1. septembris – kam prieks, kam bēdas 01.09.2016

Apsveicu visus skolēnus, kas šodien ar prieku dosies uz skolu! Bet cik ilgi šis prieks iet uz skolu saglabāsies? Kāpēc bērniem nepatīk iet uz skolu? Vai bērnu izglītošana ir efektīva, ja bērni mācās pret savu gribu? Kā panākt, lai bērni mācītos ar prieku, lai skola viņiem būtu kā otrās mājas?

Ļoti sarežģīts jautājums, arī es nevarēšu sniegt vienkāršu atbildi. Arī mani bērni ne labprāt gāja un vēl jo projām iet uz skolu. Tanī pašā laikā viņi daudz laika iegulda pašmācībā. Par laimi viņi agri uztvēra, kas viņiem patīk un interesē, tāpēc savu brīvo laiku pavada savu mērķu sasniegšanai. Viss neizdodas tā kā iecerēts, bet arī neveiksmju pieredze ir jāiegūst, lai virzītos uz priekšu. Kad man jautā, ko jūs kā vecāki darījāt, lai jūsu bērni tik ātri apzinātos profesiju, ko vēlas apgūt, tad mana atbilde ir pavisam vienkārša – neuzspiedām viņiem savas vēlmes un nelikām īstenot mūsu neīstenotos sapņus. Vienkārši ļāvām viņiem izpausties tā kā viņi to vēlējās un vērojām viņu talantus un dabiskās intereses. Tomēr arī mēs nespējām mainīt viņu attieksmi pret skolu. Viņi katru pirmo septembri uztvēra un uztver ar nopūtu, nevis prieku.

Manuprāt skolā ir jāapgūst pārāk daudz informācijas visos priekšmetos. Cilvēka atmiņa ir ierobežota, viņš atmiņā patur to, kas viņu interesē, bet izdzēš to, kas nav licies interesants. Kad es mācījos skolā, es biju starp labajiem skolniekiem, ļoti centos, ko nevarēju saprast, centos iekalt, lai tikai būtu laba atzīme un vecākiem prieks par maniem sasniegumiem. Bet šodien, kad nākas palīdzēt bērnam izpildīt mājas darbus, tad konstatēju, ka es tik maz atceros no tā, ko esmu skolā mācījusies, ka man ir jābrīnās, kur visa tā skolā iemācītā bagāža ir palikusi?

Izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis saka, lai bērniem nepalīdzot pildīt mājas darbus, lai skolotāji redzētu, ko bērni ir vai nav apguvuši. Un tālāk, kad viņi redzēs, ka bērns ir tik maz apguvis, kas notiks tālāk? Vai skolotājs spēj atvēlētajās stundās visiem bērniem iemācīt mācību priekšmeta saturā noteikto vielu? Protams nē. Nepalīdz ne konsultācijas, ne stundu laikā patērētais laiks kļūdu izskatīšanai. Viss paliek uz vecāku pleciem, vai tie būs gatavi maksāt naudu privātskolotājiem, vai vienkārši samierināsies ar bērna sliktajām atzīmēm. Bet ko darīt, ja bērnam draud vai ir nesekmīgas atzīmes? Palikt uz otru gadu?

Esmu nonākusi pie secinājuma, ka pareizāk būtu vienkāršot visos priekšmetos apgūstamo vielu, saglabājot saturā tiešām to, kas bērniem turpmākajā dzīvē būs nepieciešams. To nevar izvērtēt skolotāji, jo viņiem ir sajūta, ka viss mācību saturā noteiktais ir svarīgs, to var izvērtēt tikai tie, kas šīs zināšanas izmanto praksē. Katram priekšmetam būtu svarīgi attīstīt pulciņus, lai tie bērni, kas izjūt aicinājumu apgūt priekšmetu daudz dziļāk un pamatīgāk, varētu to izdarīt.

Es saprotu uzņēmēju satraukumu, ka bērniem nepatīk mācīties matemātiku, fiziku un ķīmiju, kas vēlāk rada problēmas atrast jauniešus, kas gribētu studēt inženierzinātnes. Ja šie priekšmeti tiktu pasniegti vienkārši, interesanti, un netiktu izvirzītas tik lielas prasības attiecībā uz saturu, tad bērni no šiem priekšmetiem nebaidītos un ar interesi piedalītos pulciņos, kur šie priekšmeti tiktu apgūti padziļināti. Piemēram, mans bērns 4-6 klasē gāja fizikas pulciņā, kur bērniem mācīja izprast kā darbojas elektroniskās rotaļlietas, viņi lodēja un paši taisīja kustīgās rotaļlietas. Bērnam ļoti patika šis pulciņš, viņš neizlaida nevienu nodarbību, bet, kad skolā sākās fizika, tad visa interese par fiziku beidzās. Kad jautāju bērnam, kāpēc vairs nepatīk fizika, tad atbilde bija: “Tur viss ir pavisam savādāk nekā bija fizikas pulciņā.”

Tomēr vislielākā problēma ir bērnu audzināšana. Visi skolotāji atzīst, ka ar katru gadu pieaug uzvedības traucējumu radītās problēmas. Mēs diskutējam par mācību priekšmetu saturu, bet par bērnu audzināšanu tik maz. Skolotāji saka, ka viņi ir bezspēcīgi, ka neko nevar izdarīt, ja bērns dzīvo ģimenē, kur audzināšanas jautājums ir atstāts novārtā. Es piekrītu skolotājiem, ka grūti ir strādāt ar bērniem, kas nāk no ģimenēm, kur vecākiem pašiem ir nepieciešamas audzināšanas stundas, kur vecāku galvenā vērtība ir materiālie labumi un baudas. Tomēr mēs visi kopā esam atbildīgi par mūsu valsts nākotni, par mūsu bērnu nākotni, jo tieši viņi būs tie, kas pieņems lēmumus nākotnē.

Lai manas runas nebūtu tikai runas, tad esmu ļoti koncentrējusies uz bērnu, jauniešu, vecāku un skolotāju tikumisko audzināšanu, organizējot tikumiskās audzināšanas programmu izstrādi un vadīšanu. Sokrata tautskolas komanda iegulda milzīgu darbu, lai attīstītu audzināšanu skolā un mājās. Esam tikai ceļa sākumā un no sirds pateicamies visiem tiem, kas mūsu darbu atbalsta ar ziedojumiem. Dievs mums ir uzdevis ļoti svarīgu uzdevumu, un devis arī iespējas uzdevumu īstenot. Tagad viss ir mūsu rokās. Lai Dievs mums palīdz un Sargeņģeļi sargā no tumsas spēku uzbrukumiem, kas darīs visu, lai apturētu mūsu iniciatīvas. Mums nav bail no uzbrucējiem, kas cīnās pret tikumisko audzināšanu, mums ir bail no nākotnes, kas mūs sagaidīs, ja mums neizdosies atvērt sabiedrības acis no ilūziju miega radītās saldmes.

Autore: Elvita Rudzāte