Zobu bojāšanās un slimību cēloņi 21.09.2012

Fragments no topošās Elvitas Rudzātes grāmatas “Ķermeņa filosofija” sērijā “Piedošanas mācība”

Zobi medicīnas skatījumā

     Zobi ir cieti veidojumi mutes dobumā. Tie veic barības satveršanas, nokošanas un sasmalcināšanas funkciju. Cilvēkam zobi vajadzīgi arī artikulēto skaņu veidošanā. Zobi nav veidoti no kaula, tie ir dažādublīvu un ļoti cietu audu veidojums. Zobu saknes ir no ārpuses nosegtas ar smaganām, kuras veic aizsargfunkciju pret ārējās vides ietekmi.

 Zobi no garīgās puses

     Zobi simbolizē tēva prātu un rāda apdomīgumu, saprātu – kā cilvēks prot plānot savas darbības. Priekšzobi rāda vispārīgo plānošanas prasmi, dzerokļi rāda detalizēto. Prātu cilvēks gūst no tēva. Cilvēks ar stipriem zobiem spēj izstrādāt saprātīgus plānus, viņš no tēva mantojis labu prātu. Kam ar apdomību viss kārtībā, tam arī zobi veseli. Ideāli veseli, balti un kārtīgā rindā esoši zobi ir prātīguma rādītāji. Jebkāda zobu pataloģija liecina par uzspiestās gudrības iznīcinošo iedarbību uz prātīgumu. Dusmas uz prātu vai saprātīgumu, apdomību iznīcina zobus. Tāpēc cilvēku ar bojātiem zobiem ir viegli apmuļķot.

     Pirmie zobi ir piena zobi. Piena enerģija ir vajadzība, lai citi padarītu manu dzīvi labu. Bezpalīdzīgam bērnam nepieciešama citu palīdzība. Ja viņam jau pašam jābūt spēcīgam savas dzīves labā kaut ko darīt, piena zobi sāk izbirt. Bojāti piena zobi liecina, ka vecāki pārspīlējuši ar savu labdarību. Ja piena zobi paši neizkrīt ārā un spiež īstajiem zobiem augt nelīdzeni, tas nozīmē, ka bērnam izveidots atbaidošs priekšstats par patstāvīgu dzīvi. Viņš baidās, ka netiks galā ar savu gudrību. Nelīdzeni zobi ir kā bērna novirzītā zemapziņa, kas arī ir prātīgums. Nelīdzenā rindā augoši zobi rāda, cik daudz bērns ir bijis spiests ciest ar sakostiem zobiem, vēl atrodoties mātes vēderā un noskatoties vecāku attiecībās.

     Ja vecumdienās ārā nāk zobi, kuri bijuši žokļu kaulā, tas nozīmē ka cilvēks nekad nav iedrošinājies parādīt savu dzīvesziņu. Viņš ir pieradis vienmēr nospiest savu prātīgumu zināmās lietās. Viņam vienmēr ir bijis jādzīvo pēc citu pavēlēm un aizliegumiem. Tagad ir radusies vajadzība dzīvot savu dzīvi. Sāpes, kuras rada šādu zobu nākšana, rāda, cik daudz mums jācieš, ja esam ļāvuši citiem pārņemt varu pār sevi.

     Protēzes jeb mākslīgie zobi ir aizvietotājs būšanai pašiem par sevi. Ārēji tie ir ideāli, un, jo vairāk to ir, jo vairāk ir ārēja ideāluma.

     Zobam ir kronis un sakne. Dažiem ir drūpoši, jutīgi, bojāti kroņi, bet spēcīgas saknes un otrādi. Saknes simboliskā nozīmē vienmēr nozīmē vecākus. Kronis vienmēr ir pats cilvēks. Lielākā daļa zobu sāk bojāties no kroņa, jo cilvēks nav apmierināts ar savu gudrību.

     Vaiga dobumos ietiecošās zobu saknes nozīmē, ka esat ļāvuši vecākiem tā ieaugt jeb iesakņoties jūsu nākotnē, ka jums tas sagādā grūtības. Ciešat no zobiem tāpat kā no vecākiem.

