Kā ir ar islāmā sievietes nolikto lomu garīgajā skatījumā? – pirmais turpinājums 16.03.2016

Kā ir ar islāmā sievietes nolikto lomu garīgajā skatījumā? – raksta sākums

Valdis Svirskis atbild: Sāksim varbūt ar to, ka atcerēsimies, ka islāms ir semītu reliģija (divas atpazīstamākās semītu tautas ir ebreji un arābi) tādējādi šī reliģija ar savām paražām, nostādnēm un idejām ir radniecīga ebreju senajai reliģijai – jūdaismam un mazliet mazākā mērā arī kristietībai, jo tās tapšanā piedalījās arī citas tautas. Tādējādi islāma mentalitātē ir daudz tādu nostādņu, ko mēs varam atrast lasot jūdaisma svētos rakstus, kas atbilst Vecai derībai Bībelē.

Dievs kā Radītājs, kā viens Visa esošā avots un pamats ir bijis zināms daudzās tautās un reliģijās jau ilgi pirms islāma. Tautām vēstures ceļos bija daudzi apgaismotie, pravieši, svētie, kas atbilstoši savai Dieva izpratnei un klausītāju uztvertspējai, atklājuši savu garīgo pārdzīvojumu pieredzi, kas vēlāk kļuva par pamatu reliģiju tapšanai. Islāma dibinātājs Muhammads pauda, ka ir pēdējais pravietis un vienīgā īstā un pilnīgā patiesība par Dievu ir pausta tikai caur viņu paustajā viedoklī, jo jūdi (ebreji) un kristieši daudz ko ir sagrozījuši. Citas reliģijas, tostarp arī tās, kas dzimušas vēlāk par islāmu (piemēram – Bahaī reliģija) šādu nostāju dabiski nepieņems.

(Nav skaidrības par Korāna pierakstu un sastādīšanu, jo to neveica pats Muhammads. Pārdomas raisa arī tas fakts, ka Korāns, lai arī pasludināts par absolūti nekļūdīgu Allāha vārdu, pauž virkni dīvainu izteikumu starp kuriem viens no pazīstamākajiem, ka kristieši pielūdz Dievu Tēvu, Dievu dēlu un Dievu māti, kas neatbilst faktiem un norāda, ka Korāns ir tikai daļēji Dieva vārds un daļēji cilvēka Muhammada paudums.)
Interesanti, ka senās Indijas svētajās grāmatās – Vēdās ir pausts viedoklis, ka Patiesība/Dievs ir viens, taču viedie to sauc dažādos vārdos un atklāj dažādas tās skaldnes. Dieva pieredze cilvēka sirdī ir netverama un dziļi personīga, tāpēc nav pamata uzskatīt, ka viena reliģija, kas ir cilvēku veidojums, būtu perfekta un pareiza, kamēr citas aplamas. Katrā reliģijā tāpat kā katrā cilvēkā ir savas skaistās un nepilnīgās puses. Cilvēkam ir svarīgāk nevis kļūt par kādas reliģijas klubiņa biedru, bet rast dzīvu Dievizjūtu sirdī, rast iedvesmu, spēcinājumu dzīvei no skaistākā, labākā, patiesākā, cildenākā jebkurā mācībā, tautā un ticībā; atrast savu, sev tuvāko un netraucēt citiem rast savu. Mūsdienas uzsver, ka jau sen jāpārtrauc un jāatmet tā prakse, ko vēsturē ļoti daudz piekopa dedzīgie ticētāji, kad ar spēku, nodokļu sankcijām un iebaidīšanu spieda citus pievērties savai mācībai. Te ir labi redzama robeža starp garīgo kā vispārcilvēcisko un cilvēku organizēto, pat ja to nosauc par Dieva pausto, reliģisko kā vienas reliģijas, viena cilvēka vai viena svētā vienīgo īsteno patiesību, kurai ir obligāti jātic, citādi tevi sodīs vai nu Dievs vai nu tie, kas tic “pareizāk” par tevi. Ja mēs ieskatāmies jūdaisma, kristietības un arī islāma vēsturē, tur visur bijis daudz vardarbības pret citādi domājošajiem un tas joprojām pastāv.

Tagad saistībā ar pārējiem jautājumiem: pirms mēs runājam par kādas reliģijas noliktu kārtību, jo sevišķi, ja to mēdz dēvēt par Dieva noliktu, ir skaidri jāapzinās, ka pastāv būtiska atšķirība starp Dieva atklāsmi t.i. vispārcilvēcisko patiesību un kādas tautas sadzīves paražām, kultūrvidi. Arābu tirgotāju un klejotāju – lopkopju klani, kas 5 un 6.gs mijā, kad dzīvo islāma sludinātājs un politiķis Muhammads (570-632), bieži siroja aplaupīdami viens otru, atņemot mantu un sievietes. Pēc tālaika paražām vīriešiem piederēja gandrīz visa vara un tiesības, bet sieviete bija no vīriešiem atkarīgā stāvoklī pat ja bija bagāta un dižciltīga. Šādu lietu kārtību pieredzēja un pamatā to akceptēja arī islāma sludinātājs, pravietis un politiķis Muhammads (570-632). Tādējādi arābu sadzīves paražas un likumi, protams, ar dažām korekcijām, kļuva par islāma paražām un likumiem. Saskaņā ar nostāju, kas tiek pausta Korānā kā Dieva griba, meitām mantojumā pienākas divreiz mazāka īpašuma daļa kā dēliem.
Katrai tautai ir savas paražas un ticējumi, kas pauž tikumus, cēlāko dzīvesveida paraugu un arī runā par sievietes lomu. Uzlūkojot un pat pieņemot islāmu daudzi cilvēki neaizdomājas par to un tādējādi notiek vienas tautas paražu nomaiņa pret citu tautu paražām. Ļoti bieži mēs novērojam, ka cilvēki mūsdienās pieņemot islāmu, pieņem nevis garīgo mācību, bet pamatā nomaina savas tautas paražas ar citas tautas paražām un ticējumiem, nepamanot, ka ir runa par nacionālo nevis reliģisko.

