Kā izveidot laimīgu ģimeni? 26.01.2019

Sieviete jautā: Lūdzu Jūsu skatījumu sekojošā situācijā. Man ir 29 gadi. Esmu bijusi vairākās ilgstošās attiecībās, kuras ar manu iniciatīvu ir beigušās. Ar to es nelepojos, bet arī nenožēloju, jo, atskatoties redzu, ka pret šiem partneriem nejutu patiesu mīlestību, pieņemšanu. Vismaz vairs nemaldinu ne sevi, ne otru.

Pirmspēdējās attiecībās ļoti pievērsu uzmanību tam, lai veidotu attiecības uz izdošanos. Es mācījos mīlēt sevi, otru cilvēku un būt kopā, ņemot vērā atšķirības dzīves uztverē. Ļoti nospēlēja otra cilvēka pieļautās kļūdas- nevēlēšanās mācīties no savas puses. Cilvēks bija ar prasībām pret mani kā pret sievieti. Otram vajadzību bija daudz un tās tika
apmierinātas. Pretī deva maz, jo cilvēkam piemita skopums, sevišķi finansiāli. Piemēram, es pelnu tik, tas ir mans, tu pelni tik, tad tas ir tavs. Ja man pietrūka, tā bija mana problēma. Savā ziņā jā, bet attiecībās šāda attieksme nebija patīkama, sevišķi, ja es pratu finansiāli par sevi parūpēties. Kad palīdzība bija nepieciešama man, es nevarēju paļauties uz otru. Un tā tas vilkās gada garumā, līdz šādas attiecības sevi izsmēla. Es pieņēmu otru cilvēku kā labu cilvēku, bet sev nederīgu dzīves partneri.

Aktuālas šobrīd ir pēdējās attiecības, kur situācija ir sekojoša. Mums pēc pusotra kopā būšanas gada ir krīze. Esmu dziļās pārdomās par attiecībām, to jēgu un veidošanu. Man ir ļoti grūti mīlēt cilvēku tādu, kāds viņš ir patiesībā. Iespējams mana kļūda ir tajā, ka esmu iedomājusies, ka ar vīrieti varam kopīgi augt, būt kustībā dzīves notikumos un
ar garīgu skatījumu iet situācijām cauri, bet tā īsti nenotiek. Man ir sajūta, ka es viena kaut ko risinu, vēlos kaut ko neiespējamu. Partneris grib bērnus, es nē. Un es neesmu droša, vai nevēlos vispār vai tieši ar šo partneri. Es saprotu, ka caur attiecībām mēs mācāmies iepazīt paši sevi, bet es tajās apmaldos.

Pēc dabas esmu sensitīvs cilvēks, ļoti jūtu cilvēku enerģētiku, noskaņojumu, vibrācijas. Tieši šo iemeslu dēļ man bieži gribas labāk pabūt vienai, nekā kopā. Saprotu otru cilvēku, kurš tā neuztver. Ikdienā tā ir mūzikas, tv raidījumu, ēdiena, paša cilvēka noskaņojuma un attieksmes izvēles u.tml.. Savā pieredzē esmu iemācījusies cienīt otra cilvēka izvēles brīvību un to pieņemt kā dzīves dažādību, krāsainību. Par to dzīvei esmu ļoti pateicīga. Es mācos arī neiespringt uz situācijām, uzņemt un palaist tās brīvi. Arī tas man ir nācis caur attiecību pieredzi.

Es partnerattiecības vēlētos tādas, kur abi cilvēki apzināti dzīvo savu dzīvi, mācās, meklē, dara, mīl, rod piepildījumu sevī un ar to dalās, kur man nav nemitīgi jātulko sevi, jāmeklē ticamus argumentus manām vērtībām, uzskatiem. Argumenti ir, tikai ir apnicis pierādīt, ka arī man ir sava dzīve, kuru es dzīvoju pēc iekšējām sajūtām. Un kopā mēs varētu dzīvot katrs savu dzīvi, daloties tajā, ko varam dot. Man sāp sirds tajā, kad redzu, ka attiecībās liela enerģijas daļa aiziet sadzīvē un seksā. Seksuālās enerģijas man ir pietiekoši, bet tāpēc nejūtu, vajadzību uzreiz likties gultā.

Manī ir parādījušās bailes, ka es neesmu attiecību cilvēks, vismaz ne klasisks, varbūt vispār neesmu ģimenes cilvēks.
Elvita, ņemot vērā Jūsu pieredzi, ko Jūs varētu teikt šajā situācijā? Varbūt vēl kādam ir līdzīgi.

Elvita Rudzāte atbild: Sievietes neapgūtās galvenās mācības ir neprasme mīlēt bez nosacījumiem, egoisms, dzīvošana gaidās/vēlmēs un atbildības neuzņemšanās.

