Vai ir iespējams uzlabot redzi? 16.02.2016

Kristīne jautā: Es ļoti vēlos izprast, ko man māca mana iedzimtā slimība. Man ir redzes invaliditāte. Neesmu mācījusies specializētajās skolās. Slimība strauji sāka progresēt pēc 20 gadu vecuma. Pie pastiprinātām stresa situācijām acs tīklenē (izteikti centrā) atmirst nervu šūnas, šī slimība medicīniski nav ārstējama (nevar ne apturēt, ne uzlabot). Brilles ar dioptrijām neuzlabo redzēšanu. Ir jau pagājuši 15 gadi, kopš ar to sadzīvoju, pēdējo gadu laikā progress ir it kā apstājies. Ikdienā esmu dzīvespriecīga optimiste, cenšos visās lietās un situācijās un cilvēkos saskatīt pozitīvo, kā arī izprast un pieņemt, kādēļ notiek tā kā notiek, un ko tas man māca. Ļoti mīlu savu darbu un līdzcilvēkus.

Kaut arī diagnoze ir uzstādīta kā neārstējama, tomēr es esmu pilnīgi pārliecināta, ka reiz redze pilnībā atjaunosies, un es spēšu braukt arī ar auto,
nezinu kādēļ, bet tā sajūtu. Neārstējams, tas, kā saprotu, ir ārstējams no iekšpuses. Manuprāt, es tādā veidā tieku virzīta uz īsto un patieso vietu dzīvē (šo gadu laikā esmu arī mainījusi profesijas). Vai tas tā var būt? Ko tas man māca? Un ko es savā dzīvē daru nepareizi?

Elvita Rudzāte atbild: Sieviete, kas grūtniecības un dzemdību laikā sevi žēlo, rada bērnam tuvredzību, kas dzīves gaitā, redzot mātes asaras, tikai pieaug. Tēva sevis žēlošana un tēva žēlošana rada traucējumus bērna redzei tuvumā (tālredzība). Atbrīvojot sevis žēlošanu un nožēlojamo situāciju, bērna redzi noteikti var uzlabot.

Ja māte tēlo mocekli, kas cieš tēva rīcības dēļ, un bērns uzskata to par patiesību, tad bērns nemaz nevēlas redzēt vīriešu pasauli, un viņš neredz ne tālu, ne tuvu. Pieauguša cilvēka sievišķīgā sevis žēlošana un sieviešu žēlošanās dara to pašu. Viņu acis bojā vēl tas, ka, žēlojot sievietes un sieviešu asarās vainojot vīriešus, viņi grib apliecināt savu materiālo gudrību un vīrišķīgo piesardzību.

Redzes traucējumi rodas, ja nesakārtotie sīkumi izsauc asaras un traucē jums dzīvot, bet jūs negribat, lai tā dēļ izraisītos strīds, jo negribat kļūt par sliktu cilvēku.

Kas rada jucekli dzīves pareizajā kārtībā un sāk ar to, ka dara labu citiem, tas citos pamana arvien pieaugošu slikto. Un, kad tas vairs nav izturams, palīgā nāk ķermenis, kas izpilda cilvēka vēlmi to visu neredzēt. Jo vairāk sliktā cilvēks pamana dzīvē, ko nevēlas redzēt, jo spēcīgāk pasliktinās viņa redze. Redzes zudums saka: „Mīļo cilvēk! Tu kļūdies, bet es tev palīdzēšu tādējādi, ka tu sāksi citus sliktāk redzēt, lai tu varētu pievērsties sev. Iespējams, ka tad tu iemācīsies pret citiem izturēties daudz labvēlīgāk.” Diemžēl aklie nevēlas mainīt savu noliedzošo attieksmi pret pasauli. Viņi uzskata, ka tiem ir tiesības likt redzošajiem labi pret sevi izturēties, bet, kad pret viņiem labi izturas, aklie neuzņemas atbildību par sekām, jo tiem nav ne jausmas, ko nozīmē atbildība. Jo vairāk dusmu un naida par savu bezspēku sakārtot paša dzīvi uzkrājas aknās, jo pamatīgāk slimo acis. Jo tuvāk ir ļaunuma kritiskā robeža, jo sliktāka redze. Ļaunums ir mērķtiecīgas dusmas jeb atriebība. Pilnīgi zaudējot redzi, dīglī tiek iznīcināta potenciālā atriebība. Tādējādi tiek izpirkts karmiskais parāds, un jauns karmiskais parāds nerodas. Tātad tas arī ir labais.

Jo ātrāk bojājas jūsu redze, jo vairāk ļaunuma jūsos apslēpts, jo jūs baidāties tam stāties pretī. Jums nav ne jausmas, cik ļaunuma esat sevī sakrājis. Patiesību pauž ķermenis, kurš nekad nemāna.

Acu slimības rodas, ja skumjas netiek pilnībā izvadītas ar asarām vai citādi. Tur, kur pastāv pazemojums, pastāv arī skumjas. Skumju otra puse ir cietsirdība. Tie, kas skumjas nomērdējuši, nevar paraudāt.

Skumjas un bezspēcīgs naids par to, ka cilvēks nespēj iegūt to, pēc kā viņš alkst, apspiešanas dēļ pārvēršas par sevis žēlošanu, kas noteikti kaitē arī acīm. Acu funkciju traucējumus izraisošai sevis žēlošanai ir gan lokāla, gan vispārēja iedarbība:

1. Redzes pasliktināšanās ir sevis žēlošanas lokālās sekas, kas rodas no tā, ka no ziloņa radāt mušu. Jo vairāk vispārīgo uztverat personiski, jo vairāk tas jums ir kā skabarga acī, un jo mazāk jūsu acis saskata tālāk par degungalu.
2. Dzīves spēka samazināšanās ir sevis žēlošanas sekas, kas rodas no tā, ka no mušas izpūšat ziloni.

Pārāk lielas nozīmes piešķiršana vērīgumam un visa redzēšanai rada īpaši lielu kaunu situācijās, kad nav pamanīts sīkums, tam var sekot redzes pasliktināšanās. Kas pasaulē saskata tikai slikto, un viss apkārt notiekošais liek liet asaras, jo cilvēks negrib redzēt briesmīgo dzīvi, tam reiz jākļūst aklam, jo tā viņš ir gribējis. Acu slimību hronisko izmaiņu procesā, īpaši sacietēšanas procesā, liela loma ir kauna izjūtai. Liels izmisums par to, ko redzot, jākaunas, var padarīt cilvēku aklu.

Kristīne minēja, ka viņa uz pasauli raugās pozitīvi. Acis saka, ka tā tas gluži nav, ir kaut kas, ko viņa sevī slēpj, kaut kas ko viņa ļoti nevēlas redzēt, bet kas tas ir, neveicot dzīves analīzi, es nevarēšu atbildēt.

Redzi tiešām ir iespējams uzlabot, mainot domāšanu un attieksmi pret dzīvi, kā arī veicot acs muskuļu vingrinājumus. Internetā ir pieejami šie vingrinājumi un pamācības kā uzlabot redzi. Es pazīstu pusmūža sievieti, kura praktizējot redzes uzlabošanas vingrinājumus, panāca redzes uzlabojumu no -3 uz -1, kas ir ievērojams uzlabojums. Šis fakts, liecina, ka viss ir iespējams, ja tikai esam gatavi ar sevi strādāt.