Aizkuņģa dziedzera saslimšanas cēloņi 10.11.2012

Fragments no topošās Elvitas Rudzātes grāmatas “Ķermeņa filosofija” sērijā “Piedošanas mācība”.

Aizkuņģa dziedzeris medicīnas skatījumā

Aizkuņģa dziedzeris (Latīņu val.: pancreas) ir iekšējās un ārējās sekrēcijas dziedzeris. Aizkuņģa dziedzeris atrodas vēdera dobuma kreisajā augšējā kvadrantā, t.i., aiz kuņģa pie vēdera dobuma mugurējās sienas. Tas atrodas horizontāli ķermeņa kreisajā pusē viduklī, jostas daļā. Tā augšdaļa balstās pret divpadsmitpirkstu zarnas izliekumu, bet apakšējā daļa kā ligzdā rod pamatu liesas ieliekumā. Aizkuņģa dziedzeris dala ķermeni un saules pinumu uz pusēm. Tas ir lielākais endokrīnais dziedzeris organismā, un tas veic divas svarīgas funkcijas — producē gremošanas fermentus, kas šķeļ taukus, cukuru, olbaltumus, kā arī hormonus — insulīnu un glukagonu, kuri regulē cukuru vielmaiņu.

Aizkuņģa dziedzeris garīgajā skatījumā

Aizkuņģa dziedzera simboliskā nozīme ir personības orgāns jeb prasme būt vienatnē.

Aizkuņģa dziedzera atrašanās ķermeņa kreisajā pusē simboliski nozīmē vīrišķo pusi. Pats aizkuņģa dziedzeris – mīkstie audi –  simboliski ir sieviete. Aizkuņģa dziedzera horizontālais stāvoklis liecina, ka tas ir robeža starp pagātni un nākotni. Pagātne ir ikviena cilvēka bērnības māja, kas rod sākotni tēvā un mātē un kas kā ēna un nasta mūs pavada līdz brīdim, līdz mēs iemācāmies to pareizi saprast. Vecāki un viņu radītais mājas pavards var būt dažāds, ja to vērtējam vienpusīgi, taču ikviens no mums vecākus izvēlējies pēc paša brīvas gribas, lai iemācītos to, ko nav apguvis iepriekšējās dzīvēs.

Ja mēs ticam savam darbam, tad neļaujam citiem sevi ietekmēt, un aizkuņģa dziedzeris ir vesels. Ticība un pašpārliecinātība ir pretišķības, kas ir viena veseluma divas puses.

Aizkuņģa dziedzera „iekšējais šķidrums” ir insulīns, kas regulē cukura vielmaiņu un izdalās tieši asinīs. Viss ķermenī ieplūstošais saldais ir kā no ārpuses iekšā ienesama, bailes līdzsvarojoša drosme. Jo mazāk cilvēkam tās ir, jo vairāk viņš vēlas būt drosmīgs. Patiesa drosme ir brīvi plūstoša enerģija. Šķietamu drosmi katru dienu ieēdam ar cukuru. No brīža, kad cilvēks sāk pieprasīt pateicību, sākas diabēts.

Kuņģis un aizkuņģa dziedzeris ir savstarpēji savienoti ar divpadsmitpirkstu zarnas palīdzību. Simboliski tas nozīmē – cilvēks kā persona (kuņģis) un cilvēks kā personība (aizkuņģa dziedzeris) ir savstarpēji tieši savienoti caur citiem cilvēkiem (divpadsmitpirkstu zarna). To, ko persona dod citiem cilvēkiem, citi cilvēki pilnīgā veidā nodod personībai. Aizkuņģa dziedzeris, savukārt, acīm neredzamā formā caur asinīm nodod kuņģim to, kas kuņģim nepieciešams, lai dzīvotu un darītu savu darbu. Personība, savukārt, caur acīm neredzamu darbību nodod personai to acīm neredzamo, kas personai ir nepieciešams, lai dzīvotu un strādātu. Tātad citi cilvēki ir nepieciešami manai veselībai jeb laimei, un tas, kā es pret viņiem attiecos, nosaka manu būtību jeb dzīvi vai nāvi.

