Vientulība 30.04.2013

Vientulība. Ko tas īsti nozīmē? Tas ir tāds dīvains vārds.. vien – tulība. Vien – viens, tulība – tulīt – šeit un tagad. Viens šeit un tagad… Var būt un var arī nebūt, viss atkarīgs no kuras puses skatās… Latviešu valodas vārdnīcā vārdam vientulība ir ļoti strups skaidrojums: „vientulība – savrupība, nošķirtība, vienatne” – nekas interesants. Ko vientulība nozīmē man, kā es to saprotu? Uz šiem jautājumiem mēģināšu rast atbildes.

Savādi.. domāju, kāpēc es izvēlējos šo tēmu un man ļoti ātri atnāca atbilde. Kad nonācu Sokrata tautskolā, tad mana galvenā doma bija atrast domubiedrus, lai atbrīvotos no savas vientulības sajūtas, kas bija mani pārņēmusi un mocīja jau dažus gadus. Mokoša vientulības vis vienkāršākajā nozīmē – man īsti nebija, ar ko dalīties savās pārdomās, jo biju kļuvusi citādāka. Izvēlējos rakstīt tieši par šo tēmu, jo vientulībai, man šķiet, ir ļoti būtiska loma ikviena cilvēka dzīvē visdažādākajos aspektos un tā ir tā mācība, kuru kaut kādā veidā apgūstu šobrīd arī es. Vientulība cilvēku pavada visā viņa mūžā. Tā var izpausties dažādos veidos, taču es rakstīšu tikai par dažiem no tiem, par tiem, ar kuriem esmu iepazinusies un no kuriem esmu ko iemācījusies.

Pirmoreiz vientulību ieraudzīju tādā izpausmē, kad atklāju sevī bezgalīgi neizsmeļamu tukšuma sajūtu. Te es stāvu savā skaistajā jaunībā un visa pasaule man ir pie kājām, viss ir kārtībā – galva, kājas, rokas savās vietās, sirds krūtīs kvēlo mīlestībā un dzīve pilna pārsteigumiem. Ko vēl varētu vēlēties pilnai laimei, visa taču man ir gana! Bet ir kaut kas, kas nedod mieru un skriet ar galvu kaut pret sienu un neatrast to burvju lietu, kas dod sirdij īstu prieku. Caur daudz smagiem nomāktības brīžiem, es sāku saprast, ka esmu savā būtībā vientuļa. Paziņu man ir ļoti daudz un no tām daži īsti un patiesi draugi, taču dalīt ar viņiem to, kas ir manī tā pa īstam, es nespēju. Es sapratu to, ka savos dzīves visskaistākajos un arī visskumjākajos brīžos es patiesībā esmu viena, jo to, ko jūt mana sirds, jūt tikai manējā un neviena cita. Nonākot pie šī secinājuma, es atklāju pati sevi un tas bija ļoti nozīmīgs mirklis manā dzīvē. Es sapratu kas es esmu, kur es vēlos nokļūt un kāds ir mans ceļš.

Es nonācu pie atziņas, ka cilvēks ir unikāla Dieva radīta būtne, kas visās savās izpausmēs ir viena. Šī vientulība nozīmē atbildību. Atbildību, kuru nav iespējams uzvelt nevienam citam, atbildību, kas katram pašam ir jānes savā unikālajā dzīves ceļā. Katram ir jāuzņemas atbildība par Dieva dāvāto iespēju iemiesoties cilvēciskajā ķermenī un svēti jāpilda sava unikālā misija, kas tostarp nozīmē uzņemties atbildību par visas pasaules likteni, saprast to, ka viss ir viens vienots veselums un ka katrs savā vientuļajā izpausmē ir atbildīgs par šī veseluma harmonisko vienotību.

