Kā efektīvi atgriezties pie Dieva? 24.07.2017

Raivo jautā: Vēršos jautājumā par to, kā man personīgi atgriezties pie Dieva? Atgriezties pie savas sūtības šai pasaulē.

Es ilgi nevaru rast efektīvu veidu, kā rast savu ceļu atpakaļ pie Dieva. Es lasu piedošanas mācības grāmatas – nododos pašanalīzei, tomēr mana sirds neatveras īstenai piedošanai, turklāt mani mēdz mocīt murgi, kad atrodu kādu īstu mācību. Mācība, kas apgūta šķiet, atnāk atpakaļ, kad atkal ir kārtējā saskarsme ar neapgūto. Lasu Dievišķo Valdoņu vēstījumus – tomēr es jūtu, ka kaut kas nav tā, ka tie neaizskar manu sirdi un prātu. Es jūtu protestu, protestu – kuram pāri nevaru tikt. Es zinu, ka manās un tikai manās rokās stāv spēja atgriezties pie Dieva, bet tā gluži vienkārši izplēn. Roku pieliek klāt, ka man ir vidēji smaga depresija. Es neprotu sistemātiski pievērsties garīgajam. Es sevi mēģinu piespiest, tomēr tādā veidā atziņas nāk ļoti smagi un vēl smagāk ir tās pārstrādāt. Dažbrīd šķiet, ka tā ir kāda veida apsēstība, es jūtu vēlmi atgriezties pie Dieva, bet es nesajūtu spēkus doties tai virzienā.

Atzīšos, ka mani biedē, ka varētu nekad pie Dieva tā arī neatgriezties. Protams, es vainoju sevi, ka esmu pārāk slinks, nomākts, neieinteresēts. Varbūt problēma ir tajā, ka man ir ļoti vāja ticība, es baidos no jebkādām parādībām dzīvē, pat pozitīvām. Tomēr es nezinu, kā stiprināt savu ticību. Kopumā mana dzīve nav Dievišķas svētības vērta, un to es ļoti labi apzinos. Šķiet, ka viens pats gribēdams nespēju sevī attīstīt Dievišķo. Es tiesa negribu apgalvot, ka Dievs
būtu mani atstājis novārtā, pat otrādi, ja es lūdzu kaut ko, Dievs atrod ceļus kā man palīdzēt. Tomēr es vēl joprojām neesmu dzirdējis savu sirdsapziņu, ja esmu – neesmu tai uzticējies. Es neredzu nedz zīmes, nedz norādes savā ceļā. Es nejūtu ticību savā sirdī, es nezinu, kā to ticību sevi iedegt.

Atgriežoties pie jautājuma – vai ir kāds drošs ceļš, kas pat pēdējo nejēgu (par kādu sevi dažbrīd uzskatu) aizvestu atpakaļ pie savas būtības? Es vēlos turpināt evolūcijas ceļu, nevis izkūpēt briestošo pārmaiņu priekšā, gluži kā minēts Dievišķo Valdoņu vēstījumos.

Elvita Rudzāte atbild: Dievišķo Valdoņu vēstījumos ir teikts, ka tie, kas lasot vēstījumus (diktātus), nejūt to Dievišķo enerģiju un notiekošās pārmaiņas sevī, tie savā apziņas līmenī vēl nav gatavi virzīties garīgajā attīstībā uz priekšu. Acīm redzot vēl ir daudz “grabuļu”, kas viņus piesaista laicīgajai dzīvei. Svarīgi ir apzināties šos “grabuļus” un padomāt, vai šie “grabuļi” patiešām spēj radīt laimes izjūtu vai tikai īslaicīgu labsajūtu?

Raivis raksta, ka viņam ir depresija, kas norāda, ka viņš nav apmierināts ar dzīvi, bet kas tieši viņu dzīvē neapmierina vai rada nomāktību? Tur arī slēpjas viņa neapgūtās mācības.