Ja ar cilvēku kā personu viss ir kārtībā, viņa kuņģis ir vesels, bet, ja ar cilvēku kā personību viss ir kārtībā, viņa aizkuņģa dziedzeris ir vesels. Abos gadījumos pārējais organisms tāpat ir vesels, t.i., materiālā dzīve  sākas no sīkumiem, un, ja ar tiem viss ir kārtībā, arī lielās lietas ir kārtībā. Kuņģis un aizkuņģa dziedzeris ir materiālie orgāni, tas nozīmē, ka to saslimšana ir saistīta ar attieksmi pret materiālo dzīvi. Simboliski dzīves izpratnē ar sīkumiem nodarbojas kuņģis un ar lielām lietām nodarbojas aizkuņģa dziedzeris.

Horizontālā enerģija ir materiālā enerģija. Vertikālā enerģija ir garīgā enerģija. Aizkuņģa dziedzeris ir galīgā robeža, līdz kurai var iet, pārspīlējot dzīves materiālās puses nozīmi. Ja cilvēka materiālā attieksme pret dzīvi pāraug sirds čakras līmeni, viņš iznīcina savu nākotni, kā arī savu bērnu nākotni. Materiālā attieksme nozīmē materiālu mīlestību, saskarsmi materiālas došanas un ņemšanas līmenī, prasību atalgot par ķermeņa ziedošanu kā seksa objektu, turklāt ticot savai labvēlībai. Nākotni rada sievietes mīlestība, kas materializējas caur vīrieti. Kāda ir mātes mīlestības izpratne, tāds veidojas tēva pasaules redzējums un viņa iemiesojums dzīvē. Vīrietis var protestēt pret sievietes vēlmēm un tās nepildīt, taču viņš mētāsies gluži kā sievietes izmestā tīklā noķerta zivs, kamēr neatbrīvosies no savām bailēm un sevi neatradīs. Ja sieviete uzskata, ka vīram devusi visvērtīgāko – savu ķermeni, nevainību un tāpēc viņam jānodrošina laimīga dzīve, rodas labvēlīga augsne diabētam.

Tā kā aizkuņģa dziedzeris ir personības orgāns, tad līdz ar personības audzināšanu tiek audzināta lepnība, kamēr aizkuņģa dziedzeris saslimst. Piemēram, ja cilvēks vēlas, lai pret viņu attiecas cilvēciski un ar cieņu, bet saņem tieši pretēju attieksmi, viņa aizkuņģa dziedzeris saslimst. Jo lielāks ir cilvēka lepnums, jo smagāka ir aizkuņģa dziedzera slimība.

Viena no personības audzināšanas īpatnībām ir pavēles un aizliegumi. Aizliegumi traucē aizkuņģa dziedzera insulīna šūnu darbību, un tādējādi cukura vielmaiņu visā ķermenī, trāpot kā lodes mērķī – tieši un bez žēlastības. Pēkšņs un absolūts protests pret visu rada situāciju, kad aizkuņģa dziedzeris neko nedod ārā. Rezultāts ir akūts aizkuņģa dziedzera iekaisums.

Aizkuņģa dziedzera hronisks iekaisums izvēlas ēdienu tā, kā cilvēks izvēlas sev paciešamus līdzgaitniekus. Ja šim cilvēkam vairs nepatīk neviens, tad viņam pašam jāpamet šī pasaule, jo viņa aizkuņģa dziedzeris vispār vairs nestrādā. Ja viņš sāk vēlēt sliktu tiem nepatīkamajiem, kurus viņš ir padarījis par saviem ienaidniekiem un kuru ņirdzīgos apvainojumus viņam pastāvīgi bijis jānorij, viņam rodas vēzis.

Aizkuņģa dziedzera vēzis rāda, ka personība ir pilnībā iznīcināta, apkaunota, tā nemaz neeksistē. Ja cilvēks par katru cenu vēlas pierādīt, ka viņš ir personība, tad viņš liek sev atrasties vienlaikus visur un darīt visiem tikai labu. Jo strādīgāks un slavētāks viņš ir, jo vairāk no viņa gaida, jo neviens netiek bez viņa galā. Kļuvis par nenogurstošu darba dzīvnieku, kuru darbina un baro uzslavas, esot ārkārtīgi lepns par savu neaizvietojamību, viņš nemaz neievēro, ka viņam radies aizkuņģa dziedzera vēzis. Jo vairāk viņš baidījies no neapmierinātības, kuru viņš norijis, lai izliktos, ka nebaidās, jo stiprākas ir radušās sāpes.