     Cilvēkam ar gariem zobiem ir liels garīgo spēju potenciāls. Bojāti gari zobi rāda, ka potenciāls ir saplīsis, jo tas ir pieņēmis uzspiesto prātīgumu. Jo slimāki ir zobi, jo vairāk zobu īpašnieks centies iekost citiem cilvēkiem ar vārdiem.

     Plati zobi rāda materiālās attīstības potenciālu. Tie ir nedaudz stiprāki, salīdzinot ar garajiem zobiem, jo bailes nokļūt badā un nabadzība liek saimniekot prātīgi. Tas nozīmē – nopietni attiekties pret saimnieciskajām problēmām.

     Rets zobu izkārtojums liecina, ka prātīgumam netrūkst materiālās attīstības vietas un iespēju ir daudz, t.i., lai ko cilvēks darītu, viņš pratīs sevi materiāli nodrošināt.  

     Ciešs savietojums liecina par pretējo, ka cilvēks neprot sevi nodrošināt ar materiālo labklājību. Tik blīvi zobi, ka viena zoba mala pārklāj otra zoba malu, liecina, ka šim cilvēkam nav jēgas cīnīties ar materiālajām lietām, tās viņam vienalga nesanāk. Ja viņam jau bērnībā ļauj iet garīgo attīstības ceļu, nespiež vispirms kļūt gudram, tad bagātam un pašās beigās laimīgam, viņš caur garīgumu varbūt arī iegūs materiālās vērtības. Ja bērnam ar nelīdzeni izkārtotiem zobiem un mākslinieka Dvēseli ļauj realizēt viņa fantāzijas mākslā, viņa zobi, augot žokļa kaulam, izaug par skaistu pērļu rotu.

Zobu bojāšanās un slimības

Zobu slimības rodas no nepareizas attieksmes pret dzīvi un prātīgumu.

     Kas zobojas par tēva un vīra prātu, tai skaitā arī par vīriešu plāniem, tam sākt drupt dzerokļi. Kas kāda iemesla dēļ neieredz vīrieša prātu, tam zobi sagādā daudz sāpju. Kas pret citu atņirdz zobus, tam iznīkst priekšzobi, bet, kas vēlas cilvēkus nežēlīgi pazemot, tas tiek pie paradontozes – zobu sakņu iekaisuma, kā dēļ zobi var pat izkrist, lai cilvēki vairs nevarētu izmantot muti par cīņas ieroci. Paradontoze ir zobus ietverošo audu atslābšana, kuras dēļ zobi mutē ir sākuši ļodzīties. Ja cilvēks pastāvīgi domā par atmaksu gribošu cilvēku un vēlētos kaut ko izdarīt, kaut vai otram ieskaidrot, ka to nedrīkst, ja izmisuma brīdī viņam rodas vēlme nodarīt otram kaut ko sliktu, lai viņš saprastu, cik daudz slikta viņš nodara citiem, viņa smaganas asiņo pastāvīgi – reizēm vairāk, reizēm mazāk. Tam, kurš ļoti vēlas otram sadot pa zobiem, bet vēlēšanās būt inteliģentam cilvēkam spiež sevi padarīt nejūtīgu jeb vienaldzīgu, jeb sausu, smaganas sāk žūt jeb kļūst vaļīgas. Šādi rodas parodontoze. Parodontozes slimnieks var būt skops vārdos, bet no viņa vārdiem baidās, jo viņa, vienalga, cik pieklājīgi teiktajā ir apvainojums, vērtējums, pārmetums, neapmierinātība, cietēja sarūgtinājums. Viena īpatnība, kas nosaka parodontozi jau agrā jaunībā, ir vienaldzība. Mazvērtības kompleksos dzīvojoša cilvēka lepnība grauž pati sevi tik ilgi, kamēr zobi izkrīt no mutes.

