Vai pieņemt esošo darba situāciju? 02.08.2016

Katrīna jautā: Pirms vairākiem gadiem pabeidzu augstskolu un pavisam drīz atradu darbu, kas man patīk (darbs ar klientiem, viņu dokumentu kārtošana, konsultācijas utt.) No sākuma kā jau jaunam darbiniekam darba un klientu bija mazāk, bet tad arvien vairāk un vairāk. Tagad ir tā, ka jau pāris gadus reāli netieku galā ar to visu – strādāju arī darbdienu vakaros, brīvdienās.

Ģimene un arī es pati par to neesam sajūsmā, taču man kaut kā šķiet – ja jau iesākts, tad jau jāvelk tas vezums. Ja pasaku vadībai, ka daudz darba, tad daļa no maniem darbiem tiek maniem kolēģiem, kuriem tāpat ir tāda pati
situācija… jauni darbinieki – būtu risinājums, taču tad samazinātos alga (lai gan darbu tāpat paliktu tikai vairāk nevis mazāk).

Darbs man patīk, bet darba ir pārāk daudz manā dzīvē, līdz ar to daudz laika tiek atņemts pašai sev un saviem mīļajiem cilvēkiem. Protams, ka pasliktinās veselība, attiecības ar savējiem un arī darba kvalitāte, jo bieži vien ir liels nogurums, gribas vienkārši atpūsties no visa.

Un vēl viena lieta – man ir ļoti grūti paņemt no klienta par savu pakalpojumu tādu naudas summu, kādu būtu jāpaņem. Vienmēr tāds pieticības sindroms, pat ja pašai pēc tam jādomā kā savilkt galus kopā līdz nākošajai algai. Pagaidām emocionāli nejūtu tik lielu diskomfortu, lai spētu par 180 grādiem mainīt savu dzīvi, taču saprotu, ka pēc kāda laika tas tāpat varbūt notiks. Kas man ar šo visu situāciju būtu jāmācās? Pieņemt to, kas ir? Saņemties un mainīt kaut ko?

Elvita Rudzāte atbild: Visu nosaka mūsu attieksme pret darbu. Ja tu darbu uztver kā apgrūtinājumu, kaut vai tikai tāpēc, ka jāstrādā garas darba stundas un brīvdienās, tad tu darbu darīsi aiz pienākuma nevis ar prieku, kas savukārt radīs lielu noguruma izjūtu.

Ja cilvēks ir pateicīgs Dievam par doto iespēju strādāt, tad viņš garās darba stundas uztver pavisam citādi. Protams, darba dienas beigās viņš jūtas patīkami noguris, bet pēc miega, cilvēks atkal ir možs un gatavs sākt jaunu darba dienu.

Reiz man bija saruna ar sievieti, kura strādāja ļoti garas darba stundas un pieņēma lēmumu tāpēc mainīt darbu, lai vairāk būtu kopā ar ģimeni. Kas notika pēc darba vietas maiņas? Viņai sākās depresija, jo nezināja kā izmantot brīvo laiku un ko katru dienu darīt kopā ar ģimeni. Viņa nonāca pie atziņas, ka labāk strādā garas darba stundas, nekā mocās bezdarbībā. Protams, tas arī nav pareizi, jo šī situācija atklāja sievietes problēmu, kuru garās darba stundas slēpa.

Ja cilvēks mīl savu darbu un viņā nerodas iekšējs dzenulis kaut ko mainīt, lai augtu garā, tad es neredzu nepieciešamību kaut ko mainīt. Ja cilvēkam darba slodze ir par lielu, tad par to ir jāsaka darba devējam, un jābūt gatavam pat zaudēt daļu atalgojuma. Ja atalgojums ir tas, kas liek cilvēkam strādāt virsstundas, tad šāda verdzība agrāk vai vēlāk kļūs neizturama.

Tāpēc ieteikums ir tikai viens – mainīt attieksmi pret darbu un sajust ar sirdi kā attīstīties tālāk, vai darot esošo darbu vai, meklējot jaunus izaicinājumus.