Jebkāds aizliegums kairina aizkuņģa dziedzeri. Jo vecāks kļūst cilvēks, jo mazāk viņam aizliedz citi cilvēki un jo vairāk viņš aizliedz pats sev. Jo gudrāks viņš ir, jo vairāk, gūstot informāciju par visu, kas ir labs un kas ir slikts, viņš prot sev aizliegt. Ja citu aizliegumā ir kāda loģika, tad, aizliedzot sev, tās var pilnībā nebūt. Aizliegšana sev kaut kāda mērķa sasniegšanas vārdā ir visidiotiskākā aizliegšana, jo šis aizliegums šā vai tā netiek ievērots. Un, ja tiek ievērots, tā ir īpaši liela pieķeršanās mērķim, kas ir tas pats, kas pieķeršanās aizkuņģa dziedzerim, kas tādēļ nevar normāli darīt savu darbu. Labā aizliegšana sev īpaši kaitē aizkuņģa dziedzerim. Reizēm ir ļoti nepieciešams mazs sliktais, lai, to piedzīvojot, varētu izvairīties no liela sliktā. Aizliegšana izsaka sevi ar vārdiem: „Nedrīkst, Nevar. Nedari.”  Jo vairāk vēlme, lai citi padara manu dzīvi labu, paliek neizdzīvota, neizkliegta, neizbļauta, nepateikta, neizraudāta, jo tuvāk ir cukura diabēts. Diabētiķim jāaizliedz sev ļoti daudz, tas nozīmē, ka viņa slimība arī nevar pazust. Tikai tad, ja cilvēks iemācās visus aizliegumus aizvietot ar solījumiem, kas sev nekaitē, diabēts var aiziet. Aizliegšana ir pavēlēšanas otra puse. Aizliegšana un pavēlēšana pēc būtības ir vienādas enerģijas un tā ir piespiešana. Gan sevis, gan citu pavēlēšana „sit” pa aizkuņģa dziedzera ārējās sekrēcijas funkciju, un no tās izplūst gremošanas fermenti. Pavēlēšana paaugstina glikozes saturu asinīs. Īslaicīgs glikozes satura paaugstinājums labi ietekmē galvas smadzenes un nervu audus kopumā.  Pārspīlēšana ar pavēlēm noved pie  protesta un asins pārsātināšanās ar vielām, kas protesta dēļ vairs netiek no asinīm šūnās. Protests pret pavēlēšanu bloķē insulīna izdalīšanos, tādēļ glikozes līmenis nekrītas. Katrā nākamajā ēdienreizē tas palielinās, un šādi arī ir radusies cukurslimība.

Cukurslimība rodas tad, kad cilvēkam aizliegumi ir līdz kaklam un viņš pēc citu piemēra kļūst par pavēlētāju. Katru reizi, kad bezjēdzīgi tiek aizliegts, aizkuņģa dziedzeris saņem triecienu, no kura asinīs ieplūst papildu insulīna deva, kas nogādā glikozi uz šūnām. Šūnas šādi kļūst lielākas, bet asinīs rodas hipoglikēmija. Smadzeņu šūnas, kas nevar ne sekundi ilgāk atrasties glikozes badā, informē par savu situāciju ar uzbudinājumu un izsalkumu. Tās rūpējas par savu pastāvēšanu, radot apetīti, kurai nevar pretoties. Maza labā aizliegšana ar mērķi iegūt lielu labo beidzas ar aizkuņģa dziedzera saslimšanu, jo aizkuņģa dziedzeris necieš aizliegumus.

Ja cilvēks domās un jūtās pieņem dzīvi tādu, kāda tā ir un nesāk to novērtēt, tad viss ir kārtībā, un cilvēks ir vesels. Stresi rodas, kad cilvēks pret mācību stundām sāk protestēt, kas savukārt rada slimības. Pieturēšanās pie vecām dogmām, kuras esi pieņēmis no vecākiem un sabiedrības, var radīt aizkuņģa dziedzera slimību, piemēram, ir cilvēki, kas uzskata: ja cilvēks dzīvo viens, tad tas nekur neder. Ja cilvēks atbrīvojas no šīs domas, tad aizkuņģa dziedzeris sāk strādāt.

Autore: Elvita Rudzāte