Vai vecāmamma var nodot mazbērnam savas bailes? 15.09.2018

Kristīne jautā: Lūdzu Jūsu skaidrojumu. Mana vecāmamma no mātes puses 8 gadu vecumā palika viena. Viens pēc otrs nomirst viņas vecāki. Viņi bija 5 bērni ģimenē, bet pēc vecāku nāves vecākie brāļi aizbrauca uz Krieviju, vecākā māsa nokļuva vienā radu ģimenē, mana vecāmamma citā.

Bērns īsā laikā zaudēja ģimeni un cik man stāstīts arī radu ģimene neuzvedās kā mīloši audžuvecāki, drīzāk kā darba devēji. Mana vecāmamma nomira tad, kad man bija 5 gadi. Es jau kopš mazotnes jūtu bailes ”zaudēt mīlestību”. Atceros, man bija kādi 7-8 gadi, kad vienā brīvdienā, kurā nekas īpašs nenotika, es spēlējos ar savām mantām un pēkšņi aizskrēju pie mammas un izmisusi pajautāju, vai mamma dzīvos tik ilgi, kamēr es izaugšu. Ļoti labi atceros šo notikumu it kā tas būtu noticis vakar. Man bija ļoti bail, paniski bail zaudēt mammu, tajā laikā viņu kā mīlestības un atbalsta sistēmu. Arī tagad es ik pa laikam jūtu bailes, ļoti spēcīgas bailes, zaudēt mīlestību.

Kā Jūs domājat, vai šīs manas bailes ir kaut kā saistītas ar manas vecāsmammas dzīves traģisko notikumu jeb tās ir manas pašas bailes, ko atnesu no iepriekšējām dzīvēm? Šajā dzīvē man bija normāla ģimene un bērnība. Vai vecāmamma var nodot mazbērnam savas bailes? Jeb tās ir manas pašas bailes, tomēr šo vecomammu es izvēlējos tāpēc, ka mums ir līdzīgas dzīves neapgūtās mācības. Jāpiemin, ka nesen es sapratu, ka arī manam opapam no tēva puses bija līdzīgas bailes – zaudēt mīlestību, palikt vienam.

Paldies par atbildi. Paldies par Jūsu darbu un lai spēks darboties tālāk.

Elvita Rudzāte atbild: Es domāju, ka katrs bērns bērnībā kādā brīdī ir aizdomājies, kas ar viņu notiks, ja vecāki nomirs. Arī man bija līdzīgas bailes par saviem vecākiem, jo bērns ļoti labi apzinās, ka pilnībā ir atkarīgs no vecākiem. Es nedomāju, ka Kristīne bailes zaudēt tuviniekus būtu uzņēmusi no vecāsmammas, kaut arī tādu iespēju izslēgt nevar, jo bērns uzņem stresus no saviem mīļajiem.

Cilvēks, kas baidās zaudēt mīlestību, nav vēl izpratis, ko patiesībā viņš baidās zaudēt. Mīlestību nevar zaudēt, jo tā ir visur un visā. Cits jautājums, ka cilvēks nejūt mīlestības enerģiju visur un visā, un patiesībā baidās zaudēt pieķeršanos cilvēkam. Pat, ja mīļš cilvēks nomirst, viņš nezaudē šī cilvēka mīlestību, jo tā saglabājas arī Smalkajā plānā un cilvēks jūt šo mīlestību. Piemēram, es jūtu sava tēva mīlestību kaut arī viņš sen jau ir miris. Vienīgais ko cilvēks var zaudēt – mīļa cilvēka glāstus, patīkamos kopā būšanas brīžus u.tml.

Ja cilvēks baidās, ka mīļš cilvēks to pametīs, piemēram, šķirot laulību, tad arī cilvēks baidās nevis zaudēt mīlestību, bet gan pieķeršanos jeb citiem vārdiem sakot – baidās zaudēt savu īpašumu, kas nozīmē, ka cilvēks nav izpratis materiālisma mācību, kas māca nepieķerties laicīgajām vērtībām.

Laicīgās vērtības ir pārejošas. Mūžīgās vērtības ir paliekošas. Mīlestība ir mūžīga vērtība, tāpēc to nevar zaudēt.

Visa veida bailes ir tumsas spēku ierocis. Tāpēc ļoti svarīgi ir atgriezties ticībā pie Dieva. Jo cilvēks tuvāk Dievam, jo mazāk viņā visa veida baiļu, jo viņš zina, lai kas notiktu laicīgajā dzīvē, par viņu vienmēr parūpēsies Dievs, jo Dievs nekad nepamet Sev uzticamos kalpotājus.

Lai arī viens no pārbaudījumiem ceļā pie Dieva ir sajūta, ka Dievs tevi ir pametis, tomēr tā tas nav. Patiesībā Dievs grūtos brīžos ir tik tuvu, ka tuvāk nevar būt. Līdzībās runājot, tu ej pāri dziļai un strauji tekošai upei par ļoti šauru laipu, kura kustas. Tev ir sajūta, ka tūlīt tu iekritīsi upē un nav neviena, kas tevi varētu pieturēt un izglābt, jo tu neredzi, ka blakus tev iet Dievs, kas tev ir tik tuvu, lai tevi noķertu brīdī, ja tomēr kritīsi.

Iesaku Kristīnei turpināt iet garīgās attīstības ceļu, stiprinot ticību Dievam, un tad jau pienāks brīdis, kad viņa pati pamanīs, ka bailes sāk mazināties līdz pazudīs pavisam.