Vai patiesi ir jāgaida ciešanas? 21.05.2018

Raivo jautā: Ilgstošu gadu laikā lasot domatajs.lv un smeļoties informāciju no ieteiktajiem resursiem, saprotu, ka mana problēma ir tā, ka es nespēju pielietot zināšanas praksē. Nav tā, ka es nezinu, kurš likums konkrētajā izvēles situācija atbilst un ka apmēram nenojaušu kā ir rīkoties vismaz labāk, ja ne pareizi. Mana problēma ir ārkārtīga spītība, kurai pretī stāties es nespēju nekādā veidā.

Nav tā, ka es nebūtu mainījis savu attieksmi pret problēmām laika gaitā, tomēr visas izmaiņas skar vairāk verbālo sfēru, kuru kontrolēt man ir krietni vairāk. Es runāju mazāk ļaunu vārdu, mazāk kritikas un apvainojumu, kas manā skatījumā ir pozitīvi. Redzu arī ietekmi apkārtnē, ka pats arī mazāk saņemu minētās lietas.

Mana apkārtne ir ļoti izmainījusies un man apkārt ir tikai atbalstoši un iejūtīgi cilvēki. Cilvēki, kas mani motivē un pauž līdzjūtību, tomēr vienmēr tās motivācijas, lai rastos pārmaiņas reālajās fiziskajās darbībās.

Man ilgus gadus ir depresija, kas no smagas formas ir vērtējama kā viegla starp vidēji smagu, tātad kādā mērā attīstība notiek.

Es no visas sirds gribu pievērsties pašdisciplīnai, darīt vairāk laba un kopumā augt garā, tomēr ikvienu košu ideju drīzumā pavada “kritiens” atpakaļ. Es zinu, ka manī ir daudz negatīvo īpašību un visai nopietnā daudzumā, manī ir arī daudz labu īpašību, ko atzinīgi novērtē citi (nav tā, ka saka tieši un ļoti slavē, bet parasti no citiem cilvēkiem nākas dzirdēt, ka kāds par mani ir atzinīgi atsaucies).

Kopumā, pievēršoties pie jautājuma konkrēti – es zinu, ka eksistē karmiskas ciešanas, kas man ir jāatpērk tikai un vienīgi ar ciešanām, to es pieņemu un tas manī satraukumu nerada, jo zinu, ka šī veida ciešanas ir pilnībā pamatotas ar manu rīcību pagātnē, ko es varu arī nezināt. Tomēr man ir ļoti žēl, ka es nemainos, man nav žēl par pagātni, man ir žēl par tagadni, kuru es pat zinot visus Dievišķos likumus – nemainu, vai mainu ļoti minimāli. Nav tā, ka es nevēlos to mainīt, es vienkārši nespēju, manī nemitīgi mīt apņemšanās, ka es zinu, ka tā darīt nav pareizi, es tagad darīšu citādāk, tomēr šīs apņemšanās noturās dažas dienas. Es nespēju radīt noturīgas pārmaiņas, kuras noteikti no manis sagaida Dievs. Jā, dažkārt es jūtos dusmīgs uz sevi un tad es mēģinu visādā veidā piedot, kas arī sanāk, tomēr es nespēju pieņemt to, ka ar savu rīcību lieku sev ciest.

Man ļoti gribas mainīties un es zinu, cik ļoti tas ir būtiski. Tās lietas, ko tomēr esmu kādā veidā iemanījies izlabot sevī, ļoti uzskatāmi parādās ikdienā, kā apliecinājums tam, ka negatīvās situācijas sarūk. Par sevi gribētos komentēt, kā minējāt savā Piedošanas mācības grāmatā: “Saprot, ka viņam nepieciešama palīdzība, bet pats koncentrējas tikai uz slikto, nespējot piedot pāridarītājiem.”

No tā, es saprotu, ka man ir jāgaida ciešanas, jo brīvprātīgi mācīties es nespēju. Mana apziņa vienkārši neatveras pārmaiņām, es patiesi gribu sagribēt mainīties. Agrāk es to darīju caur bailēm, es sevi iebiedēju, ka minēto lietu neizpildes rezultātā sekos loģiskas sekas. Tomēr tas ir kā vēstījumos minēts – cīņas jūtas nav Dievišķas jūtas. Attiecīgi, pilnīgi loģiski sanāk, ka motivēt sevi uz pārmaiņām ar cīņu nedrīkst, tomēr citi pašmotivācijas mehānismi manī nav (visticamāk neesmu atklājis, nevis to nav). Es jau no bērnu dienām sevi motivēju ar bailēm, es ar sevi cīnījos pēdējos 8 gadus.

Manā skatījumā problēma nav ārpasaulē, jo visi resursi ir viegli pieejami vai arī tos var iegūt. Problēma ir manā kontaktā ar sevi, es neatceros, kad es būtu bijis kontaktā ar sevi. Ja tagad man piedāvātu jebkuru darbu, jebkurā
vietā vai jebkādu citu resursu, es gluži vienkārši nezinātu, ko izvēlēties, jo manī nemīt ne mazākā nojausma kādus soļus spert turpmāk. Dažkārt man šķiet, ka mana karma ir vienkārši blandīties pa dzīvi nesaprotot, kas notiek, jo tas pēdējā laikā šķiet vienīgais izskaidrojums, ka Dievs man neļauj saprast notiekošo un vēlamās darbības, ka mans dvēseliskais nemiers ir teju vai mans liktenis.