Tie, kas neatveras piedošanai, nav izpratuši savas neapgūtās mācības, bet lai tās izprastu, ir jāsaprot Dievišķie likumi un mācības, jāsaprot kā tie darbojas ikdienas dzīvē. Bieži cilvēki, ar ļoti labi attīstītu prātu jeb intelektu, nespēj pieņemt Dievišķos likumus un mācības. Viņi pat pasmaida par sakarībām, kuras tiek viņiem izskaidrotas, jo prāts nespēj pieņemt skaidrojumus, kas nav zinātniski pierādīti. Tomēr brīžos, kad viņu dzīve kļūst neciešama, viņi sāk meklēt atbildes, kāpēc ar mani notiek…?

Mācībā visas atbildes ir sniegtas, tikai cilvēkiem atkal grūti ir tās pieņemt, jo pat kristietība neatzīst Karmas un Reinkarnācijas likumus. Cilvēks ir izvēles priekšā, kam ticēt? Arī savai sirdsbalsij tas nespēj ticēt, jo tā bieži saka kaut ko pretēju tam, ko saka prāts. Žēl šo cilvēku, bet tu viņiem nespēj palīdzēt, kamēr tie nav gatavi atteikties no kaut kādiem saviem uzskatiem. Patiesībā šie cilvēki ir ļoti dogmatiski savos uzskatos, un viņi nespēj pieņemt citu dzīves redzējumu. Daļa no viņiem pamet fizisko plānu tā arī nenoticējuši Dieva eksistencei. Kas ar viņiem notiek tālāk, vai viņiem tiek dota atkārtota iespēja iemiesoties, to es tiešām nezinu, jo dzīvojam kosmisko ciklu pārmaiņu laikā, kad graudi tiek atlasīti no pelavām – kad Augstākie spēki lemj vai dot cilvēkam vēl vienu iespēju augt garā?

Raivo raksta, ka viņš vēlas turpināt evolūciju. Kāpēc viņš to vēlas? Kāpēc viņš vēlas atgriezties pie Dieva, kāds ir viņa patiesais motīvs? Cilvēkus var apmuļķot ar pareiziem vārdiem, bet Dievu un Augstākos spēkus apmuļķot nav iespējams, jo Viņi redz, kas patiesībā notiek tavā sirdī un prātā. Es saprotu, ka mūsdienās ir pieejama tik dažāda informācija, ka tajā var apmaldīties. Esmu redzējusi, kā cilvēki, kas sāka atgriešanās Ceļu pie Dieva, kaut kādā brīdī no tā novirzījās, jo prāts un “grabuļi” ņēma virsroku. Žēl šos cilvēkus, jo viņu atgriešana atpakaļ uz Ceļa būs viņiem ciešanu pilna, bet tur neko nevar darīt, jo citādi cilvēks ietiepīgi turas pie saviem uzskatiem. Interesants ir fakts, ka šie cilvēki Mācībā teikto uzskata par dogmām, bet paši neredz sevī savas dogmas pie kurām tik stingri pieturas.

Vieglākais Ceļš atgriezties pie Dieva ir kopā ar Skolotāju, kurš atbild uz visiem taviem jautājumiem, šaubām un vada tavu ceļu. Tomēr arī Skolotāja atrašana nav viegls process, jo tikai mūsu mazajā Latvijā ir tik daudz cilvēku, kas sevi uzskata par “skolotājiem”, ka cilvēkiem ir grūti izprast kuram ticēt. Mācībā ir norādītas nianses kā var atšķirt kurš ir īsts skolotājs, kurš tikai viltus skolotājs, bet pat zinot šīs nianses, vienalga cilvēki iekrīt viltus skolotāju nagos, kas nozīmē, ka viņiem nepieciešama šāda pieredze, lai attīstītu savu izšķirtspēju.