     Jo vairāk sastādāt dzīves īpaši svarīgo sīkumu izpildes plānus tikai ar savu gudrību, neņemot vērā Dieva dotās zīmes un neticot Augstāko spēku esamībai, šaustot sevi ar steidzinošu pātagu, jo vairāk tiek bojāti jūsu dzerokļi. Kad no dzerokļa atlikušas tikai drupas, jūs varētu pamanīt, kā arvien biežāk traģiski nopūšaties par to, ka neviena lieta vairs neizdodas. Ja atbrīvojat pieķeršanos savai gudrībai un materiālās dzīves pieredzei, sākot iet garīgās attīstības ceļu, tad šīs drupas iztur vēl ilgi. Ja zoba saknes kā pamats ir saglabājušās, tad ātri palīdzēs uzbūvēt jaunus mūrus. Piemēram, ir cilvēki, kuri dusmojas uz zobu tehniķiem, ka viņiem nespēj uztaisīt tādas zobu protēzes, kuras nespiestu muti u.tml., bet ir cilvēki, kuriem ļoti veiksmīgi izdodas uztaisīt zobu protēzes. Kā jūs domājat, vai vainīga ir zobu tehniķu dažādā darba kvalitātē? Nē, tikai cilvēks pats, jo zobu tehniķa darba kvalitāti ietekmē pacienta domāšana.

     Ja vēlaties ar savu gudrību vispirms, ilgāk nelauzot galvu, nokost lielu gabalu (gūt kādu materiālu labumu bez lielas piepūles), tad no priekšzobiem atdalās jeb nodrūp lieli gabali. Zobs salūst, ja ļoti pēkšņi vēlaties iegūt lielu gabalu. Īpaši šī problēma skar alkatīgus cilvēkus, bieži biznesa aprindu cilvēkus.

     Acij neredzamas plaisas zobu emaljā ziņo par sevi ar paaugstinātu zobu jutīgumu. Sākumā zobi ir jutīgi pret aukstumu un karstumu, tad tie jau kļūst jutīgi pret pieskārieniem. Tas nozīmē, ka cilvēks kļūst īpaši jūtīgs pret visu, kas uz viņu attiecas jeb ar ko tiek vērtēts prātīgums. Vērtēšana ir prātīguma iznīcināšana. Kāpēc bojājas zobu emalja? Tāpēc, ka cilvēks vēlas pierādīt savu briljanta būtību. Tā ir vēlme izcelties starp citiem ar savu gudrību, būt pamanāmam, būt pārliecinošam panākumu vārdā. No kā rodas šāda vēlme? Tā ir no iepriekšējās dzīves līdzpaņemtās niecības izjūtas, kas strauji pieaug, ja pret bērnu attiecas kā pret putekļu kārtu. Jo mazākā vecumā jāsāk pierādīt sava briljanta būtība, jo mazākā vecumā zobu emalja tiek bojāta. Tās bojājumi kļūst par vārtiem kariesam. Kariess rodas tad, ja lielā gabala neiegūšanas tārpiņš (skaudība, ka citam klājas labāk nekā man) pastāvīgi grauž Dvēseli.

     Daudziem cilvēkiem zobs gadu desmitiem ir pastāvīgi jutīgs pret aukstumu, karstumu vai saldumiem, bet kariess nerodas.  Kāpēc? Ja cilvēks vēlas pierādīt savu briljanta būtību, bet gan vienā, gan otrā situācijā jūt, ka tas tik un tā neizdosies, vai citi vienalga viņu vēl nesapratīs, tad viņš cenšas savu briljantu vēl pieslīpēt, lai pierādīšana izdotos. Šāda izpratne liek cilvēkam nodarboties ar sevi, un viņam nav iespēju audzēt savu skaudības tārpiņu pret citiem. Viņam pašam pietiek, ko darīt. Brīžos, kad it kā tūlīt, tūlīt būtu iespējams apliecināt savu briljanta būtību, visas cilvēka maņas ir satrauktas, bet izrādās, ka citi tomēr vēl aizvien nav gatavi saprast, zobu emalja kļūst nepanesami jutīga. Tai nevar pieskarties pat ar zobu birsti. Īpaši jutīgi ir zoba kakla emaljas defekti. Tas nozīmē, ka īpaši grūti ir pierādīt savu briljanta būtību tiem, kas šā vai tā pret viņa gudrību attiecas ar nosodījumu. Jebkurš kakls izsaka attieksmi pret attiecīgo problēmu. Zobu emalja biežāk bojājas vispirms  zobu ārējās vai griezošajās virsmās. Tas nozīmē, ka cilvēkam ir nepieciešams, lai citi redzētu viņa briljanta gudrību. Ja atbrīvojat šo vēlmi, vispirms samazinās paaugstinātais jutīgums. Īpaši jutīgus zobus iesaka īsi mazgāt ar dzeramo sodu vai sārmainām zobu pastām, jo šādi tiek līdzsvarots skābju uzbrukums. Skābe ir vainas izjūta. Bērniem ir vainas izjūta sava prātīguma priekšā par to, ka viņš ļauj sev uzbrukt ar apvainojumiem. Cauruma rašanās virs izplaisājušās emaljas ir vienkārša, tāpat kā cauruma rašanās ieplaisājušā prātīgumā. Sava prātīguma aizvietošana ar citu gudrību ir tikpat nesāpīga kā zobu audu aizvietošana ar zobu plombu.

