mani ļoti “ievilka” un, sākot vairāk nodarboties ar jogu, izjutu sevī pieaugam pārliecību par sevi kā personību, ka esmu dzīva būtne, ar visiem plusiem un mīnusiem, un galvenais, es sāku sevi pieņemt tādu, kāda esmu. Protams, esmu vēl tikai pašā ceļa sākumā, sevis pilnveidošanā, bet zinu vienu, ka ļoti sen jau sevi jūtu un klausos, kas man patīk, kas nē, ..tikai tagad beidzot varu par to runāt atklāti, lai vai kas.

Tad nu kad es paziņoju, ka nevēlos vairs būt tikai ”Draudzene” un ka gribu vienādu uzvārdu ar bērniem un vispār, ja nekas nemainīsies, es esmu gatava visu pārtraukt. Tad pēc kāda laika, sekoja skaists bildinājums, ar maniem vecākiem…Es noticēju. Teicu, Jā. Jo, zināju, ka būs taču labi. Bet tad sekoja pilnīgs nekas…ja var tā teikt pilnīgs vēsums attieksmē no viņa. Biju sajūsmā, no kleitas meklēšanas, viesu saraksta, norises vietas meklēšanas utt, (pats teica, piezvani, rezervē, meklē – kas lika man atkal noticēt, bet…tad kad jautāju, ko viņš grib, kā grib, varbūt ko īpašu (es biju par mazām, mīļām kāzām tuvāko lokā)..no viņa puses sekoja…ilgs klusums, nervoza attieksme un…”un vispār man tagad nav laika par to domāt!”…

Lieki teikt, ka es ļoti vīlos..atkal un sākās manu aizvainojumu  krāšana sevī, vainas sajūta…(ar to man vienmēr ir bijis diezgan sarežģīti, jo man ir sarežģītas attiecības ar tēti, nekad neesam spējuši runāt, kā Tētis un meita, par dzīvi – nekad. Es pat īsti nezinu, kā veidot attiecības ar vīriešiem. Tāpēc savu draugu uztvēru kā ko ļoti pārākā pakāpē, sevi aizmirsdama). Tad sekoja daudz kas aiz pienākuma, lai bērni neredzētu mūsu nesaskaņas. Mums ir kopīga nodarbošanās – dzīvojam kopā, strādājam kopā, līdz ar to tas viss ir tik ļoti savijies kopā, ka grūti atdalīt, bet zinu vienu, mana veselība jau brēc par to, ka sev daru pāri un īsti pareizi nerīkojos.

Tāpēc, Paldies manai Mammai, viņa mani sapazīstināja, ar Jūsu saitu un tā nu es vēršos pie Jums Elvita. Ko man darīt?
Es ar prātu saprotu, ka nekas mūsu attiecībās vairs nemainīsies, jo jūtas ir padzisušas un es viņu neiekāroju kā vīrieti, diemžēl,…bet ar sirdi es ticu un vēlu viņam laimi. Tiešām!

Aizmirsu pieminēt, ka mūsu 4 gadīgā meitiņa naktīs vēl čurā gultā. Varbūt tam arī ir kaut kāds sakars?

Elvita Rudzāte atbild: Līgas neapgūtā mācību stunda ir izveidot attiecības ar vīrieti. Viņa atzina, ka ir sarežģītas attiecības ar tēvu un tagad ar bērnu tēvu. Vispirms Līgai ir jāpiedod savam tēvam un jāizprot tēva attieksme pret viņu – kāds tam ir cēlonis? Droši vien viņas tēvs ir cietis savā ģimenē un pēc tam līdzīgas izjūtas ir atgādinājusi Līga. Varbūt viņam šķita, ka Līga novērš sievas uzmanību no viņa? Varbūt Līga atgādina viņa māti?

Domāju, ka Līgas bērnu tēvs izjūt kaut ko līdzīgu kā Līgas tēvs, tāpēc Līga piesaistīja sev šādu vīrieti. Es nedomāju, ka Līgas bērnu tēvs ir vienaldzīgs pret Līgu. Es domāju, ka viņš baidās atklāt savas jūtas, viņam ir kauns, bet kāpēc? Atbilde ir jāmeklē viņa pagātnē.

Es saprotu, ka Līga, nesagaidot mīlestību no vīrieša puses, jūtas vīlusies, ka ir sākusi dzīvot aiz pienākuma, kas, protams, nav pareizi, bet man nav cita ieteikuma Līgai kā vien paskatīties uz savu bērnu tēvu ar sirds acīm, ieraudzīt to, kas slēpjas viņa sirdī. Ja vīrietis kopš iepazīšanās sākuma nav gribējis precēties, domājot, ka tāpat būs jāšķiras, tas nozīmē, ka viņā ir milzīgas bailes, ka viņu pametīs. Nevis viņš plānoja izbeigt attiecības, viņš baidījās, ka attiecības izbeigs Līga. Tāpēc pēc Līgas draudiem viņš nekavējoši bildināja Līgu, bet viņa bailes aktivizējās. Tas, ko viņš klusībā domāja, Līga pateica skaļi. Kauns ir tas, kas liek viņam noslēgties sevī, gaidot rezultātu. Viņš jūt, ka Līgas mīlestība ir apdzisusi un tas liek viņam noslēgties vēl vairāk un trīcēt bailēs par nākotni.

Mazā meitiņa jūt vecāku stresus, viņa ļoti baidās zaudēt tēvu, tāpēc naktīs čurā gultā.

Īsta mīlestība nevar nodzist. Īsta mīlestība ir mūžīga neatkarīgi no tā kā partneris uzvedas. Lai sasniegtu īstas mīlestības līmeni, mīlestība ir jāattīsta, iemīlot partneri tādu kāds viņš ir un, neizvirzot nekādas prasības. Līgai jāpiedod bērnu tēvam viņa vēsā attieksme un jāatbrīvo savs stress “bailes, ka mani nemīl”. Tad mīlestības enerģija no Līgas plūdīs pie bērnu tēva, viņš to sajutīs un attiecības mainīsies uz pozitīvo pusi. Līgai jālūdz piedošana bērnu tēvam par draudiem šķirties un jāpiedod visiem tiem cilvēkiem (vecākiem, iespējams pirmajai mīlestībai), kuri ir traumējuši viņa dvēseli. Tikai patiesa beznosacījumu mīlestība var palīdzēt Līgai izveidot laimīgu ģimeni.