Vēlēšanas 08.10.2018

Kristīnes pieredzes stāsts:

Vēlos padalīties ar savu pieredzi, varbūt kādam noder.

2018. gada pavasaris man sākās ar neierastām sajūtām un tām sekojošiem notikumiem. Darbā pamanīju pilnīgu enerģijas izsīkumu no manas puses, zuda jebkāda vēlme darboties, jo savam darbam vairs nespēju saskatīt nozīmi. Mans darba devējs bija Latvenergo, kas, manuprāt, ir, ja ne Latvijas stratēģiski vissvarīgākais uzņēmums, tad viens no Latvijas stratēģiski vissvarīgākajiem uzņēmumiem noteikti. 2018. gada maijā Latvenergo izsludināja Izcilības programmu, kurā varēja pieteikties darbinieki un izteikt savas inovatīvās, izcilās idejas par Latvenergo darbības uzlabošanu. Es arī pieteicos. Mans priekšlikums bija tirgot elektrību cilvēkiem par pašizmaksu un attiecīgi uzņēmuma enerģiju koncentrēt uz to, lai šo pašizmaksu samazinātu un vienlaikus pēc iespējas mazāk ietekmētu vidi.

Man bija iespēja šo viedokli paust gan tiešajam vadītājam, gan arī aptuveni desmit kolēģu lielai grupai, kas izvērtēja darbinieku piemērotību Izcilības programmai. Latvenergo Izcilības programmā uzņēma 21 dalībnieku, kas turpmāk papildus saviem tiešajiem pienākumiem var nodarboties arī ar Latvenergo izcilības stiprināšanu. Mani šajā programmā neuzņēma. Pēc savstarpējas vienošanās un bez liekām emocijām mūsu darba attiecības izbeidzās.

Uzreiz to nesapratu, tikai tagad saprotu, ka manī bija ļoti liela bezspēcības sajūta. Esmu radusi pastāvēt par savu viedokli, meklēt risinājumus, bieži vien neierastus, dažādām standarta un nestandarta situācijām. Tajā brīdī domāju, ka man jāiet uz Saeimu un Ministru kabinetu, jo šīs iestādes izdod normatīvos aktus, kas reglamentē Latvenergo darbību. To, ka Latvenergo jāstrādā ar peļņu u.c. Šie normatīvie akti bija tie, uz kuriem nepārtraukti atsaucās mani bijušie kolēģi. Tas viss esot rakstīts likumos un Ministru kabineta noteikumos. Latvenergo tos izpildot.

Tā kā likumus un Ministru kabineta noteikumus var mainīt politiķi, tad nolēmu, ka mans loģiskais nākamais solis ir piedalīšanās vēlēšanās. Jau prātoju, ar kuru partiju varētu piedalīties vēlēšanās. Tā savā ziņā bija tāda vēlme pierādīt savu taisnību, izmainīt esošo kārtību, panākot, ka elektrība tiek tirgota par pašizmaksu, lai cilvēki varētu dzīvot cilvēciskāku dzīvi. Augstākie spēki ātri lika man saprast, ka nevienā no vēlēšanu sarakstiem nav mana vieta. Jo gluži vienkārši Latvija ir uzņēmusies starptautiskas saistības, kuras pie esošās kārtības un regulējuma ir ļoti sarežģīti izpildīt. Tās ir vienkārši izpildīt, ja vairuma cilvēku domāšana mainās. Viens no maniem piedāvājumiem būtu samazināt naudas daudzumu apgrozībā. Piemēram, strādāt pie tā, lai cilvēku pamatvajadzības (vienkāršs, veselīgs ēdiens, vienkāršs, ērts, funkcionāls apģērbs, siltums, ūdens) varētu apmierināt pēc iespējas mazāk tajā iesaistot naudu. Tas nozīmē, ka cilvēkam valsts un/vai pašvaldība nevis izmaksā pabalstu naudā, bet dod iespēju strādāt un saņemt par to pretī ēdienu, apģērbu un siltumu. Savukārt arī valsts vai pašvaldība neizmanto naudu, lai iegādātos ēdienu, apģērbu un siltumu, neveido iepirkumu, bet gan iepazīstas ar vietējiem ražotājiem, kas ražo konkrēto produkciju, vienojas par piegādēm pēc iespējas mazāk izmantojot naudu. Ja samazināsim vajadzību pēc naudas, samazināsies arī IKP naudas izteiksmē. Tam vajadzētu notikt līdz tādam līmenim, ka 2% no IKP naudas izteiksmē ir smieklīgi maza summa.

