Vai lietderīgi veltīt pastiprinātas rūpes par fizisko ķermeni? 13.10.2018

Jana jautā: Pēdējā laikā mani nodarbina domas par to, ko es pasākšu, kad bērni paaugsies. Es apguvu medmāsas profesiju, pastrādāju nedaudz. Atzīšos, ka domājot par atgriešanos slimnīcā vai bērnu dārzā kā medmāsiņa, es izjūtu
spriedzi. Man ir bail kaut ko “salaist dēlī “, nezināt to, kas jāzina, to, kas nāk tikai ar gadiem. Vēl šodien neizprotu situāciju slimnīcā. Mēs ar draudzeni uzsākām darbu pieaugušo onkoloģijā bez speciālās apmācības par nodaļas darbu. Pieredzējušās māsas devās dzer kafiju un noteica, lai pašas tiekam galā.. Pamanīju,ka opitis nosvīdis, izmērīju temperatūru, pārģērbu un nomazgāju, tikai tad, kad no jauna nosvīda atcerējāmies, ka viņš ir diabētiķis (it kā paēda pirms zāļu dzeršanas), neiedomājāmies uzreiz sākt ar asinsspiediena mērīšanu. Tas bija ļoti augsts. Tikai tad nodaļas māsas reaģēja, un atnāca paskatīties. Opitis bija tuvu šoka stāvoklim. Viss beidzās labi un kopš tās reizes manī ir bailes.

Ja es pēc pāris gadiem atgrieztos kādā no nodaļām, man jau būs 30, bet es joprojām uzvedīšos kā iesācēja, kā nepieredzējis bērns. Šī iemesla dēl prieku raisa domas par ķermeņa estētisko kopšanu. Es reiz apguvu masāžas kursu. Ticu, ka tad, kad sevi savedīšu kārtībā, es atkal varēšu dalīties,- masēt, atjaunot ādu ar dabīgām ziedēm, interesē arī darbs ar zīdaiņiem, tomēr, vai ir pareizi tērēt laiku uz zemes mācoties un praktizējot darbu, kurš pastiprināti pievērš uzmanību fiziskajam ķermenim? Vai miers un relaksācija ko izjūt apmeklētājs to attaisno?

Elvita Rudzāte atbild: Ja cilvēks dara pāri savam ķermenim, lai tikai ārēji izskatītos pievilcīgs, tad iztērētā nauda un nodarītās sāpes fiziskajam ķermenim garīgajā skatījumā ir nelietderīgi tērēti resursi, kā arī ir bijusi vardarbīga attieksme pret savu ķermeni.

Ja cilvēks apmeklē masieri, lai relaksētos un uz brīdi atslābinātos no dienas stresiem, tad tas nav nekas slikts, tikai šāda resursu tērēšana arī netiek uzskatīta par efektīvu, jo miers ir īslaicīgs, cilvēkam ir jāmācās justies mierīgi arī bez relaksācijas procedūrām.

Janas problēma ir vainas izjūta un bailes “mani nemīlēs”, ja kļūdīšos. Iesaku Janai nevainot sevi un saprast, ka no kļūdām cilvēks mācās. Ja Jana otrreiz redzētu nosvīdušu slimnieku, viņa atcerētos savu pieredzi un visu izdarītu pareizi. Šajā situācijā nevis nepieredzējušās medmāsas bija vainīgas, bet gan pieredzējušās, kas savu darbu veica pavirši. Tāpēc mans ieteikums Janai ir tomēr atgriezties medicīnā, jo tur viņa vislabāk varēs dzēst savu slikto karmu.