Sintijas pieredzes stāsts par došanu neko negaidot pretim 25.12.2024

Manam vīram šodien ir dzimšanas diena. Viņš parasti nav ieinteresēts svinēt, bet man uznāca vēlēšanās pagatavot viņa mīļāko ēdienu un vēl papildus dažādus ēdienus, jo viņam ir apaļa jubileja.

Viņam parasti patīk garšīgi paēst.

Kad sāku darboties virtuvē, parunāju ar Dievu, lai viņš vada mani.  Nolēmu sākt likt lietā iegūtās garīgās zināšanas. Izmēģināju, kā tas ir mēģināt dot, lai dotu, nevis lai gaidītu kaut ko pretī.

Gatavojot, daudz ar Dievu runāju (Valdoņi ir teikuši, ka vajag piesaukt, pie jebkura darba) , klausījos mantras. Taču tad prāts ierunājās: “Klau! Tavs vīrs taču neko nenovērtēs no tā, kā tu te centies, izbeidz! Tikai vilšanās būs! Beidz noņemties!” ( Mans vīrs ir garastāvokļa cilvēks)

Ierunājās mana sirds, kura pateica tikai dažus vārdus: “Dievs priecāsies, taisi Dievam!”

Es turpināju darbošanos, un man palika aizvien lielāks prieks, lai gan neesmu tas cilvēku tips, kas ar prieku darbosies virtuvē, gluži pretēji.

Brīžam prāts atkal uzmācās, bet es tikai piesaucu Dievu, lai viņš man palīdz pagatavot labu maltīti.

Tad prāts sāka vizualizēt, ka vīrs būs neapmierināts, jo jau pats par sevi slikti jūtās.

Tā arī ir,  jo nav līdz šim sasniedzis ko vēlējās ( vēlmes cilvēka ienaidnieks), jo tieši viena vēlme, padarīja viņu drūmu visu dienu. Es redzēju, kā viena liela vēlme var cilvēkam visu dienu sabojāt.

Es vīram atgādināju: “Atceries, ka par šiem gadiem esi neskaitāmi daudz vēlmes apmierinājis, kuras vēlējies, tikai ne šo, jo citām vēlmēm devi priekšroku.” Viņš aizdomājās.

Visu gatavošanas laiku izjutu tādu kā cīņu, prāts pret sirdi.

Es tikai sev teicu: “Taisi Dievam, taisi Dievam!  Iepriecini Dievu! Viņš jau priecājas, jo redz, ka tu no pašas gribas tā darbojies virtuvē.”

Kopā pagāja kādas 3 aktīvas stundas līdz viss bija gatavs. Man nebija ne mazākā noguruma, ne mirkli neatpūtos, un es vēl mazgājot traukus sāku ļoti priecāties ( man ļoti nepatīk mazgāt traukus).

Es sajutu, ka man ir vienalga, novērtēs vai nē. To es darīju Dievam. Es pat sapriecājos, ka ja vīrs tiešām nenovērtēs, es varēšu pārliecināties, vai tiešām veltīju šo darbu Dievam. Manī nāca prieks. Jo lielāks prieks pieauga, jo vairāk sajutu, ka apkārt ir sargātāji, Dievišķie Valdoņi. Tāds prieks. To nevar pat aprakstīt.

Atnāca vīrs mājās. Un viņš bija neizpratnē, par ko es priecājos. Es teicu: “Ja pateikšu, tu noteikti domāsi, ka esmu sajukusi prātā, to es pateikšu vēlāk.”

Vīrs teica: “Tu tā priecājies, lai gan virtuvē darbojies! Tev laikam biežāk virtuvē jādarbojas, ja tevī tāds prieks ir ienācis, tā parasti nav, viņš teica. ( Viņš ļoti labi zin, ka man nepatīk virtuvē taisīt ēst un mazgāt traukus)

Es tikai smaidu, kaut arī viņš nav īsti apmierināts, jo nākot mājās paklupa.

Tad es viņam pateicu, ka es nedomāju par novērtējumu un vienkārši darbojos, lai dotu, nevis, lai saņemtu. Teicu, ka uztaisīju rakstu domātājs.lv no brīvas vēlēšanās, un jūtos labi, jo devu, lai dotu, nevis saņemtu pretī.

Viņš noteica- ka tieši to šodien darbā ir sācis domāt.. ( lai gan par šo tēmu iepriekš neesam runājuši)

Līdz ar savu pieredzi, es varu atkal dalīties pieredzē, varbūt kādu iedvesmot, varbūt arī nē, bet ir tik labi, dot, dot, dot.. Gribās dot vēl un vēl.. Domāju, kā varu atkal Dievu iepriecināt.

Mīļie, pamēģiniet! Dodiet, tā ir viena no brīnišķīgākajām sajūtām, jo pretī ielīst sirdī neiedomājami liels prieks un miers.

Autore: Sintija