Suņa pazušanas gadījuma mācību stundas izpratnes pieredze 21.10.2012

2012.g. 18.oktobrī portāls domātājs.lv publicēja Dzintras jautājumu: Ko man māca suņa pazušanas gadījums? Pēc atbildes saņemšanas Dzintra strādāja ar sevi un ir atsūtījusi savas pieredzas stāstu:

Vēlos padalīties ar to, ko esmu sapratusi ar sunītes pazušanu. Man ir kauns, ka esmu tik slikta un jāsaņem liela drosme, lai atzītu to citiem. Domāju, ka slēptas līdzīgas sajūtas ir arī citiem, tāpēc uzdrošinos padalīties savā pieredzē.

Brīdī, kad sapratu, ka sunīte ir pazudusi, mana pirmā iekšējā sajūta bija atvieglojums, ka Džīna pazudusi, jo viņa bija kucīte un varēja sabērnoties. No tā vienmēr iekšēji esmu baidījusies, jo nezināju ko iesākšu ar kucēniem, ja tādi būtu – kam atdot, pati tik daudz paturēt nevarētu un nogalināt nespētu. Ar sunītes sterilizāciju kaut kā nebija pieticis laika un apņemšanās. Patiesībā tas man bija kā apgrūtinājums, kas šinī gadījumā atrisinājies. Kauns to atzīt sev, kur nu vēl citiem, bet tas ir fakts. Arī tas, ka sunīte pazemīgi gūlās man pie kājām, sapratu tikai tagad, ko viņa man ar to mācīja. Es nemācēju viņu mīlēt bez nosacījumiem un biju sev izvirzījusi noteikumus. Man bija jāsaprot un jāapgūst mācību stunda – mīlēt bez nosacījumiem jebkuru dzīvu radību, ne tikai cilvēkus. Man ļoti žēl, ka Džīnai bija jāziedo sava dzīvība tikai, lai es apgūtu šo mācību stundu. Esmu to sapratusi un piedevu sev, lūdzu piedošanu sunītei.

Atvieglojums bija arī tāpēc, ka, ja ziemā būtu ļoti auksts un pašai būtu jāpadzīvo pie bērniem, atkal būtu jādomā kur sunītei palikt, kaut zināju, ka ir cilvēks pie kā atstāt un viņš Džīnu pieņemtu ar lielāko prieku. Citas ziemas tā biju darījusi. Atkal tas bija apgrūtinājums, ka man jāpiepūlas. Jo vairāk sunīti meklēju, jo vairāk saprotu, cik man viņa pietrūkst. Biju pieķērusies un arī tāpēc viņai bija jāparāda mana mācību stunda.

Manī tāpēc ir vainas izjūta, ka esmu slikta saimniece, ka nepratu viņu mīlēt bez nosacījumiem un nerūpējos pietiekami labi, ka atstāju viņu bez uzraudzības. Esmu vainīga pie viņas pazušanas.

Es lūdzu piedošanu no visas sirds Džīnai, ka nepratu viņu mīlēt bez nosacījumiem, esmu savu kļūdu sapratusi. Es piedevu medniekam, kuram viņa bija jānošauj, lai es apgūtu savu mācību stundu. Es piedevu sev par to, ka nemācēju Džīnu mīlēt patiesi, par to, ka biju izvirzījusi noteikumus. Es viņu ļoti mīlēju, bet bija noteikumi. Es jūtos vainīga, bet saprotu, ka tikai tā viņa man varēja iemācīt apgūt manu mācību stundu.