Cilvēks, kas neprot mīlēt bez nosacījumiem, noteikti sev piesaistīs partneri, kam būs daudz nosacījumu – līdzīgs piesaista līdzīgu.

No vēstules var saprast, ka sieviete mācās un iet garīgās attīstības ceļu, kas ir brīnišķīgi, bet viņa vēlas, lai garīgās attīstības ceļu iet arī viņas partneris. Tās ir viņas prasības attiecībā uz partneri. Viņa gaida, ka varēs ar partneri diskutēt par dzīves tēmām – tās ir viņas gaidas. Viņa grib, lai partneris viņu jūt – tā ir viņas vēlme un tā es varētu sarakstu turpināt garu jo garu. Rezultātā gaidas un vēlmes netiek apmierinātas un rodas NEAPMIERINĀTĪBA AR KOPDZĪVI UN ATTIECĪBU IZJUKŠANA.

Sieviete nesaprot, kas ir patiesa mīlestība, jo pati patiešām nespēj mīlēt bez nosacījumiem. Patiesa mīlestība ir BRĪVĪBA. Kādreiz es nesapratu šos vārdus un daudzi šos vārdus pārprot, mainot partnerus. Bet patiesībā brīvība attiecībās nozīmē dot savam partnerim brīvību izvēlēs, respektējot viņa brīvo gribu un mīlot to tādu kāds tas ir.

Padalīšos personīgā pieredzē. Man ir 28 gadi laulības pieredze. Dievs saveda kopā mani ar raksturā diametrāli atšķirīgu vīru – viss, kas patika man, nepatika viņam un otrādi. Protams, bija arī kaut kas, kas patika abiem, bet vairāk tomēr atšķirības. Es sāku iet garīgās attīstības ceļu, viņš man nepievienojās. Daudziem rodas jautājums, kā mēs spējām saglabāt laulību un attīstīt mīlestību? Atbilde pavisam vienkārša – es neizvirzīju prasības kādam ir jābūt viņam kā vīrietim, un viņš neizvirzīja prasības man, kādai ir jābūt man kā sievietei. Es neaizliedzu viņam darīt to, kas viņam bija patīkami. Viņš neaizliedza darīt man to, kas man bija patīkami. Tomēr mēs ievērojām šajā brīvībā svarīgu noteikumu ATBILDĪBU.

Šodien situācija ir vēl interesantāka. Tā kā esmu sākusi attīstīt dažādus projektus sabiedrības labā, tad man ir nepieciešama palīdzība no savas ģimenes puses, īpaši no vīra puses, jo lai cik spēcīgs tu būtu, tu nevari izdarīt visu, īpaši vīriešu darbus. Mana ģimene nekad man neatsaka palīdzību kaut arī neizprot manas aktivitātes. Es negaidu, lai mani izprastu un neko nedaru, lai mani izprastu, es vienkārši esmu pati jeb citiem vārdiem sakot, dzīvoju atbilstoši savai būtībai. Es esmu brīva un tā ir milzīga laime dzīvot atbilstoši savai būtībai. Mana ģimene tieši to no manis mācās, kaut arī apsmaidot mani saka, ka es esot vienīgā ģimenē, kas darot to, ko gribot, pārējiem esot jādara to, ko es gribot. Protams, tas ir joks, jo es ļauju savai ģimenei būt brīviem savās izvēlēs, tikai viņi neuzdrošinās būt tik brīvi kā es un tieši tāpēc tāds joks ir radies. Tā arī ir mīlestība bez nosacījumiem.

Daudzi brīvību pārprot, nerēķinoties ar tuvākajiem. Ja cilvēks nerēķinās ar citiem un dzīvo atbilstoši tikai savām vēlmēm, tad viņš kļūst par egoistu. Dzīvošana atbilstoši savai būtībai un atbilstoši savām vēlmēm nav viens un tas pats. Cilvēka būtība ir viņa sirds. Cilvēka vēlmes ir viņa prāts. Ja tu dzīvo atbilstoši savai sirdij, tu nebūsi egoists, jo sirds tev neļaus kļūt par egoistu, jo sirdī mājo Dievs, kas ir mīlestība. Ja tu dzīvo atbilstoši savām vēlmēm, tad tu pat nemanīsi kā tevī attīstās egoisms, bet kur ir egoisms, tur nav mīlestības.

Lai labāk sieviete izprastu mīlestības aspektus un laimīgas ģimenes izveidošanas noslēpumus, iesaku sievietei piedalīties nometnē “MĪLESTĪBAS BRĪNUMS” (informāciju par nometni lasīt šeit).