Kā panākt, lai mēs cienītu un mīlētu viens otru? 26.01.2016

Dace jautā: Izlasīju rakstu par sevis žēlošanu un sapratu, ka tā ir mana diagnoze: raudu, sākas histērijas, kad nenotiek pa manam prātam, māc
bezcerība un zūd ticība…Man ir divi mazi bērni (gads un trīs). Neesam precējušies, jo bērnu tēvs to negrib. Dzīvojam jūrmalā. Tas ir viņa dzīvoklis. Es jau vairāk kā 3 gadus esmu mājsaimniece – mamma 24 stundas dienā. Visi mājas darbi ir manā ziņā, bērni no rīta līdz vakaram ir manā ziņā, Iepirkšanās manā ziņā un ēst gatavošana arī manā ziņā, Ar dažiem izņēmumiem, ja Viņš iebrauc tirgū vai pats vēlas pagatavot ko īpašu. (Tagad vairs ēst negatavoju, vai gatavoju tikai bērniem, jo vairākas reizes Viņš man ir pārmetis, ka no gatavošanas neko nejēdzu un iepirkties arī nejēdzu.

Labklājības līmenis – vidējs. Viss nepieciešamais ikdienai un svētkiem ir, tikai nav mājās mīlestības un harmonijas. Strīdi mājā ir kopš pirmās dienas, kopš sākām dzīvot kopă, tad arī paliku stāvoklī. Sākumā strīdu iemesls bija Viņa vēlme iedzert, doties pl.10.00  vakarā uz bāru. Man kā sievietei stāvoklī likās nepieņemami, ka tad, kad jāiet gulēt, tad viņš dodas prom. Tagad strīdi ir katru otro dienu. Varam strīdēties par jebko, ir arī roku pacelšana, agresija. Esmu vairākkārt asarās krāmējusi mantas un teikusi ka iešu prom. Kaut gan zinu, ka man nemaz nav kur iet un nauda ir tik cik man iedod Viņš. Vienmēr esmu palikusi, iekodusi lūpā, palūgusi Dievu un palikusi, jo uzskatu, ka tas būtu egoistiski ņemt bērnus, vest kaut kur un nezinot vai vispār varu viena izdzīvot ar diviem bērniņiem. Tagad pie katra strīda Viņš man norāda uz durvīm un grūsta. Strīda iemesli : Viņa nebūšana mājās līdz pat mazākam sīkumam (piem. bijām aizbraukuši slēpot, meitēns bija niķīgs, gribēja, lai visu ņem un dara
mamma. Tādās reizēs Viņs uzspiež, ka nē, ka viņš nesīs meitas slēpes. Meita sāka histēriski raudāt, Es pateicu, ka man to nevajag un ka negribu klausīties. Uzskatu, ka ja ikdienā man ir uzkrauti tik daudz pienākumi, tad varu tikt arī ar visu galā, kad blakus ir tēvs. Viņam tas droši vien nepatīk, bet esmu miera labad izdarīt visu, lai tikai miers mājās. Viņš sāka mani grūstīt un teica, lai eju uz mašīnu. Un šādas situācijas ir nebeidzami daudz.

Atdzīšos, ka strīdu brīžos sajūta ir tāda, ka ienīstu šo cilvēku, ka ir naids. Viņš gan apgalvo, ka viņam nav naids pret mani, bet tai pašā laikā viņš paceļ pret mani rokas, ir rupšs utml. Es ļoti mīlu savus bērnus,un zinu ka tēvs viņus mīl un viņiem ir labi ar mums, ja neskaita tos brīžus, kad strīdamies. Tagad jau vairāk kā mēnesi cenšamies nerunāt, taču es tā nespēju dzīvot mūžīgi. Jūtos izsmelta, nav spēka ne fiziska, ne garīga spēka, gribu lai mani žēlo, apmīļo, gribu dzīvot kopā ar cilvēku, kas mani mīl un ciena. Viņš grib, lai priecājos par to vien, ka Viņš ir atnācis mājăs. Es neprotu. Man gribas ko vairāk.

Ko man darīt? Kā atgūt spēkus un ticību? Kā vērst šo situāciju uz labu? Kā panākt, lai mēs cienītu un mīlētu viens otru?

Elvita Rudzāte atbild: Simboliski runājot, kad redzi māju, kas ir pilnībā savandīta un netīra, tad lai to sakārtotu, ir jāsāk to tīrīt no viena stūra. Sievietei ir ļoti daudz neapgūto mācību.  Ja es mēģinātu tās skaidrot, viņa tās nesaprastu. Ja sieviete prot mīlēt, tad arī viņa saņem mīlestību no vīra. Ja sieviete ir pilna gaidu un vēlmju, tad šīs vēlmes netiek apmierinātas un sāk veidoties neapmierinātība ar dzīvi. Ko es varu ieteikt? Sākt mācīties izprast dzīvi un savas pieļautās kļūdas. Iesaku sievietei klausīties Piedošanas mācības lekcijas pēc kārtas un nevis tikai atsevišķas tēmas, kuras šķiet saistošākās. Jo labāk viņa izpratīs Dievišķos likumus un kā tie darbojas ikdienā, jo ātrāk spēs atrisināt savas problēmas.

Tikai tad, kad sieviete iemācīsies piedot, atbrīvojot pagātnes pārdzīvojumus un aizvainojumus, izpratīs savas neapgūtās mācības, iemācīsies mīlēt savu bērnu tēvu un cienīs pati sevi, tikai tad viņa var cerēt uz pozitīvām pārmaiņām viņas dzīvē.