Mācība par vientulību 02.11.2024

Katrā no mums mājo neizskaidrojamas ilgas pēc vientulības, bet retais vientuļnieks savā vientulībā jūtas laimīgs. Pat tas, kurš ļoti gribējis atbrīvoties no smagām laulības važām un sapņojis par vientulību, pēc šķiršanās drīz vien nesaprot, ko ar atkaroto brīvību iesākt.

Mēs alkstam pēc vientulības, jo jūtu vadītam cilvēkam tā ir pilnības ideāls. Mēs baidāmies no vientulības, jo neesam atraisījušies no bailēm „mani nemīl”, nespējot saprast vientulības iekšēji dziļo vērtību.

Cilvēki, kas nav precējušies, ir šķīrušies vai kļuvuši par atraitņiem, steidz sasniegt pilnību, iepriekš neapgūstot materiālās dzīves jeb fiziskā plāna mācību stundas. Tas nozīmē, ka materiālā dzīve šajos cilvēkos var radīt bailes no vientulības. Ja cilvēks patiešām ir sasniedzis pilnību, tad materiālās dzīves problēmas viņu nespēj baidīt.

Vientulība rodas cilvēkā pašā, ārējie apstākļi šo izjūtu var tikai pastiprināt vai padarīt blāvāku. Vientulība atnāk, zaudējot nozīmīgas attiecības. Cilvēkam ir vajadzīgs kāds, kuram pieķerties, tas dod paļāvību, drošības izjūtu. Bērnībā tā ir māte, kura aprūpē bērnu. Kad māte aiziet, bērns raud, dusmojas, skumst. Pieaugušā dzīvē cilvēks jūtas līdzīgi, zaudējot dzīvesbiedru vai ilgojoties pēc dzīvesbiedra, kura nav. Vientulības izjūta iet vienā solī ar nomāktību, bailēm, dusmām, bezspēcības izjūtu, izmisumu, tukšumu. Visticamāk, ka cilvēks līdz tam ir gājis garu ceļu. Ja cilvēkam bērnībā ir pietrūcis mīlestības, gādīgas uzmanības, ja bērns ticis sāpināts, cietis no vardarbības, ja vecāki nav rūpējušies un pametuši bērnu novārtā, viņam veidojas izjūta, ka pasaule nav droša, tai nevar uzticēties, viņš nav tā vērts, lai viņu kāds mīlētu, viņš šaubās, vai kādam var būt nozīmīgs. Bērnā izveidojas stress – bailes „mani nemīl”. Vientulības izjūta pauž dziļu iekšējo diskomfortu, kas jānovērš. Cilvēkam ir jāiemācās no jauna uzticēties, mīlēt, dot un pieņemt mīlestību, paļauties.

Cilvēki, kuri jūtas vientuļi, negrib dot, bet vēlas saņemt.

Par vientulības etaloniem uzskata svētos un vientuļniekus. Svētie cilvēki ir pilnīgi, viņiem patiešām nav nepieciešamas dzīves baudas, par kurām sapņo vairums cilvēku – sekss, nauda, vara u.c.

Patiesu vientuļnieku pasaulē ir maz, viņi par dzīvi nežēlojas. Šos cilvēkus parasti uzskata par dīvaiņiem, bet, tā kā daudzi no viņiem rada izcilus darbus, mēs novērtējam viņus kā personības. Viņos līdzsvarā ir gan sievišķais, gan vīrišķais, kas veido pilnību. Vientuļnieki var atrasties skaļā pūlī, neietekmējoties no tā un neizrādot emocijas. Šāds cilvēks jebkurā sabiedrībā izturas vienādi, saglabājot savu vienpatību. Ne svētie, ne vientuļnieki nejūtas vientuļi, jo viņi ir sasnieguši pilnību.

Cilvēku, kuri jūtas vientuļi, vidū sastopami arī nopietni, sadzīviskas gudrības pilni ļaudis, kuri neizprot savu būtību un skumst, nespējot sev atrast partneri. Šie cilvēki nesaprot, ka tiem piemīt prasīgums pret sevi un citiem, ka viņi nīcina savu vērtību ar stresiem.

Neuzskatiet, ka laimīgu cilvēku dara ārpasaule. Cilvēks, kas iet garīgās attīstības ceļu, sasniedzot noteiktu apziņas līmeni, vairs pats īpaši nevēlas komunicēt ar cilvēkiem, kuri nav līdzīgā apziņas līmenī. Viņu neinteresē tukšas sarunas par bērniem, darbu, kaimiņiem u.tml. Viņš vairāk vēlas komunicēt ar līdzīgi domājošiem, pārrunājot jautājumus par Dievu, Smalko plāno, dzīvi utt. Ja viņam šāda iespēja nav, viņš tāpēc nejūtas nelaimīgs. Viņš jūtas laimīgs no iespējas arvien vairāk tuvoties Dievam, kalpojot cilvēcei un visai citai dzīvai radībai. Kalpošanas procesā nav iespējams palikt vienam, vienmēr būs kāds, kas tevi atbalstīs, ar ko varēsi pārrunāt svarīgus jautājumus un saņemt padomus.

Vientulības izjūtas cēlonis ir neprasme dot mīlestību bez nosacījumiem, kas savukārt rodas no bailēm „mani nemīl”.

Ja jūs vēlaties apvienoties ar pretējo dzimumu, veidojot pilnību, jums ir jāatbrīvo savi stresi. Atbrīvojiet sevī stresus: bailes “mani nemīl”, vainas izjūtu, nepatiku pret tukšu runāšanu, cilvēku sīkumainību, bailes kļūt vientuļam, bezcerības izjūtu, šaubas, nedrošību, neticību sev, pārsātinātību, vilšanos cilvēkos, vēlmi atstāt šo pasauli, neprasmi atrast garā tuvu cilvēku, uzņēmības trūkumu, noliegumu un citus stresus. Stresu atbrīvošanai varat izmantot to garīgo praksi, kura jums ir pieņemama, piemēram, lūgšanas, domu spēku, meditāciju, dejošanu, dziedāšanu utt.

Ja cilvēks patiesi otru mīl, viņš nekad nebūs vientuļš. Pat, ja viņam nebūs dzīvesbiedra, viņš mīlēs kaimiņu bērnus, un kaimiņu bērni katru dienu apciemos vientuļnieku, kurš viņus mīl bez nosacījumiem.

Cilvēks, kurš mīl bagātību, lemts vientulībai, jo bagātībai nav mīlošas Dvēseles. Iemācieties savu mīlestību dāvāt citiem un, to darot, izjust prieku, tad jūs būsiet laimīgi un nekad nejutīsities vientuļi. Ja jūs mīlat dzīvi un cilvēkus, tad fiziskā ķermeņa vientulībai nav nozīmes – tas nejūt savu vientulību, jo ar to ir viņa mīlestība, kas, citiem sniegta, vienīgi pieaug.

Vientulība māca, ka tu pat teorētiski nevari būt viens, ja tikai tu zinātu cik daudz dzīvības tev ir apkārt neredzamajā pasaulē. Kad cilvēks to apzinās, tad viņš vairs nejūtas vientuļš un sāk kaut ko darīt, lai neuzņemtu uz sevis bezdarbības karmu, attīstoties Garā.

Autore: Elvita Rudzāte