Tas, ko dēvē par islāma sieviešu tradicionālo apģērbu – ir tapis jau pirms islāma arābu tirgotāju un sirotāju vidē – Arābijas pussalā 6/7.gs. Tajā laikā sievietēm bija parasts nēsāt domāju akcentēt – arābu tautas tērpu, kas atbilda viņu tuksnešu dzīves videi un klanu dzīvesveidam – maksimāli nosedzošs no svelmainās Saules, smilšainā vēja un tuksneša sausuma, kā arī sargājošs no citu vīriešu acīm, kas varētu iekārdināties uzbrukt un nolaupīt klana sievietes. Muhammads būdams arābs piekopa tās pat labās tradīcijas apģērbā un dzīvesveidā, kas bija citiem un tad kad ar militāru spēku arābi – musulmaņi sāka pakļaut kaimiņtautas, tad citu tautu pārstāvji sāka pārņemt uzvarētāju paražas un dzīvesveida elementus kopā ar reliģiju kā Dieva liktu patiesību.

Tradicionālā Islāma tiesību sistēmā – šariatā – likumi nosaka, ka sieviete atklātībā drīkst atsegt tikai rokas un seju, taču nepastāv kādas viennozīmīgas norādes uz to, ka būtu jāstaigā ar pilnīgi aizsegtu seju un rokām vai ka būtu jāvelk vienīgi melns apģērbs utt. tās ir nevis islāma, bet gan reģionālās paražas. Atceraties, ka latviešu tautas tērpā sievietei ir atsegtas ir teju tikai seja un rokas. Galvenā doma sievietes publiskajā apģērbā tradicionālā, garīgā kultūrā ģērbties tā, lai apģērbs nedemonstrē sievieti kā iekāres iekāres objektu. Lietišķs, neapspīlēts, pietiekami nosedzošs apģērbs var būt pilnīgi pietiekams. Izmantojot masu mēdiju iespējas mūsdienās var pavērot kā publiskā telpā ģērbjas sievietes tādās islāma valstīs kā Indonēzija, Malaizija, Bangladeša, Turcija un kontrastam var papētīt Sauda Arābiju, kas ir tiecas burtiski saglabāt senās arābu cilšu paražas savienojumā ar islāma praksi kāda tā bija Muhammada laikā.

Saistībā ar laulību. Ja, piemēram, kristietībā laulība ir Dievišķs iestādījums, islāmā laulība ir vienkāršs juridisks līgums, tamdēļ šķiršanās, precēšanās savā ziņā ir darījums un parasti tas notiek balstoties uz sākotnējo vienošanos starp sievietes ģimeni un vīrieša ģimeni. Praksē tas norāda uz to, ka ļoti ierobežotas ir sievietes vīra izvēles iespējas, parasti lemj  vecāki vai aizbildņi viņas vietā. Un tā kā islāms attīstās arābu cilšu vidū, kur daudzsievība ir bijusi arī pirms tam, tad Muhammads pauž vien dažas norādes, kuras tiek uzlūkotas par Dieva gribu, piemēram, ka atļaut ņemt ne vairāk kā četras sievas vienlaikus (vairāk par četrām drīkstēja būt tikai pravietim Muhammadam, jo saņēma īpašu Allāha atļauju). Katru nākamo pēc idejas varētu ņemt ar iepriekšējo piekrišanu un katrai ir jānodrošina atbilstoša uzturēšana; Korānā ir norādes, ka drīkst izmantot fizisko spēku sievas audzināšanā; tāpat arābu islāma un arī Irānā arī mūsdienu praksē pieaugušie vīrieši drīkst precēt mazgadīgas meitenes sākot no 9 gadu vecuma un arī stāties dzimumattiecībās ar tāda vecuma meitenēm. 2009.gadā Sauda Arābijas varasiestādes, starptautiska spiediena rezultātā izteica rekomendāciju neizprecināt meitenes agrāk par 17 gadiem, taču tā ir rekomendācija, jo reliģiskā tradīcija pieļauj agrās laulības. Islāmā tiek cildināta māte, taču juridiskajā praksē tās teikšana par bērniem turpinās vien līdz 7 gadu vecumam, tālāk atbildība pāriet uz vīriešu kārtas aizbildņiem un šķiršanās gadījumā bērns nevar palikt ar māti. Lai gan masu mēdijos parādās  daudz  idilliski  stāsti par musulmaņu sieviešu bezrūpīgo dzīvi, jāatzīst, ka tā ir puspatiesība. Ikvienā sabiedrībā tāpat kā ikvienā reliģijā ir savas gaismas un ēnas puses, tāpēc svarīgi tiekties uz labo un skaidro savā sirdī un dzīvē, iepazīt savas saknes un neidealizēt nedz savu, nedz mazāk zināmo un tālo.