Vai turpināt darbu, apzinoties, ka ir lietas, ko nevaru ietekmēt? 14.07.2018

Kristīne jautā: Nepieciešams Jūsu padoms. Sakiet, lūdzu, ko darīt situācijā, kad pēc ilgstoša bezdarba, kurš radīja depresiju un trauksmi, ir atrasts darbs, taču darba devējs izvirza prasības paveikt vairākus darbus vienā termiņā, turklāt nezaudējot kvalitāti. Darba temps ir diezgan ātrs un zināmā mērā neprognozējams, daudz kas tiek atstāts uz pēdējo brīdi, pirms es saņemu šo darba uzdevumu. Jūtu, ka man uz tā pamata ir saasinājusies trauksme. Ko darīt
– turpināt šo darbu, apzinoties, ka ir lietas, ko nevaru ietekmēt, bet censties izdarīt pēc labākās sirdsapziņas vai saudzēt veselību (ja kļūs sliktāk, jo darba dēļ diez vai pie ārsta varēs tikt, turklāt darbu, iespējams, nāksies veikt arī brīvdienās, kas man šķiet pretdabiski, jo vismaz svētdienai jābūt brīvai) un atteikties, jo darba devējs piebilda, ka neesmu vienīgā persona, kas varētu šo darbu veikt pēc pārbaudes laika? Sanāk, mani izmanto, lai pēc tam tāpat atlaistu?

Elvita Rudzāte atbild: Darbs vienmēr ir jāveic pēc sirdsapziņas, jo patiesībā darbs tiek darīts nevis klientiem vai darba devējam, bet gan Dievam. Kad cilvēks strādā ar mīlestību, tad viņš darbā nenogurst tik lielā mērā, kā tad, kad cilvēks darbu dara, lai nopelnītu naudu. Nogurums, protams, ir, bet tas ir patīkams.

Tie cilvēki, kas nodarbojas ar labdarību, viņi zina, ka darbs prasa daudz vairāk laika nekā astoņas stundas dienā. Tie cilvēki, kas ir nostājušies uz Iesvētījumu ceļa, tie nepazīst ne atpūtu vakaros, ne brīvdienas, ne atvaļinājumus, bet katru rītu mostas moži un gatavi veikt uzticētos pienākumus, nešķirojot tos, vai tie atbilst vai neatbilst viņa izglītības līmenim. Piemēram, svētā Terēze no Kalkutas, kad lidoja misijā uz kādu valsti, lidmašīnā lidojuma laikā izmazgāja tualetes. Viņa šo darbu veltīja Dievam un nedomāja par to, ka viņa dara darbu par ko neviens viņai neko nesamaksāja.

Depresija attīstās no neapmierinātības ar dzīvi. Kristīnes gadījumā depresija tiešām var aktivizēties, ja viņa nemainīs savu attieksmi pret darba devēju un darba pienākumiem.

Brīžos, kad darbs ir pārmēru daudz, nepieciešams padomāt, kurš darbs šajā brīdī ir pats svarīgākais un to arī darīt, par nepadarītajiem darbiem informējot darba devēju, lai viņš spētu izplānot, kurš tos varētu paveikt. Ja darba devējs pieņem visus lēmumus, tad jautāt darba devējam, kādā secībā kuru darbu veikt jeb citiem vārdiem sakot, kurš darbs ir vissvarīgākais un kurš var pagaidīt. Visus jautājumus ir iespējams risināt ar darba devēju, ja tikai to dara ar mīlestību un bez bailēm zaudēt darbu. Darba devēji redz un novērtē tos, kas darbu dara ar mīlestību. Ja tomēr darba devējs to neredz, tad to pamana kāds cits, kas piedāvā jaunas darba iespējas.

Patiesībā cilvēku vēro Dievs un tieši Viņš ir tas, kas dod iespēju cilvēkam strādāt labā darbā, pie laba darba devēja un brīnišķīgiem kolēģiem. Ja Viņš šādu iespēju nedod, tas nozīmē, ka Viņš vēlas, lai cilvēks mācās no grūtībām. Šajā gadījumā Kristīnei ir ļoti daudz jāmācās, lai viņa patiešām varētu strādāt ar mīlestību, bez bailēm un nosodījuma.