     Ja cilvēku ir tā pazemojusi viņa vecāku vai vecu cilvēku spītīga savu tiesību pieprasīšana, ka viņš nespēj un nevēlas to vairs dzirdēt un izturēt, tad sakņu strutošanas process var pārvērsties pat par žokļa kaula osteomielītu un var aizvest cilvēku uz viņsauli. Nepanesams pazemojums rada strutainu iekaisumu.

     Vēlme pārtraukt attiecības ar vecākiem izraisa palikšanu bez zoba.

     Tam, kurš jau bērnībā ir attapis vai pieredzējis, ka viņš savas patiesās vērtības nedrīkst uzticēt alkatīgiem vērtētājiem, zobi ir veseli. Tam, kurš jebkādā vecumā nonāk pie šādas izpratnes, zobi tālāk vairs nebojājas. Tam, kurš uzskata, ka viņš ir kļuvis prātīgs, bet pats ir sevī ierāvies cilvēku nīdējs, kurš nevienam neuzticas, zobi turpina bojāties. Tas nozīmē, ka tikai sevis priekšā nav vērts lepoties ar savu prātīgumu.

     Kāpēc zobi bojājas bērniem? Zobi raksturo tēva visstiprāko pusi – vīrišķību. Mātes dusmas uz tēva vīrišķību iznīcina bērna zobus. Ja bērns atbalsta mātes uzskatus un dusmojas uz tēvu par viņa vājumu, tad bērns drīz paliks bez zobiem. Šādi bērni neprot izprast vīriešu dzimumu, vīriešos viņi saskata ļaunuma sakni. Viņi provocē vīriešus uz varmācību.

     Bērniem, kuru tēvs cieš no nepilnvērtības kompleksa, zobi aug šķībi un greizi. Augšzobi liecina par nepilnvērtības izjūtu pret sava ķermeņa augšējo daļu, nākotni un saprātu. Apakšējie zobi rāda tēva nepilnvērtības izjūtu pret ķermeņa apakšējo daļu, potenci, pagātni un ģimenes materiālo nodrošinājumu. Ja tēvs ciešanās sakož zobus, bērnam vērojams aplams sakodiens.

     Kāpēc mūsdienās par zobiem jārūpējas, kāpēc tie kļūst netīri? Tas nozīmē, ka cilvēks aizsargā savu dvēselisko tīrību ar ārējo netīrību jeb aizsargā savu prātīgumu ar šķietamu muļķību. Šādi viņš atbaida gudros un uzbāzīgos. Zobi ir jāmazgā, jo mēs esam pārspīlējuši ar savu gudrību un padarījuši zobus vājus. Tas arī ir izskaidrojums, kāpēc Āfrikas valstīs nēģeriem ir tik skaisti, balti zobi, kaut arī viņiem nav pieejamas zobu pastas, jo viņi necenšas nevienam uzspiest savu gudrību. Izmisīgas zobu beršanas vietā labāk nodarbojieties ar savas gudrības un prātīguma atbrīvošanu. Ko nozīmē atbrīvot gudrību un prātīgumu? Tas nozīmē, ka jūs citiem neuzbāžaties ar savu gudrību un prātīgumu un negaidāt, lai citi būtu tikpat gudri un prātīgi kā jūs un slavētu jūs par jūsu gudrību vai prātīgumu. Tā ir viņu brīvā griba, kā dzīvot. Svarīgi, ka jūs dzīvojat gudri un saprātīgi, nevienam to nebāžot acīs un atbrīvojat no sevis vēlmi parādīt citiem sevi kā prātīgu būtni.

Autore: Elvita Rudzāte