Es ļoti vēlos, lai Džīna atgriežas. Es viņu pieņemtu, mīlētu tādu, kāda viņa ir, arī, ja būtu kucēni. Es sapratu, ka tās bija manas bailes par iespējamo kucēnu likteni, es tās atbrīvoju. Es pieņemtu situāciju arī, ja kucēni būtu, kaut tikai mana Džīna atgrieztos, būtu sveika un vesela. Es viņu joprojām vēl gaidu un saprotu, ka tikai Dievs var man palīdzēt. Paldies viņai par mācību stundām, kuras viņa man palīdzēja apgūt. Es piedevu savam ķermenim, ka viņam tādēļ bija jācieš. Es sapratu to, ka patiesi jāmīl ik viena dzīva radība un tagad pret to man ir dziļa atbildība un pazemība. Ir jārūpējas par tiem kas mums uzticēti, nedrīkst nodarīt pāri pat domās. Ar Džīnas pazušanu sapratu, cik tas ir svarīgi mīlēt ik vienu bez nosacījumiem un pateicos viņai par sevis ziedošanu, lai es varētu apgūt mācību stundas un ietu tālāk pa garīgās attīstības ceļu. Es lūdzu par viņas dvēselīti, lai viņai ir labi, lai kur viņa arī būtu.

Es jūtos vainīga arī tāpēc, ka man žēl par to, ka viņa aizgāja. Papētot dziļāk žēlumu, sapratu, ka vairāk jau ir žēl sevi, ko tagad par mani padomās citi, cik slikta esmu. Ir jāsaņem liela drosme, lai to atzītu sev, kur nu vēl citiem, Es piedevu un atbrīvoju savu žēlumu, lai viņš iet projām, jo esmu sapratusi sunītes aiziešanas mācību stundu. Es sapratu, ka visi stresi virzās pa ķēdīti, jo nonācu pie tā, ka ar sevis žēlošanu gribu izpatikt citiem. Arī šo stresu atbrīvoju un atlaidu, piedevu sev, savam ķermenim, cilvēkiem, situācijai.

Tad mācību stundu man pasniedza lapsene, kas iekoda kaklā, pilnīgi nejauši. Es sapratu, ka arī viņa man jāmīl bez nosacījumiem kā Dieva radība.  To sapratu tajā pat mirklī un lapsenei piedevu. Interesanti kā viss ir ļoti saistīts un ved pa ķēdīti, lai es varētu apgūt mācību stundas un virzīties pa garīgo ceļu. Jāsaka, ka pēc visa šī piedzīvotā mana attieksme pret dzīvi, cilvēkiem, notikumiem, dzīvniekiem, it visu ir mainījusies.

Vēl pilnīgāk izpratu savu domu, kad gāju uz autobusu pa grants ceļu. Viss ceļš sastāv no sīkiem smilšu graudiņiem un veido ceļu, pa kuru varam staigāt un braukt. Ceļš nes labumu cilvēkiem. Mēs Visumā esam tādi paši smilts graudiņi, kas visi kopā kaut ko dodam Visumam, dodam kaut ko labu ik viens un tā ir Mīlestība, no tā var pastāvēt viss kas atrodas uz Zemes, Visumā, Galaktikā – un tas viss no viena smilšu graudiņa – cik gan mēs visi esam saistīti viens ar otru!

Savu darbu ar piedošanu es veicu pie degošas svecītes. Visu nepatīkamo esmu sarakstījusi uz lapiņām, ņemu pa vienai un strādāju ar piedošanu. Tad lapiņas sadedzinu, pelnus  palaižu laukā vējā, un svecīti par konkrētu cilvēku, vai notikumu, šoreiz par Džīnu, izdedzinu līdz galam. Paldies, Elvitiņ, par Tavu palīdzību un Piedošanas mācības apguvi. Man tā ļoti patīk un redzu, ka tas man un citiem palīdz.

Autore: Dzintra

P.S. Jau pēc pieredzes stāsta publicēšanas portālā domātājs.lv  saņēmām no Dzintras sekojošu ziņu:

Labdien, Elvitiņ!

Gribu paziņot priecīgu ziņu. Mana sunīte šodien pēcpusdienā atradās, sveika un vesela. Pēdējās 2 dienas bija pieklīdusi tepat 3km attālumā kaimiņu mājās un nav gājusi prom. Man kaimiņa māsa, kura zināja, ka tas ir mans suns, pazvanīja, un es tūlīt braucu pakaļ sunītei ar riteni. Ir laba sajūta un apziņa kā darbojas Piedošana, ja to dara no sirds. Paldies, Elvita.