Bet tagad par vēlēšanām. Tās strauji tuvojas. Esmu sapratusi, ka, apzinoties to vai nē, par Latviju bez manis atbild vēl aptuveni 2 miljoni cilvēku un par planētu Zeme atbild aptuveni 6 miljardi. Līdz šim esmu piedalījusies visās vēlēšanās, bet šīs ir pirmās, kad lūdzu, lai man tiek dota lielāka skaidrība. Saprotu, ka tā ir tikai viena balss. Bet ir ļoti liela vēlme būt patiesai pret sevi domās, vārdos un darbos. Mana šobrīd lielākā neskaidrība ir nevis, par ko balsot, bet gan par to, vai vispār piedalīties vēlēšanās. Saprotu, ka lielākā daļa sabiedrības ne tikai Latvijā, bet arī mūsu kaimiņzemēs vēl nav gatava dzīvot bez valstu fiziskajām robežām. Es esmu gatava, bet saprotu, ka šeit uz Zemes neatrodos viena. Hmmm… es laikam beidzot atradu kļūdu. Es meloju sev par gatavību dzīvot bez valstu robežām. Vēl neesmu gatava. Varbūt būšu gatava uz nākamajām vēlēšanām pēc četriem gadiem. Bet kam gan tad vajadzīgas vēlēšanas, ja cilvēki ir gatavi dzīvot uz Zemes bez valstu fiziskajām robežām? Tāpēc es iešu balsot un balsošu par 10. sarakstu “Attīstībai Par!” Un neprasiet man, kāpēc. Varbūt tāpēc, ka pamanīju tur vārdu cilvēcība. Bet kopumā ņemot tam nav loģiska izskaidrojuma. Izskatās, ka mana nākamās četrgades enerģija būs veltīta tam, lai piedalītos procesos, kas orientēti uz cilvēcību bez robežām. Lai mēs efektīvi prastu izmantotu dabas un cilvēku resursus.

Elvitas Rudzātes komentārs: Kristīnes vēstuli apzināti publicēju pēc vēlēšanām, lai man nepārmestu slēptu aģitāciju. Priecājos, ka Kristīne meklē risinājumus, lai sabiedrībai būtu vieglāk dzīvot. Nav pareizu vai nepareizu risinājumu. Katram risinājumam ir savs laiks, savi plusi un mīnusi, jo pat vislabākie risinājumi nedod augļus, ja tie ir ieviesti laikā, kad sabiedrības apziņas līmenis nav tam gatavs.

Es atbalstu beznaudas produktu apmaiņas sistēmu un ceru, ka to pamazām sāks ieviest jau tuvākās desmitgades laikā, bet sabiedrības apziņas līmenim tam ir jānobriest, un visticamāk tam palīdzēs turpmākie notikumi pasaulē un Latvijā.

Vēlēšanas ir demokrātijas instruments. Ja cilvēki neizmanto šo instrumentu, tad viņi nedrīkst vainot valdību un parlamentu, ka tie slikti strādā. Pēdējās vēlēšanas ļoti labi parādīja kā šis instruments izstūma ārā no politikas ļoti pieredzējušus politiķus.

Visu darbību pamatā ir motīvs. Ja tu no sirds vēlies palīdzēt Latvijai, tad Dievs tev noteikti dos tādu iespēju. Ja vēlies palīdzēt Latvijai, lai tikai apmierinātu savu ego, iegūtu varu un labāku materiālo stāvokli, tad tavi panākumi labākajā gadījumā būs īslaicīgi. Vissliktāk klāsies tiem, kas apzināti maldinās vēlētājus, sniedzot nepatiesu informāciju un apmānot vēlētājus, iegūs vietu Saeimā un valdībā. Kādu laiku melu politika strādā, bet nevajag aizmirst, ka “meliem ir īsas kājas”. Tas ir tikai laika jautājums, kad meli tiks atmaskoti. To ļoti labi parādīja pēcvēlēšanu diena, kad meli jau sāka līst ārā no politiķa, kas bija saņēmis pietiekami lielu tautas atbalstu.

Man tiešām žēl to vēlētāju, kas uzticējās meliem, bet nevajag tāpēc vilties, bet gan mācīties izšķirt, kas ir kas. Attīstot jūtzinu un apziņas līmeni, cilvēkus būs arvien grūtāk apmānīt. Es ar cerībām raugos uz jaunatni, ka tā spēs izdarīt to, ko mana paaudze pagaidām nav spējusi izdarīt. Bet tas ir pagaidām, arī manai paaudzei vēl ir laiks izdarīt daudz laba sabiedrības labā. Tāpēc nepadosimies grūtību priekšā, bet iesim solīti pa solītim uz priekšu. Galvenais ir drosme un pareizs motīvs, tad nebiedēs sastaptās grūtības un nodevība.

Es vienīgi vēlos pievērst uzmanību riskam – varētu būt centieni sabiedrību sadumpot, aicināt uz revolūciju. Lūdzu, neiekrītiet uz šī āķa. Tas patiešām ir tumsas spēku āķis, jo visas problēmas ir iespējams risināt mierīgā ceļā. Pārmaiņas valstī ir nepieciešamas, bet tās ir jāveic gudri. Atcerieties 100 gadus senu notikumu Krievijā, kad tika gāzta cara Nikolaja II vara. Kāds bija rezultāts, kad vara tika iedota savtīgiem cilvēkiem, kas manipulēja ar zema apziņas līmeņa cilvēkiem? Vēl tagad ciešam no šīs situācijas sekām. Diemžēl ir vērojamas pazīmes, ka tieši šie paši instrumenti tiek izmantoti arī mūsdienās, kas nozīmē, ka mums vēl ir daudz jādara, lai celtu sabiedrības apziņas līmeni.