Es ļoti labi atceros, kā es atradu savus Skolotājus. Es nepieliku nekādu piepūli, es tikai biju atvērta pieņemt to, ko dzīve man piedāvāja. Mans pirmais Skolotājs bija Vīlma Lūle, kas pie manis atnāca brīdī, kad uzdevu sirdī jautājumu – vai Dievs tiešām eksistē? Protams, tas bija ciešanu pilns brīdis, jo cilvēks par Dievu sāk aizdomāties tikai tad, kad nespēj ar prātu, naudu un ietekmi atrisināt savas problēmas. Pēc tam sekoja Avatārs Šri Satja Sai Baba ar savu Mācību, kas deva atbildes uz citiem jautājumiem, kurus neatradu Vīlmas Lūles dotajā Piedošanas mācībā. Tālāk sekoja Skolotājs pēc Skolotāja tādā secībā kādā biju gatava apgūt Mācību. Arī manī bija izveidojies dogmatisks uzskats par kristietības literatūru, un es grāmatnīcās netuvojos kristietības plauktiem, līdz kādā reizē jutu tik spēcīgu vilkmi no kristietības plauktu puses, kad sev pateicu: “Nu beidz, Elvita, pretoties, ej paskaties, ko kristieši piedāvā.” Es piegāju pie kristiešu literatūras plauktiem un pārlaidu acis ar domu, kura grāmata piesaistīs manu uzmanību? Grāmata, kas piesaistīja manu uzmanību bija novietota visaugstākajā plauktā, pašā stūrī, tai bija brūns vāks, kas nepiesaistīja uzmanību, bet mana roka sniedzās apskatīt tieši to grāmatu. Tā bija Svētās Terēzes no Avilas grāmata “Dvēseles pils”. Kad sāku lasīt šo grāmatu, mana sirds gavilēja un skaidri zināju, ka esmu atradusi savu Skolotāju. Es piedzīvoju brīnumus kā Svētā Terēze noorganizēja, lai es dabūtu visas viņas grāmatas, kas bija iznākušas latviešu valodā, kas bija vēl viens apstiprinājums tam, ka Viņa bija mana Skolotāja. Vēlāk ar prieku es lasīju arī citu Svēto grāmatas, kas man ļoti palīdzēja izprast dzīvi, paralēli lasot Dievišķo Valdoņu vēstījumus. Nu jau man ir noliktas grāmatas vismaz 10 gadiem uz priekšu, kas man secīgi ir jālasa. Žēl, ka visas grāmatas nav iznākušas latviešu valodā, jo tomēr valodas barjeras man traucē uztvert grāmatās teikto. Bet arī tur neko nevar darīt, būs vien jāapgūst svešvalodas tādā līmenī, lai atbrīvotos no valodas barjerām.

Es esmu izlasījusi arī viltus skolotāju dotās grāmatas, bet tās man neradīja nekādu iespaidu, es pat vairs neatceros to teikto un man nav bijusi vēlēšanās tās lasīt atkārtoti. Es redzēju, ka Skolotāji nekavējoši nāk pie manis, ja redz, ka esmu gatava pieņemt Viņu doto mācību. Ja mēs neesam gatavi, tad mēs mākslīgi varam piesaistīt sev tikai viltus skolotājus. Taču arī tas ir ceļš. Kādam patiešām nepieciešams iziet caur viltus skolotāju rokām, lai caur vilšanos sāktu meklēt īstus Skolotājus. Kādam viltus skolotāji tik labi pabaro ego, ka viņš pat nemēģina meklēt īstus Skolotājus, un dīvainākais ir tas, ka viņš ir pārliecībā, ka tic Dievam. Esmu sastapusi vairākus it kā ļoti ticīgus cilvēkus, kas patiesībā nesaprot, kas ir ticība un Dievs, bet arī viņiem Dievs dos iespēju iepazīt Dievu, tikai atkal tas būs caur ciešanām, jo citādi cilvēks ļoti stipri turas pie saviem dogmatiskajiem uzskatiem.

Dzīve ir ļoti interesanta. Dieva ceļi ir neizdibināmi, bet cik gan dzīve būtu garlaicīga, ja viss būtu saprotams…