Vai slimības pārmantojas no vecākiem? 24.08.2018

Baiba jautā: Vēlētos dzirdēt jūsu viedokli par manu jautājumu. Manai mammai bija krūts vēzis, 5 gadus cīnījās, bet nepieveica. Mammas nav jau 10 gadus. Jau tajā laikā mammas ķirurgs man teica, ka man arī jāuzmanās, esmu meita un ka varot iedzimt. Bet sakiet vai cilvēkam no 25 gadu vecuma jādzīvo bailēs un par to jādomā? Vai no tā tomēr var izvairīties?

Elvita Rudzāte atbild: Medicīnas uzskats par slimībām, kuras var tikt nodotas tālāk no paaudzes uz paaudzi jeb ģenētiski iedzimtām slimībām 100% visos gadījumos neapstiprinās. Ir ļoti daudz gadījumu, kur ārsti biedē vecākus, kas slimo ar kādu ģenētisku slimību, ka tie nedrīkst radīt bērnus, jo arī bērni piedzimšot slimi, bet vecāki nepaklausa ārstus un bērni piedzimst veseli. Tāpat ir gadījumi, kur slimam vecākam piedzimst ar tādu pašu slimību slims bērns. Un vēl ir gadījumi, kur pilnīgi veseliem vecākiem piedzimst ar ģenētisku slimību slims bērns. Tā kā ir iespējami pilnīgi visi gadījumi, tad hipotēze, ka slimības tiek pārmantotas no vecākiem, neapstiprinās.

Rodas jautājums, kāpēc tomēr ir vērojama parādība, ka ģimenē paaudzēs slimo ar līdzīgām slimībām? Medicīna to nespēs izskaidrot tik ilgi, kamēr neatzīs Dievišķo likumu eksistenci. Visa pamatā ir iemiesošanās būtība – kāpēc cilvēks piedzimst? Cilvēks piedzimst, lai augtu garā jeb citiem vārdiem sakot, lai dzīves laikā kļūtu dzīves gudrāks – garīgi attīstītos. Tā ir pilnīgi visu cilvēku galvenā dzīves jēga, tikai žēl, ka maz ir to cilvēku, kas to zina.

Pirms iemiesošanās gars izvēlas vietu un ģimeni, kur nākt iemiesojumā. Tā nav nejauša izvēle, tā ir ļoti rūpīga izvēle, lai mācītos jeb kļūtu dzīves gudrāks. Taču mācīšanās nenotiek vienkāršos apstākļos. Mācāmies mēs caur grūtībām, tās pārvarot. Bērni mācās no savu vecāku pieļautām kļūdām, vecāki mācās viens no otra trūkumiem utt. Tas, kas patiešām ir kopīgs vecākiem un viņu bērniem, tās ir iepriekšējās dzīvēs neapgūtās mācības. Bērni izvēlas vecākus, kuri arī nav apguvuši mācības, kuras šajā dzīvē bērns vēlas apgūt.

Lielākā daļa slimību rodas no nepareizas domāšanas un attieksmes pret dzīvi. Baibas mamma saslima ar krūts vēzi, jo ļoti cieta no bailēm “mani nemīl” un dusmojās uz kādu/iem, kas viņasprāt viņu nemīlēja vai apdraudēja viņas attiecības. Tā kā viņa šīs dusmas slēpa, tad tās sāka izpausties caur ļaundabīgā audzēja slimību, lai vestu Baibas mammu pie prāta, ka viņa nedrīkst dusmoties, ka viņas attieksme pret notiekošo nav pareiza. Slimība ir skolotājs nevis ienaidnieks ar ko jācīnās. Baiba raksta, ka mamma 5 gadus cīnījās ar slimību. Ar slimību nav jācīnās, jo slimība vēlas tikai palīdzēt cilvēkam kļūt gudrākam, un slimnieks, kas mācās var atveseļoties arī no vissmagākajām slimībām, tanī skaitā ļaundabīga audzēja.

Tas, kam patiešām Baibai ir jāpievērš uzmanība, tās ir mammas neapgūtās mācības, kuras visticamāk ir arī Baibai, jo Baiba izvēlējās mammu ar tādiem trūkumiem, lai pati kļūtu gudrāka. Ja Baiba izpratīs šīs mācības – mācēs mīlēt nesavtīgi, negaidot neko pretim jeb mīlēs bez nosacījumiem, tad viņai nav pamata baidīties saslimt ar vēzi. Ja viņa atkārtos mammas kļūdas, tad diemžēl ārstiem būs taisnība, slimība var nākt vest Baibu pie prāta, dodot viņai iespēju mācīties.

Nevienam cilvēkam nav jābaidās no slimībām, ja viņš pareizi pret tām sāk attiekties. Ja cilvēks savas slimības uztver kā skolotājus un cenšas izprast to mācības, tad viņš vēlāk ir slimībai pateicīgs. Tas izklausās neparasti, bet tā kā man ir iespēja sniegt garīgu atbalstu cilvēkiem ar smagām slimībām, tad es redzu, cik cilvēki ir pateicīgi brīdī, kad ir izpratuši slimības dotās mācības un nenožēlo grūtos brīžos, ko piedzīvojuši, jo laimes izjūta, ko piedzīvo apziņas paplašināšanās brīdī spēj dzēst visas piedzīvotās ciešanas.

Ja cilvēks pastāvīgi mācās – garīgi attīstās, tad slimībai nav pamata nākt. Es iesaku aprunāties ar veciem cilvēkiem, kuri nav slimi, bet no vecuma ir vārgi. Viņi ir tik dzīves gudri, viņi ir visas dzīves garumā mācījušies, tāpēc slimībai kā skolotājam nav bijusi nepieciešamība pie viņiem nākt. Tomēr tas nenozīmē, ka viņiem ir bijusi viegla dzīve. Dzīve nevar un nedrīkst būt viegla, jo citādi cilvēks neattīstās. Daļa no šiem cilvēkiem ir bijuši izsūtījumā Sibīrijā, piedzīvojot lielu nabadzību, bet tā kā viņi iemācījās priecāties par to, ko Dievs viņiem deva, tad viņi spēja izturēt smagos pārbaudījumus un atgriezās dzimtenē veseli, spējot labā veselībā nodzīvot ilgo mūžu.

Cilvēkiem savā būtībā nav jāslimo. Kad cilvēces apziņas līmenis būs sasniedzis noteiktu pakāpi, tad slimības vairs nebūs kā skolotāji, bet diemžēl tas vēl tik drīz nenotiks, cilvēcei vēl tāls ceļš ejams līdz šādam apziņas līmenim, bet par laimi arī mūsdienās ir cilvēki, kas var ar savu piemēru parādīt citiem, ka ar pareizu domāšanu cilvēks neslimo.

Bailes ir tumsas spēku ierocis. Ja cilvēks baidās saslimt, tad viņš no iedomām vien var saslimt, un analīzes var uzrādīt slimību, kura varētu nebūt, ja cilvēks dzīvotu ar pareizu domāšanu un attieksmi pret dzīvi. Bailes piesaista to no kā tu baidies tieši tāpēc, lai tu mācītos izprast dzīves gudrības. Tas, kas atgriežas ticībā pie Dieva, kalpo Viņam, nebaidās ne no vienām grūtībām. Pat, ja viņu piemeklē slimība, viņa attieksme pret to būs pareiza, viņš to neuztvers kā problēmu, bet gan kā iespēju dzēst savu slikto karmu par pagātnē pieļautām kļūdām un mācīties. Tāpēc tik svarīgi ir mācīties un augt garā, jo tas ir visas mūsu eksistences pamats.