Galvā bija liela putra un tad pēkšņi kā zibens no skaidrām debesīm iestājās pilnīgs miers un viss sastājās brīnumskaistā, vienkāršā mozaīkā, kurā viss bija skaidrs un pārredzams. Es ieraudzīju savas dzīves trīs ceļus un man bija jāizvēlas pa kuru iet. Es varēju atteikties no visas savas ierastās dzīves, līdzcilvēkiem, norobežoties no apstākļiem, lietām, cilvēkiem, situācijām, kas man nepatīk un izvēlēties doties kopā ar līdzīgi domājošiem kaut kur, veidot savu idilli, neatkarīgi no visa vienotā veseluma. Bet man tas nozīmētu, ka atsakos no Dieva dotās atbildības un bēgu no situācijām un grūtībām, kas ir manā ceļā. Es varēju izvēlēties turpināt dzīvot pa vecam, mēģināt pakļauties sabiedrības nostādītajām morāles normām, tās pieņemt un spēlēt perversu teātri uz dzīves lielās skatuves, bet cik ilgi… Es biju izsmēlusi visus savus spēkus un mans organisms fiziski un garīgi pretojās šīm izpausmēm. Es sapratu, ja izvēlēšos turpināt iet šo ceļu, tas man būs mokošs un ļoti īss. Trešo ceļu es nosaucu par savu sudraba stīgu un tas nozīmēja to, ka, lai kas notiktu, man ir jāklausa savai sirds balsij, jānes sava doma un es nedrīkstu atteikties no saviem ideāliem, vīzijām un cerībām par skaistu un gaismas pilnu nākotni sevī un visā pasaulē. Šobrīd es zinu, ka esmu izdarījusi pareizo izvēli, sekot savai sudraba stīgai – rāmi, lēnām no sirds uz sirdi, modinot latviskumu, tikumam un gaismai pavadot.

Vientulībai ir liela nozīme arī garīgās attīstības ceļā. Es esmu sapratusi, ka katram ir sava sudraba stīga, pa kuru iet un katra paša tīrā sirds balss ir viņa garīgais skolotājs. Esmu ieraudzījusi to, ka cilvēki bieži vien kļūdās meklējot savu garīgo skolotāju, kaut kur ārpusē, cerībā, ka kāds iedegs vienotā veseluma gaismu viņa sirdī. Garīgais skolotājs ir kā lukturis, kurš palīdz ieraudzīt gaismu, bet jāiededz tā ir katram pašam savā sirdī un nedrīkst paļauties un akli ticēt, ka kāds to izdarīs viņa vietā. Tā ir tā dievišķā atbildība, kas dzimst vientulībā. Neviens viedais nepateiks īsto un vienīgo patiesību, tikai palīdzēs iegūt līdzsvaru ceļā uz katra vienīgo unikālo un īsto patiesību, kas katram ir sava. Katra sirds balss ir dievišķākās gudrības avots un intuīcija ir visstiprākā maņa, kas palīdz ieklausīties savā sirdī un atrast savu sudraba stīgu.

Nobeigumā gribētu teikt, ka vientulībai ir daudz izpausmju un visas es nevaru aprakstīt, bet es ļoti priecājos, ka esmu sastapusies kaut vai ar dažām no tām. Vientulība man ir palīdzējusi atrast sevi un atrast gaismas ceļu. Reiz man kāds gudrs cilvēks teica, ka man, izvēloties sekot savai sirds balsij un ejot pa manis izvēlēto dzīves sudraba stīgu, būs ļoti daudz šķēršļu un smagu pārbaudījumu un galvenais tajā laikā ir atcerēties vienmēr ieklausīties savā sirds balsī, jo tā ir vienīgais patiesais dzīvības, spēka un zināšanu avots. Mana sirds balss čukst, ka esmu uz pareizā ceļā un varu novēlēt ikvienam ieklausīties savā sirds balsī un ļauties apzināšanās un atbildības ceļam, pa kuru tā ved.

Balts ādas maisiņš, melni melna saitīte,

Pārtrūkst saitīte, saplīst maisiņš,

Izlec princese mākoņu kāpēja.

Pa zaru zariem, pa stīgu stīgām,

Pa lapu lapām, pa ziedu ziediem

Uzkāpj princese līdz debess vārtu.

/Anna Brigadere/

Lai ikkatra sirds balss tiek ārā no ādas maisiņa un uzkāpj līdz debess vārtu.

Lai top!

Autore: Inese