Es saprotu, ka es dzīvoju savā ilūzijā, tomēr es ļoti gribu no tās izrauties. Bet tas nenotiek gadu pēc gada. Man nepieciešams mainīties te, tagad, tūlīt. Tas man ir ļoti nepieciešams, tomēr kā jau noprotat, tas nesanāk.

Elvita Rudzāte atbild: Kad lasīju Raivo vēstuli, atcerējos gadījumu, kuru Vīlma Lūle aprakstīja savā grāmatā – kādai sievietei tika konstatēts vēzis pēdējā stadijā un viņa atteicās no ārstu sniegtās palīdzības, jo bija nolēmusi nomirt un gaidīt nāvi. Tā viņa sēdēja pie loga, skatījās, kas notiek uz ielas un gaidīja nāvi. Tā viņa gaidīja, gaidīja, bet nāve nenāca. Sieviete saprata, ka ārpasaulē dzīve turpinās, ka arī pēc sievietes nāves tā turpināsies, ka problēma nav ārpasaulē, bet gan viņā pašā. Un tad viņa saprata, ka dzīvot nepieciešams tieši viņai pašai nevis kādam citam, un ka viņai ir jādara viss, lai viņa varētu dzīvot, un viņa sāka praktizēt Vīlmas Lūles dotos padomus, piedodot sev un visai pasaulei. Šī sieviete izveseļojās un tas bija brīnums, ko sievietei dāvāja Dievs, jo Viņš redzēja, ka sievietei ir potenciāls daudz ko saprast.

Tas pats attiecas uz Raivo. Viņš gaida ciešanas, bet tikai Dievs lemj, kam mācīties caur ciešanām un kas spēj iet mācību ceļu. Raivo domā, ka viņš nespēj zināšanas pielietot praksē. Iespējams tā tas arī ir, jo viņa prāts valda pār sirdi. Tāpēc nepieciešams atvērt sirdi mīlestībai un piedošanai, bet Raivo to nespēj, jo ir tālu no Dieva.

Iesaku Raivo aiziet uz mežu un kādu dabisko pļavu, kur nav cilvēku, un pavērot dabu – vienkārši skatīties kā skudras strādā, kukainīšī un putni katrs dara savu darbu, ieraugot, ka arī viņi ir daļa no Dieva. Nevajag gaidīt nekādu rezultātu, jo rezultātu nosaka Dievs nevis cilvēks. Ja Dievs gribēs, lai Raivo ierauga katrā cilvēkā un dzīvā radībā Dievu, tad arī būs jāsastopas ar situācijām, kas šo izpratnes attīstību veicinās. Kad Raivo ieraudzīs Dievu arī savos pāridarītājos, tad tas būs ļoti liels sasniegums, bet to nevar gaidīt ne šodien, ne rīt. Visam ir vajadzīgs laiks un pacietība.

Kāda sieviete, kas lūdza man palīdzību, ilgus gadus sirga no depresijas. Viņa darīja visu ko teicu, bet nekas nepalīdzēja. Es ieteicu viņai lasīt Gudrības Vārda Mācību un Rozārijus, viņa to darīja, bet nekas nemainījās. Viņa klausījās manus seminārus, apmeklēja manas praktiskās nodarbības, bet nekas nemainījās. Viņa lūdza palīdzību Dievam, bet nekas nemainījās. Es teicu sievietei, lai negaida rezultātu, bet vienkārši dara visu, kas ir viņas spēkos. Gāja laiks, pagāja gadi, bet sieviete turpināja ar sevi strādāt, līdz kādā dienā viņa man zvana un saka, ka depresija ir atkāpusies un Dievs ienācis viņas istabā. Sieviete bija tik sajūsmināta par piedzīvoto brīnumu, ka vēlējās to izstāstīt visai pasaulei, bet cilvēki, kas to nav piedzīvojuši, nespēj izprast viņas izjūtas.

Šis gadījums man lika aizdomāties, ka sieviete cītīgi strādādama ar sevi, lēnām dzēsa savu karmu. Es sapratu, ka depresija bija dota viņai, lai viņa sāktu izzināt dzīvi un sevi, paplašinātu savu redzes lauku, kas viņai izdevās. Viņas ciešanas bija depresija, kas ir nelāga izjūta, to vislabāk saprot tie, kas to ir piedzīvojuši. Dievs sievietes lūgšanas uzklausīja tikai pēc 3 gadu neatlaidīga darba. Iespējams Raivo ir jāstrādā vēl ilgāk, lai saņemtu Dieva žēlastību, bet tā noteikti atnāks, tad kad Raivo būs sapratis to, kas viņam ir jāsaprot un atvēris savu sirdi mīlestībai un piedošanai.