Prasīgums attīstās cilvēkiem, kuri cieš no bailēm “mani nemīl”. Prasīgs cilvēks nav apguvis elastību un izpratis, ka dzīvē nekas nav perfekts. Viņš nepieņem novirzes no normas. Viņš nesaprot, ka neviens cilvēks nav labāks vai sliktāks par citu cilvēku, ka cilvēkus nevar salīdzināt pēc noteiktām normām un katrs cilvēks ir unikāls. Viņam ir jāmācās ieraudzīt katra cilvēka unikalitāti.
Prasīgi ir cilvēki, kas ļoti baidās saskarties ar kritiku, ļoti vēlas izpatikt citiem, kas norāda, ka viņi ļoti cieš no bailēm “mani nemīl”. Līdzīgs piesaista līdzīgu. Ja tu ciet no bailēm “mani nemīl”, tad visticamāk piesaistīsi darba devēju, kas arī cieš no bailēm “mani nemīl”, lai redzētu, kā tas izskatās no malas.
Katram cilvēkam ir kādi trūkumi. Arī darbā, lai kādas sistēmas neieviestu, no problēmām vai kļūdām neviena darba vieta nav pasargāta. Tas norāda, ka pilnīgs perfektums nav iespējams un ir jāsaprot, kāpēc tas nav iespējams. Ja cilvēki būtu perfekti, tad viņiem vairāk nevajadzētu attīstīties. Ja darba vieta būtu perfekta, tad arī tai vairs nevajadzētu attīstīties, bet bez attīstības mirst cilvēks un darba vieta. Tāpēc dzīvē notiek tik daudz pārmaiņu, ka gribēdams nevari būt perfekts un arī darbā ir situācijas, ka gribēdams nevari izdarīt visu tā, lai būtu perfekti. Visās dzīves situācijās ir jābūt ļoti elastīgam.
Iztēlosimies koku, kas ir perfekti taisns un stingrs. Kad pūtīs liels vējš, viņš lūzīs, bet koks, kas nav perfekti taisns un ir lokans, piemēram, vītols, tad liela vēja gadījumā tas locīsies uz visām pusēm, bet nenolūzīs. Tāpēc arī dzīvē cilvēki, kas vēlas, lai viss būtu perfekti, piedzīvo situācijas, kad paši kaut kādu iemeslu dēļ pieļauj kļūdas un viņi tās ļoti pārdzīvo, jo ir dzīvojuši pēc principa visu izdarīt perfekti.
Dievs mīl mūs visus tādus kādi esam, tomēr tas nenozīmē, ka Viņš atbalsta mūsu pieļautās kļūdas. Par kļūdām mums būs jāsamaksā atbilstoši nodarījumam un par to lemj Dievs, jo tikai Viņš redz, cik lielā mērā mēs nožēlojam pagātnē pieļautās kļūdas un ko esam mācījušies no pieļautajām kļūdām.
Dievs gaida, lai mēs tiecamies uz priekšu, attīstāmies un kļūstam dzīves gudrāki. Ja mēs ieslīgstam laicīgās dzīves labumu baudīšanā, tad agrāk vai vēlāk Dievs mūs aptur, un dažiem šis brīdis ir ļoti sāpīgs, bet tas ir saistīts tikai ar to, ka cilvēks pats labprātīgi neattīstās.
Prasīgums un tiecība uz priekšu ir divi dažādi jēdzieni. Prasīgums pieprasa. Tiecīgums aicina. Pieprasīšana rada protesta dusmas. Aicinājums iedrošina pamēģināt ko jaunu un nezināmu.
Prasīgums māca atteikties no neelastības, apgūt prasmi mīlēt bez nosacījumiem un dzīvē virzīties uz priekšu nevienu par viņa pieļautajām kļūdām nenosodot, bet gan sniedzot savu palīdzīgo roku, lai kļūdas vairāk netiktu atkārtotas.
Beznosacījumu mīlestība praksē izpaužas – tu mīli cilvēku tādu kāds viņš ir, ar visiem viņa trūkumiem un otra trūkumi tevi netracina. Tu izjūti mīlestības jūtas pret šo cilvēku arī brīžos, kad cilvēks tevi apbēdina, pieļaujot kļūdas.
Mācība par prasīgumu ir apgūta, kad cilvēks kontrolē savas vēlmes, samazinot tās līdz minimumam un sāk respektēt katra cilvēka individualitātes īpatnības, elastīgi risinot radušās problēmas, koncentrējoties uz talantu attīstību cilvēkam piemērotā tempā, apgūstot cilvēciskās īpašības – pacietība, pazemība un mīlēt bez nosacījumiem.
sending...
